Mūsu novadnieka stāsts iz vēstures. Ignatijs Buko: stāsts par Pirmo pasaules karu

Ražas laiks vēl nebija beidzies, kad mums paziņoja, ka dažus gūstekņus aizvedīs no saimniekiem un nosūtīs strādāt cukurfabrikā. Šajā sarakstā biju arī es. Ko lai saka, cukurfabrika nav nometne. Tā es izspriedu.

Svētdien devos pie saimnieka strādāt staļļos. Mans saimnieks bija dusmīgs un nerunāja ar mani. Noteiktajā laikā saimniece man atnesa maizi un kafiju, bet pat nesasveicinājās. Man iedeva arī pusdienas, taču visi no manis novērsās. Tikai pirms vakariņām saimnieks nolēma ar mani parunāt. Viņš teica: “Ignat, vai tad tev pie mums ir slikti? Kāpēc tu gribi no mums aiziet? Man karā ir trīs dēli, man tik un tā iedos strādnieku. Citiem ir nabadzīgāka saimniecība, un neviens nekaro, bet gūstekņi paliek pie saviem saimniekiem.” Es atbildēju, ka nevēlos nekur iet, ka laikam viņš negrib, lai es pie viņa strādātu... Es vēl teikumu nepabeidzu, kad pamanīju, ka saimnieks kļuvis manāmi jautrāks. Viņš sacīja, ka viņa meita Berta rīt no rīta dosies uz Lamsdorfas nometni, lai iesniegtu oficiālu lūgumu par manu uzturēšanos viņu ģimenē. Mēs iegājām mājā, un saimnieks visu izstāstīja ģimenei, visi bija ļoti priecīgi, ka es negribu viņus pamest. Kā vēlāk izrādījās, to personu, kas bija jānosūta uz cukurfabriku, sarakstu sastādīja ciema vecākais, mana saimnieka brālis. Visi zināja, ka es strādāju labāk par citiem, bet attiecības starp brāļiem bija ļoti sliktas. Tāpēc mani iekļāva to personu sarakstā, ko plānoja sūtīt uz rūpnīcu. Manam saimniekam pateica, ka es gribu no viņiem aiziet. Pēc tam, kad Berta aizbrauca uz nometni, viņa atveda dokumentu, kurā bija rakstīts, ka mani atstāj ģimenē. Tagad mana autoritāte saimnieka mājās bija pieaugusi. Nu vairs neviens mani nebiedēja ar sūtīšanu uz nometni. 

Andrejs JAKUBOVSKIS

(turpinājums sekos)

Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.30

Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties:  ezerzeme@ezerzeme.lv