Pēdējā laikā aktuāls kļuvis drošības jautājums. Tas saistīts ne tikai ar karu Ukrainā, bet arī ar migrantiem, kuri diezgan bieži mēģina šķērsot Latvijas robežu ar Baltkrieviju nelegāli. Par šīs problēmas aculieciniekiem kļuvuši pierobežas iedzīvotāji, kuri savās ēkās - šķūņos vai pirtīs sastop svešiniekus. Daudziem joprojām nav ieraduma savas ēkas durvis aizslēgt, iztiek ar aizbīdni, lai vējš tās neatver. Ir pienācis laiks mācīties. Manuprāt, izredzes satikt negaidītu ārzemju “viesi” ir ļoti apšaubāms prieks.
Kā laikraksts “Ezerzeme” jau vēstīja, 19. janvārī Krāslavā un Piedrujā viesojās Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs, 14. Saeimas deputāts Igors Rajevs. Diskusijas “Drošība: kopienas pamats un mērķis” ietvaros viņš tikās ar vietējiem iedzīvotājiem, lai runātu par Latvijas iekšējo un ārējo drošību. Izmantojot iespēju, aicināju Igoru Rajevu uz sarunu par drošības jautājumiem, pierobežas zonas perspektīvām, pašreizējo situāciju un sabiedrības lomu aktuālo jautājumu risināšanā.
– Pirms diskusijas ar Piedrujas iedzīvotājiem jūs tikāties ar Krāslavas novada pašvaldības priekšsēdētāju Gunāru Upenieku un citām amatpersonām, atbildīgajiem par drošības jautājumiem. Ko jūs apspriedāt?
– Mēs pārrunājām daudz dažādu jautājumu, kas saistīti ar valsts un novada drošību. Piemēram, runājām par valsts robežu un hibrīdapdraudējumu uz tās.
Viena no diskusiju tēmām bija arī pašvaldības policija. Sākot ar šo gadu, likums paredz katrā pašvaldībā izveidot pašvaldības policiju. Skaidrs, ka katrā pašvaldībā šīs institūcijas statuss un iespējas ir atšķirīgas. Piemēram, Rīgā un Jelgavā pašvaldības policija ir spēcīga un darbojas sadarbībā ar valsts policiju. Ir, protams, pašvaldības, kur situācija ir daudz sliktāka. Kopumā visā Latvijā situācija katrā novadā ir atšķirīga. Pārrunājām valsts atbalsta iespējas pašvaldību policijai.
Jautājums par drošību skolās, atzīstu, man bija pārsteigums. Agrāk par to nebiju dzirdējis. Ja vecāki nav pārliecināti, ka viņu bērni skolā ir drošībā, tā ir slikta zīme. Jāmeklē risinājumi - žoga esamība, videokameru uzstādīšana utt. Tas ir ļoti būtisks jautājums, ko es izvirzīšu izskatīšanai Saeimā un vērsīšos pie atbildīgajiem ministriem. Domāju, ka tas ir aktuāli visām pierobežas skolām, ne tikai Krāslavai.
– Kāda ir sabiedrības loma valsts, novada, mūsu dzīvesvietas drošībā? Kā un ar ko mēs katrs varam palīdzēt?
– Šodien mums ar iedzīvotājiem bija ļoti laba diskusija par drošības tēmu. Ceru, ka cilvēki saprot, cik svarīga ir sabiedrības loma, jo drošība, arī civilā drošība, lielā mērā ir atkarīga no katra no mums.
Ilgu laiku civilās drošības jautājumi vispār netika apspriesti, jo nebija ne laika, ne līdzekļu. Taču situācija Ukrainā skaidri parādīja, ka ir jābūt gatavam uz visu. No savas puses valsts un pašvaldības ir izstrādājušas plānus un pieņēmušas nepieciešamos lēmumus. Un katram no mums ir pienākums pašiem iepazīties ar pieņemtajiem dokumentiem. Nevajadzētu gaidīt, ka valdība visu izdarīs jūsu vietā. Nē! Katram pašam jārūpējas par savu drošību, sagatavojot 72 stundu ārkārtas somu un iepazīstoties ar civilās aizsardzības plānu (Civilās aizsardzības plāns pieejams Krāslavas novada pašvaldības mājas lapā kraslava.lv, kā arī drukātā veidā novada bibliotēkās – autora piezīme). Jo ir ļoti svarīgi katastrofas gadījumā savākt visu nepieciešamo un doties uz pulcēšanās vietu. Zinot, kurp doties un kur iegūt uzticamu informāciju, varēsiet pieņemt nosvērtus un pārdomātus lēmumus.
