Dzīves rudens, balle Asūnes gaumē

Redakcijā, kur nemitīgi pienāk ziņas, pēkšņi uzzinājām: oktobra pēdējā dienā Asūne aicināja viesus, cienījama vecuma cilvēkus, uz tradicionālo rudens balli. Tāda ir  dzīves kārtība: jaunie sapņo, vecāki cilvēki atceras, un nekas tā nepadara vecāku kā bezdarbība un vientulība. Tāpēc senioru pasākumi būtu jāuztver kā jaunības eliksīrs, kā balzams dvēselei. Tautas nama, kas augustā svinēja kultūras pavarda 70 gadu jubileju, vadītāja Aina Skoromko priecājās, ka vēlamies ierasties: “Noteikti atbrauciet, ļoti gatavojamies, būs interesanti un jautri.” Par savām simpātijām pret Asūni rakstu sen un no sirds.. Uz Latgales gandrīz vai paša mazākā tautas nama skatuves par godu uzstāties uzskata dejojoši dziedošie kolektīvi ne tikai no ciemiem, bet arī no zilo ezeru zemes pilsētām. Lieliski atceros to vasaras sajūsmu, ko Līvānu folkloras kopas “Uzori” vadītāja Janīna Juzefoviča izteica jaunajiem skatuves draugiem. Asūnes veiksmes noslēpums ir sirsnība, žanru daudzveidība un augsts izpildījuma līmenis.
Ceturtdiena, pusdienlaiks. Starp pirmajiem viesiem ir Janīna Kivliņa un Vilhelmīne Isaka. Nekautrēdamās no korespondenta, atceras jaunības gadus. Viņas strādāja kolhozā, netaupot spēkus, un Asūnes jaunieši visos laikos prata izklaidēties. Tiesa, abas sievietes ar skumjām sacīja, ka pirms apmēram četrdesmit gadiem apkaimē dzīvoja piecas reizes vairāk cilvēku, un viņi visi strādāja. Kas vainīgs, ka plašu skolu ar jaunu sporta zāli apmeklē tikai divi desmiti bērnu? Viņi visi ieradās pilnā sastāvā, lai iepriecinātu vecvecākus ar dejām. Vajadzēja redzēt, kādas jaunības uguntiņas iemirdzējās sirmo ļaužu acīs. Saulainus vārdus viņiem veltīja pagasta vadītāja Žanna Aišpure un tautas nama vadītāja Aina Skoromko. Sirsnīgajiem apsveikumiem un novēlējumiem pievienojās viesis no saulainās Itālijas, kurš kopā ar ne īpaši profesionālu tulku bārstīja humoristiskas pērles tā, ka zālē neviens negarlaikojās. Tā sākās ģimenes svētki ar tostiem, pašvaldība bija parūpējusies par bagātīgu galdu, un brīnišķīgās saimnieces Viktorija Grizāne un Tatjana Ledaka vēlreiz apstiprināja Asūnes labāko pavāru titulu. Tostiem bija daudz iemeslu. Apsveikumus, ziedus un dāvanas apaļajā jubilejā saņēma Jeļena Rakitska, Valentīna Cviklinska, Viktors Litvjaks un Nikolajs Skripka.
Veiksmīga sagadīšanās, ka dienas varonis Viktors ir aizrautīgs mednieks, bet viņa draugs Nikolajs - makšķernieks. Pirmajā starpbrīdī pasākuma varoņi man atgādināja, kā pirms pāris gadiem mēs  trīs satikāmies uz Latgales jūras ledus. Vai var aizmirst, kā Dagdas meistars Žora Domkovs mums visiem pasniedza meistarklasi, izvilkdams uz ledus trīs divus kilogramu smagus plaužus. Gadi aizritēja, bet skaudība saglabājās kā nedzīstoša brūce... Pēkšņi Nikolajs iesaucās: “Šogad uzstādīju dzīves rekordu, kad Elzas ezerā noķēru ar spiningu 13,40 kilogramus smagu “krokodilu”. Ilgi vilku, iztiku bez palīgiem, taču pieveicu zobaino, kurai iepatikās zaļais silikons. Visu mēnesi ģimene ēda līdakas kotletes”. Un vēl viņa dzīvē bija gadījums, kad pie Lielupes ietekas viņš noķēra veselu spaini... lielu ķīšu. Viens no līdzjutējiem, kurš vēroja veiksmīgo makšķernieku, izteicās: “Kā filmā”. Kad iestājās jauni mērnieku laiki, mūsu Nikolajs atgriezās savā mazajā dzimtenē. Uz zemes, ko mantoja, izveidoja zemnieku saimniecību, turēja govis, aitas. Ar gadiem saprata vectēva teiciena būtību: uz zemes nekļūsi bagāts, kļūsi kuprains. Četrdesmit hektāru platībā nekļūsi bagāts... Toties dzīvot savā dzimtajā zemē ir ērtāk, veselīgāk un jautrāk.
Viktoru Litvjaku pazīstu četrdesmit gadus. 33 gadus nostrādājis Rīgā, atgriezās mājās. Tagad viņš dzīvo sev, bauda makšķerēšanu un medības. Precīzā šāvēja kontā - 58 aļņi, 76 mežacūkas, bet vilku nomedīja pavisam nesen, ar ko ļoti lepojas. Bija redzējis lāču pēdas.
Lūdzu Viktoram pastāstīt kādu smieklīgu medību piedzīvojumu, un paziņa ilgi nemeklēja vārdus. Tas notika Lubānas ezerā pīļu medību laikā. Jaunajā mugursomā viņš kārtīgi ielika gan munīciju, gan alkoholu, gan delikateses divām dienām. Tieši plkst. 16.00 atklāja medību sezonu, Viktors aizgāja tālāk no niedrēm, nolika mugursomu uz ciņa un sākās... Divi šāvieni garām, trešais - mērķī. Aizgāja pēc nošautā putna, bet starp purvāju un ciņiem apmaldījās, beigās pazaudēja savu mugursomu. Ilgi staigāja, līdz nonāca krastā. Draugi smējās, bet nelaimē nepameta. Pabaroja, pacienāja un patronas iedeva, kas palika ziemot sievasmātes dāvinātajā mugursomā. Arī viņa mājās nelaida garām izdevību: “Vajadzēja tā medīt, ka pat mugursomu pazaudēja...”
Pēc apsveikumiem Viktors un Nikolajs izripināja lielajai kompānijai vācu alus muciņu, uzkodām - mednieku desiņas. Drīz visi kopā sāka dziedāt “Labs bej puika mūsu Jezups”, “Ružeņu” un “Maļinovku”, pēc tam sākās častušku konkurss. 
Bija jautri: spēles, konkursi, dejas, savas dziesmas senioriem dāvāja Oksana Reine un Annai Vojevodska. Jauno pensionāru, kuri tik brīnišķīgu balli apmeklēja pirmo reizi, vārdā runāja Staņislava Rubīne. Viņa no  sirds pateicās organizatoriem, pasniegdama krizantēmas. Tāpat viņa ierosināja organizēt pagasta pensionāru biedrību, kas zālē guva atbalstu.
Es savukārt sirsnīgi pateicos balles režisoriem, kuri sagādāja žurnālistam prieku. Tāpat sirsnīgs paldies lasītājiem, kuri izteica komplimentus avīzei. Mēs paliekam kopā ar jums arī nākamgad!

Aleksejs GONČAROVS