Svētdienas vakars Izvaltā

Uz svētkiem aicinātie dziedoši-dejojošie viesi tika ģimeniski sasēdināti pie galdiem. Visapkārt daudz pazīstamu seju – populāri radošie kolektīvi no kaimiņu pagastiem – Aulejas un Grāveriem, arī no Robežniekiem, Konstantinovas, bet vistālākie – no Ezerniekiem. Gluži kā notiktu gatavošanās gaidāmajai teritoriāli administratīvajai reformai, kuras rezultātā Krāslava un Dagda, kā tas bija pirms iepriekšējās reformas, apvienosies vienā jaunā, lielā novadā. Daudz ūdens aiztecējis Latvijas Republikas atjaunotās neatkarības gados, un, atskatoties uz pēdējām desmitgadēm ar acīmredzamiem sasniegumiem un satriecošiem demogrāfiskiem zaudējumiem, riskēšu konstatēt galveno – pagasti ir zaudējuši cilvēkus dažādos veidos. Dejojoši-dziedošajā Izvaltā, kur pret tautas tradīciju saglabāšanu izturējušies saudzīgi visos laikos, kā arī pastāvīgi un no sirds pievērsuši uzmanību lielu svētku svinēšanai, cilvēku zaudējumi nav katastrofāli. Nebaidīdamies samelot, varu teikt, ka uz Izvaltu mēs, “Ezerzemes” korespondenti, saņemam ielūgumus visbiežāk. Pats esmu pārliecinājies – ja uz atpūtas vakaru uzaicina Anastasija Platace, atteikt nav iespējams.  Šajā reizē uzticamā avīzes draudzene vilināja ar slaveno Izvaltas sautēto kāpostu cienastu, ar kādu sendienās saimnieki cienāja jaunos sezonas strādniekus Jura dienā! Izrādījās, ka tā ir liela lauku balle, kurai dubults iemesls. Nebija aizmirsuši arī par gaviļniekiem, žēl tikai, ka pārpildītajā zālē atradās tikai viens Juris, kurš saņēma gan draudzīgus aplausus, gan piemiņas dāvanu. 

Vajadzēja taču tā notikt, ka trešajā aprīļa svētdienā vārda dienu svin arī Anastasija, tāpēc slaveno lauku kultūras pavarda saimnieci zāle teju vai izpeldināja ovācijās. Un ne tikai: liela šokolādes ola – balva Anastasijai Platacei gan par jau paveikto cilvēku labā, gan kā avanss nākotnei. Starp citu, es lieliski atceros, kā Atmodas rītausmā izvaltieši vieni no pirmajiem pacēla sarkanbaltsarkano revolūcijas karogu. Kopš tā laika jau daudz kas ir noticis un mainījies, bet, lūk, manā atmiņā dzīvo gan Līgo svētku tradīcijas atgriešanās, gan vispārēja lauku cilvēku sajūsma par ilgi gaidītajām pārmaiņām. 

Pasākuma vadītāja Irēna Tarvida ātri noskaņoja zāli uz liriskas nots. Neparasts sākums ar radošo kolektīvu prezentāciju, uz skatuvi aicinot kolektīvu vadītājus. Silvijai Stivriņai, Intai Beikulei, Vitai Valainei, Allai Zabelovai, Sandrai Vaišļai un Albertam Stepiņam pasākuma saimnieki pasniedza groziņus ar krāsotām olām. Lieldienu kompozīcijas kļuva par skatuves mākslinieku galdiņu galveno rotājumu, ap kuriem tie bija omulīgi sasēdušies. Turklāt vadītāja uzsvēra, ka šajā vakarā īpašā cenā ir joki, anekdotes, tautas paražas un ticējumi.  Pati Irēna rādīja piemēru, atklājot inovatīvu novērojumu: „Ja šajā svētdienā līst lietus, tad deputāti izpildīs savus solījumus.” No rīta mazliet smidzināja, tāpēc skolotājiem un mediķiem nevajag cerēt uz lielu algas pielikumu. Būs jāsamierinās ar to, ka kungi, kas pie varas, par sevi nav aizmirsuši. 

Uguntiņu svētkiem jau ar pirmo priekšnesumu piešķīla “Mozī latgalīši”.  Gadu gaitā mainās izpildītāji, nemainīgs paliek stils un prasme nodot jautru aizrautību visai zālei. Talantīgās Silvijas Stivriņas vadītā bērnu kolektīva uzstāšanos uz skatuves gandrīz katrā numurā papildināja tautas dejas.  Zāle ilgi aplaudēja, kad pasākuma vadītāja uzskaitīja mazo folkloras glabātāju uzvaras dažādos konkursos un festivālos. Īsta pagasta vizītkarte! 

Joki, anekdotes un izlozes bira kā no pārpilnības raga. Taču skatuves mākslas humoristiskajā žanrā par „skatuves naglu” kļuva Aulejas dziedošo dāmu uzstāšanās. Neatkārtojama satīriska apdziedāšana, kas nepakļaujas  tulkojumam,  noritēja “uz bis”. Sirsnīgi izjokoti tika visi radošie partneri, un smiekli zālē neapklusa. “Tautu studijai” Vitas Valaines vadībā, kaut arī tā uzstājās samazinātā sastāvā, izdevās uzkurināt skatītājus ar dziesmu izpildīšanu dažādās valodās. Mūsu dzimtene ir viena – mīļā un neatkārtojamā Latvija! Deju kolektīvu vidū no pirmā uznāciena līderu lomu izdevās iekarot Grāveru dāmām. Skatuves tērpu spīdums, mēģinājumos noslīpēta horeogrāfija ar teātra elementiem, rezultātā – skatītāju sajūsma. Protams, auditorija juta, ka arī Konstantinovas un Robežnieku kolektīvi ir labi sagatavojušies Izvaltas skatuves eksāmenam. Visu cieņu programmas veidotājiem: koncerts bija daudzšķautņains pēc žanra un ļoti organisks. Skanēja gan latviešu tautas melodijas, gan spāņu un latīņamerikāņu – jaunie dejotāji no Robežniekiem iemirdzējās modernajās dejās. Divu stundu koncerts aizlidoja gluži kā pavasara putnu spārnos. Kārtējais panākums! 

Pirms deju balles – tradicionālo pavasara ēdienu cienasts. Biju pārsteigts par to, kā vietējās pavāres Diāna un Velta vienā mirklī paguva uzcelt uz galdiem lūpas dedzinošas delikateses. Par saimnieku dāsnumu daiļrunīgi vēsta fakts, ka gaļas karstajā cienastā bija tieši tik daudz, cik sautētu kāpostu. Pirkstiņus var aplaizīt, bet pēc sātīgām vakariņām kājas pašas prasās dejot. Valsis izskanēja kā pēc Izvaltas kultūras zīmola noslēpums – ikviens pasākums tiek gatavots, veltot tam maksimālas pūles. Ne jau atskaites ķeksītim, bet cilvēkiem! Tāpēc vienmēr par šauru ir skolas zāles sienas, kur daudzi pēc sena paraduma nāk ar ģimenēm. Vieta, kur ir vēlēšanās atgriezties!

Aleksejs GONČAROVS