Plašās sirdis

Kad ierados, pie Dagdas Kultūras centra jau stāvēja lielais kravas auto (fūre) un pulcējās cilvēki, lai to izkrautu. Iepazinos ar Olli un aicināju uz sarunu. Saprasties mums palīdzēja tulks Anatolijs Semjonovs.

- Lūdzu, pastāstiet nedaudz par sevi un kas jūs motivē palīdzēt cilvēkiem?

- Man ir četrdesmit astoņi gadi, es dzīvoju Vācijā. Esmu nācis no daudzbērnu ģimenes, un mana bērnība nebija viegla. Es zinu, kas ir grūtības, tāpēc, vēlos palīdzēt cilvēkiem, kuri nonākuši grūtā situācijā. Man vienmēr ir paticis palīdzēt citiem, un tagad, kad man pašam viss dzīvē ir kārtībā, es gūstu baudu palīdzot citiem. Vācijā es nodarbojos ar ziedojumu vākšanu labdarības projektiem. Ikdienā es strādāju uzņēmumā, kas palīdz cilvēkiem atbrīvot mājvietu no viņiem nevajadzīgām mantām, sadzīves tehnikas, mēbelēm. Daudzas mantas ir diezgan labā stāvoklī, vēl lietojamas un izmest tās atkritumos, kad citiem cilvēkiem tās ir nepieciešamas, būtu nepareizi. Tāpēc es tās novietoju noliktavā un, kad tās ir sakrājušās pietiekami lielā daudzumā, krauju kravas automašīnā un transportēju uz Dagdu. Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar LSK Krāslavas komitejas Dagdas nodaļu, kuras biedri un pagastu nodaļu vadītāji pārzina vietējo iedzīvotāju vajadzības un piedalās ziedojumu sadalē. Visus izdevumus sedzu es pats un no ziedojumiem Vācijā. Cilvēki ziedo naudu, lai mēs spējam nogādāt visu no Vācijas uz Latviju. Cilvēkiem Latvijā es palīdzu vairāk nekā desmit gadus. Es arī esmu viens no ziedotāju grupas, kas darbojās Baltkrievijas iedzīvotāju atbalstam. Sadarbība ilga vairāk nekā divdesmit piecus gadus, bet pašlaik, sakarā ar Krievijas karadarbību Ukrainā un Baltkrievijas politiku, palīdzam tikai Latvijai.

- Kā jūs uzzinājāt par Latviju un kāpēc palīdzat tieši Dagdai?

- Viss sākās ar to, ka es Vācijā iepazinos ar Janu Orlovsku - Grodotzki. Viņa, būdama no Dagdas, piedāvāja man palīdzēt arī savam novadam, jo šeit cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība. Es spēju palīdzēt Dagdai divas reizes gadā. Gribētu arī biežāk, bet viss ir atkarīgs no naudas, ko saziedo sponsori. Šīs kravas atgādāšana uz Latviju izmaksāja tūkstoš astoņi simti eiro, un lielākā daļa no transporta izdevumiem tika segti ar sponsoru palīdzību.

- Ko jūs atvedat no Vācijas?

- Mēs vedam visu, ko varam. Apģērbu - gan bērnu, gan pieaugušo, mēbeles, rotaļlietas, arī speciālo aprīkojumu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām - gultas ar pacēlāju, masāžas krēslus, kušetes, visu nepieciešamo pirmajai palīdzībai, kā arī sadzīves tehniku - veļas mašīnas, televizorus, ledusskapjus un citu.

- Ko jūs varētu teikt par Latviju, tās iedzīvotājiem?

- Latvija man patīk. Šeit ir klusi un mierīgi. Bet dzīvot šeit es tomēr negribētu. Esmu ļoti sentimentāls cilvēks, mana dzimtene un mājvieta ir un paliks Vācija. Cilvēki šeit, tāpat kā citur, ir ļoti dažādi. Esmu ievērojis, ka šeit daudziem cilvēkiem ir smags raksturs. Gribētos, lai cilvēki nāktu viens otram pretī un palīdzētu, bet diemžēl esmu novērojis skaudību. Ja kādam tiek vairāk, cits nevis priecājas, bet sāk skaust un prasīt, lai es viņam dodu vēl vairāk, kaut gan, varbūt tas cilvēks, kuram esmu devis vairāk, tiešām ir grūtākā situācijā, nekā tas, kuram skauž. Es ziedoju no sirds un dodu, cik vien varu atļauties, bet dažreiz dzirdu, ka cilvēki mani “aiz muguras” aprunā un saka, ka es viņiem neesmu iedevis pietiekami daudz. Tas mani ļoti apbēdina.

