Itāliešu piedzīvojumi Krāslavā

img

Lai Jaungada laikā notiktu brīnumi, tiem ir ne tikai jātic, bet tie arī nedaudz jāplāno. Tā arī notika ar burvīgām itālietēm Stefāniju un Irenu. Dvīnes uz pāris nedēļām nomainīja skaļo Romu pret kluso, provinciālo pilsētiņu Daugavas lokos. Un nemaz to nenožēloja, nosaucot romantisko iegremdēšanos baltajā klusumā par pasakainu. Un tā nav nelaime, ka pirmais sniedziņš strauji nokusa. Baltija...

Kā tas bieži gadās, neparasto tēmu man piedāvāja skolotāja Jeļena Kļimova un, iepazīstinot mani ar  Jūliju Sakoviču, uzticīgā “Ezerzemes” lasītāja it kā pasniedza korespondentam interesantā sižeta simbolisko atslēgu. Norunātajā dienā un stundā vakarā pirms Jaungada redakcijas slieksnis pārkāpa trīs dīvas, kas labprāt piekrita fotosesijai pie pilsētas eglēm. Tik patiesi smaida tikai laimīgi cilvēki... Kur jūs vēl pašā pilsētas sirdī atradīsiet izrotātas dzīvas egles?

... Saruna četratā ieskanējās kā neaizsalstošs strautiņš ziemīgajos krastos, bet tulka lomu no angļu valodas, protams, uzņēmās Jūlija, bez kuras šis brīnums nenotiktu. Krāslaviešu Klāras un Tomaša Sakoviču ģimenē skolēnu un studentu apmaiņas programmas (AFS) ietvaros dažādos laikos dzīvojuši skolēni un studenti no ASV, Jaunzēlandes, Šveices un Vācijas. Tas palīdzēja Vitai un Jūlijai mājas vidē uzlabot angļu valodas zināšanas, un iepazīt tālo valstu kultūru.

Pilnīgi loģiski, ka Jūlija, kļūstot par Rīgas Tehniskās universitātes studenti, tajā pašā apmaiņas programmā mācījās Beļģijā. Rezultāts – divi diplomi ar maģistra grādu – bizness, ekonomika, vide. Vispieprasītākās profesijas mūsdienu pasaulē, kā sekas – Jūlija piekto gadu ieņem atbildīgu amatu nevis kaut kur, bet Eiropas komisijā! Lūk, šāda karjera no Krāslavas - uz Briseli. Ģimene un “Varavīksnes” vidusskola palīdzēja meitenei kļūt par poliglotu. \jūlija pārzin krievu, latviešu, angļu un franču valodas un šobrīd talantīgā un mērķtiecīgā krāslaviete ir aizrāvusies ar holandieša valodas padziļinātu apguvi, kas ir nepieciešama darbam Beļģijas galvaspilsētā, Eiropas Savienībā.

Ar itāļieti Stefāniju Sannu Jūlija iepazinās Ķīnā. Liktenis viņas saveda kopā vienā studentu kopmītnes istabā, kur viņas kopā dzīvoja pusgadu. Tālāk Jūlija atgriezās Beļģijā, bet Stefānija turpināja studēt ķīniešu valodu. Atgriežoties mājās, draudzenes tikās gan Romā, gan Briselē, bet pirms gada, tas bija februāris, Stefānija pieņēma uzaicinājumu apmeklēt Latviju. Un tagad itāliete atzīstas, ka pirmajā braucienā uz Krāslavu viņu pārsteidza ne tikai mūsu pilsētas ieliņas, bet galvenokārt sniega pārpilnība, kas redzēts pirmo reizi mūžā. Kā arī Baltijas jūras sasalušie krasti! Pasakaino ziemas mežu, un visu brīnišķīgo Baltijas eksotiku Stefānija vēlējās parādīt māsai. Tad dvīnes pieņēma lēmumu atzīmēt savu trīsdesmit  gadu jubileju 27. decembrī mūsu pilsētā. Un atklāja savu otro ģimeni: iespaidi uz visu mūžu!

