Mēs dzīvojam neparastā laikā, draugi. Aglonā pastāvīgi skan angļu, itāļu un spāņu valoda, Krāslavas Valsts ģimnāzijā veiksmīgi darbojas ķīniešu valodas fakultatīvās nodarbības, un nesen Dagdā parādījās francūzis, kurš uzdrošinājās no drupām celt jaunās tūkstošgades kaunu - kokapstrādes rūpnīcu.
Pirmo reizi Dorianu Monkvigonu (Dorian Monquigon) sastapu pirms dažiem gadiem. Latvijas Republikas simtgades gadā zemnieku un uzņēmēju noslēguma pasākumā novada vadītājs Aivars Trūlis topošajam uzņēmējam pasniedza atzinību - “Par veiksmīgu sadarbību ar pašvaldību un ieguldījumu Dagdas novada ekonomiskās aktivitātes veicināšanā”. Godīgi sakot, es tolaik neuztvēru nopietni jaunā francūža riskanto mēģinājumu. Neviļus nodomāju: ne viņš pirmais, ne pēdējais... Krāslavas kokapstrādes rūpnīcas Dagdas filiāles liktenis bija pārāk traģisks.
Vēl pirms trim gadu desmitiem tas bija diezgan moderns un veiksmīgs uzņēmums, kurā strādāja desmitiem cilvēku. Toreiz vēl Padomju Savienības plašumos guļamistabu iekārtas “Rīts” bija ļoti pieprasītas, līdz sākās uzņēmumu, lopkopības kompleksu, lielu lauksaimniecības objektu masveida izlaupīšanas gadi. Izjaukt nav uzcelt, kas bijis, tas pagājis… Tagad ir naivi meklēt to gadu ekonomiskā nozieguma, kad rūpnīcu iekārtas tika pārdotas par metāllūžņu cenu, dalībniekus. Dagdas kokapstrādes rūpnīca ir nesaimnieciskuma piemērs. Ēkas ar cauriem jumtiem, izsisti logi, palīgēku ķieģeļu drupas. Mainījās īpašnieki, nomnieki, topošie uzņēmēji, tikai rūpnīca pašā pilsētas centrā turpināja būt kā “dadzis acī”. Līdz...
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.47
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