- Jā, tas ir ļoti skumji. Tiem cilvēkiem jāmācās būt pateicīgiem. Kāds ir jūsu vēlējums “Ezerzemes” lasītājiem?

- Gribētos, lai visi būtu nedaudz draudzīgāki un atvērtāki. Gribētos, lai cilvēki nāk viens otram pretī un palīdz tiem, kuri tik tiešām nonākuši grūtā situācijā. Un tiem, kuri ir nonākuši grūtā situācijā - nebaidīties prasīt palīdzību.

Olli devās izkraut smago mašīnu, kas bija piepildīta ar visdažādākajām mantām. Viņš cītīgi strādāja līdz ar citiem – liels vīrs ar plašu sirdi. Līdz ar viņu – draugs, kurš atbraucis kopā ar Olli no Vācijas – Dirks Bārts (Dirk Barth).

- Dirk, kā jūs iepazināties ar Olli, un kā esat iesaistīts šajā labdarības akcijā?

- Es pazīstu Olli jau sešus gadus. Viņš kļuva par sponsoru manai meitai un mūsu autokrosa komandai. Mēs ātri sadraudzējāmies. No viņa palīdzības Dagdai esmu daudz guvis un iemācījies. Man liekas, lieliski tas, ko viņš dara un kā palīdz cilvēkiem, tāpēc es arī sāku vākt ziedojumus un mantas. Sākumā izdevās savākt tikai nedaudz mēbeļu un šad tad arī nedaudz naudu. Ar laiku es ieguvu arvien vairāk ieinteresētu cilvēku, kuri ziedoja naudu, lai samaksātu par kravu transportu, kas kļuvis daudz dārgāks. Laika gaitā mums ir izveidojusies lieliska draudzība. Olli ar ģimeni vienmēr ir gaidīts viesis mūsu ģimenē. Tāpat kā visa mana ģimene tiek gaidīta pie viņa. Es lepojos, ka man ir tik godīgs un sirsnīgs draugs.

Labdarības pasākumos piedalās arī Aļona, Olli domubiedre:

- Es strādāju sociālajā dienestā Baltkrievijā, palīdzēju cilvēkiem, kuri nonākuši grūtā situācijā, invalīdiem un daudzbērnu ģimenēm. Olli atbrauca no Vācijas ar savu labdarības grupu, kas sadarbojās ar Baltkrieviju jau trīsdesmit gadus un piedāvāja savu palīdzību, tā mēs iepazināmies. Kopīgi braucām un palīdzējām cilvēkiem. Mēs ar Olli esam pazīstami jau vairāk nekā astoņus gadus. Ilgu laiku sarakstījāmies un daudz runājām. Olli ir ļoti labs un dāsns cilvēks, mani tas piesaistīja. Pati arī esmu ļoti sentimentāls cilvēks, un man patīk palīdzēt citiem.

Humānā krava raiti tika izkrauta, Sandra Drozdova paskaidroja, ka nākamajā dienā tā tiks izdalīta Dagdas pilsētas un astoņu pagastu iedzīvotājiem. Pašvaldība nodrošināja transportu, lai humānā palīdzība tiktu nogādāta pagastos cilvēkiem no mazturīgām ģimenēm un tiem, kuri nonākuši krīzes situācijā. 

Sandra pateicas brīvprātīgajam tulkam no Vācijas, Vailai Putānei par ieguldījumu sadarbības nodrošināšanā, pašvaldības iestādes “Pilsētsaimniecība” vadītājam Aldim Beitānam un viņa komandai, sociālajiem darbiniekiem Aivaram Arcimovičam un Diānai Muraškinai, LSK brīvprātīgajiem, invalīdu biedrībai “Nema” un visiem, kuri piedalījās labdarības akcijā un palīdzēja nodrošināt atbalstu tiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams.

Savukārt es pateicos Sandrai Drozdovai par viņas brīvprātīgo darbu labdarības veicināšanā un iespēju iepazīties ar Olli.

Kad smagā mašīna bija izkrauta, Olli nerimās un sāka dalīt visiem konfektes. Cilvēkiem, kuri palīdzēja un arī dažiem garāmgājējiem. Konfektes tika arī man, un es sajutos gandrīz vai kā bērnībā. Šī diena man paliks atmiņā ar patīkamo sajūtu un prieku par to, ka cilvēki var būt tik dāsni un palīdzēt viens otram. Mums visiem vajag palīdzēt viens otram, jo tikai tā mēs spēsim padarīt mūsu pasauli labāku.

Aleksandrs Adrians KOVAĻOVS