Kā papildu dāvana Jūlija draudzenēm no Romas piedāvāja apmeklēt Ziemassvētku pasaku savā skolā. Efekts pārsniedza visas cerības. Ar degošām acīm Stefānija man stāstīja, ka viņu vienlīdz sajūsminājuši gan aktieru tērpi, gan izrādes dinamika, kas izstrādāta līdz pilnībai. Ire
ne piebilst, ka nekad agrāk nav iedomājusies, ka šādā lielā aktieru ansamblī var demonstrēt skatuves talantus gan vecāko klašu aktieri, gan jaunāko klases audzēkņi. Visi tērpi bija lieliski, bet visvairāk viņai patika spāre, skudra un dzīvais, verdošais patvāris. Maģiskā izrāde pagāja kā pasakains mirklis, atstājot neizdzēšamu iespaidu, - atzīstas māsas. Un papildina, ka Latvijas Salatēvs ir ļoti līdzīgs itālietim, un mazliet nožēloja, ka Sniegbaltītes tēls viņiem nemaz nav.

Pievienosim itāliešu Jaungada piedzīvojumiem Latgalē arī krievu pirti pie Sakovičiem – ar peldēšanu sniegā. Par jubilejas svinībām, zinot vietējo viesmīlības tradīcijas, neinteresējos. Kad sākām runāt par vietējās virtuves īpatnībām, abas māsas uzsāka lielīt pīrāgus ar speķi, skābo kāpostu zupu, kāpostu tīteņus, siļķiem  kažokā, un, protams, slaveno krāslaviešu kliņģeri. Turpinot kulinārijas tēmu, Jūlija atcerējās, kā viņa viesojās pie draudzenēm Sardīnijas salā. Tur viņu cienāja ar uz iesma ceptu sivēnu un citronu uzlējumu. Kad sarunājāmies par iepazītajiem cilvēkiem, māsas draudzīgi atzīmēja, ka Latvijas iedzīvotāji ir mierīgāki, turklāt pastāvīgi izstaro garīgumu un sirsnīgu viesmīlību. Šajā valstī noteikti gribēsies atgriezties.

Pašlaik Stefānija strādā par gidu Romā un, kaut gan ir redzējusi daudzas valstis, sapņo atklāt sev nezināmus pasaules stūrīšus. Irenai bērnībā patika dzīvnieki, sapņoja kļūt par ārsti un viņai izdevās apvienot abas vēlmes, izvēloties veterināra profesiju. Tāpat kā vairums eiropiešu, meitenes, kuras Dievs ar visu ir  apdāvinājis, nesteidzas dibināt  ģimenae, lai gan par to sapņo... Pirmajā vietā ir karjeras izaugsme, bet pārējo laiks rādīs. Skaisti un izglītoti cilvēki nekad nekavē. 

Ar ko itāļi atšķiras no mums? - vaicāju Jūlijai. Vairāk atbrīvoti un šķietami haotiskāki raksturā, viņi ir vairāk pārliecināti par sevi. Ja šodien nav darba, tad noteikti būs rīt. - Nevajag skumt, dzīve ir skaista! - skanēja optimistiska atbilde no visām trim.

Uz atvadām, kā jau klājas pirms Jaunā gada, es uzdāvināju burvīgajām viešņām fotogrāfijas ar Krāslavas skatiem. Meitenes lūdza autogrāfus, vai tad varēju atteikt? Un mēs vienojāmies par nākamo tikšanos Krāslavā, kas noteikti notiks.

Uz atvadām Jūlijas, Eiropas ierēdņa novēlējums (pašā pozitīvākajā nozīmē) “Ezerzemes” lasītājiem: “Nesēdiet mājās.” Atklātā pasaulē ir pieejamas jebkuras valstis un tas nav tik dārgi, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā. Ceļojiet un brīnieties! Saglabājiet optimismu, un Jaunais gads būs labāks par aizejošo!”


Aleksejs GONČAROVS