– Vai, jūsuprāt, lēmums par obligāto valsts aizsardzības dienestu bija pareizs?
– Kopumā lēmums bija pareizs, bet jāatceras ka, darot pareizas lietas nepareizi, vēlamais rezultāts netiks sasniegts.
Var teikt, ka valsts, pieņemot likumu par valsts aizsardzības dienestu, tādējādi cenšas rūpēties par mūsu valsts drošību. Jo situācija ir radikāli mainījusies.
Ir jautājums, cik liels būs iesaukums. Cik cilvēku reāli varēs pabeigt valsts aizsardzības dienestu? Ir jāsaprot, cik cilvēkiem ir pietiekami daudz vietas klasē. Vai būs pietiekams skaits instruktoru utt. Svarīgi, lai iesauktie saņemtu kvalitatīvas prasmes. Nedrīkst aizmirst, ka obligātais militārais dienests jaunu vīriešu vidū nekad nav bijis populārs, tāpēc obligāti jāņem vērā visi iepriekšējās sistēmas trūkumi.
Uzskatu, ka obligātajam iesaukumam ir jābūt kvalitatīvam. Ir ļoti svarīgi, lai jauniesaucamie justos valsts aprūpēti, proti, viņiem ir jārada ērti dzīves apstākļi. Kad jaunieši sāks saņemt pozitīvas atsauksmes par obligāto dienestu un apstākļiem Nacionālajos bruņotajos spēkos, cilvēku skaits, kas iziet šādas apmācības, ievērojami palielināsies. Lai jaunieši vēlētos pildīt valsts aizsardzības dienestu, ir jārada apstākļi kvalitatīvam mācību procesam.
– Vai ir pietiekami daudz mācībspēka?
– Šobrīd nav pietiekami daudz pedagogu, kas var kvalitatīvi sagatavot jauniesauktos gan teorētiski, gan praktiski.
Lai iegūtu kvalitatīvus audzēkņus, jāņem vērā trīs aspekti. Kā jau minēju, tā ir sadzīves infrastruktūra, instruktoru pieejamība un mācību poligoni.
– Kādas ir pierobežas reģionu perspektīvas?
- No šodienas diskusijas es sapratu, ka daudzus cilvēkus satrauc šis jautājums. Pierobežas reģionu iedzīvotājus varu nomierināt – jums nekas nedraud.
Apskatīsim situāciju. Mūsu potenciālais ienaidnieks ir Krievija. Tai vienmēr ir bijuši zināmi nodomi pret kaimiņiem, bet mums ir atbilde – aizsardzības plāns. Papildus iecerēm un plāniem ir jābūt spējām, kuru Krievijas armijai šobrīd nav, jo visas rotas piedalās militārajās operācijās Ukrainā. Tāpēc tuvākajā laikā uzbrukuma nebūs.
Arī hibrīdkarš ar migrantiem no Baltkrievijas norimst. Skaidrs, ka savu lomu nospēlēja arī aukstie laikapstākļi. Taču, ja tas būs nepieciešams, visi dienesti ir gatavi pieņemt nākamo migrantu “triecienu”.
– Kas sabiedrībai būtu jāzina, lai sevi aizsargātu? Varbūt jāsāk būvēt bumbu patvertnes?
– Es atkārtošu. Mūsu drošība galvenokārt ir atkarīga no mums pašiem. Ir nepieciešams iepazīties ar civilās aizsardzības plānu, lai zinātu, kur vērsties pēc palīdzības katastrofas vai krīzes gadījumā. Sasaiņojiet somu 72 stundām, kur varēsiet ievietot visu nepieciešamo.
Ļoti spilgts piemērs tam, ka cilvēki nezināja, ko darīt, bija Jēkabpilī palu laikā, kad Daugava izgāja no krastiem. Ir svarīgi saprast, ka atbildīgajām struktūrām bija informācija un tās zināja, ka līdzīga situācija var veidoties. Manuprāt, Latvijā trūkst koordinējošā centra, kas visas Latvijas ziņas sintezētu vienā sistēmā un centralizēti pieņemtu lēmumus un dotu norādījumus.
Bumbu patvertnes ir atsevišķs jautājums. Latvijā pēc neatkarības atgūšanas par patvertnēm nerūpējās, naudas tam vienkārši nebija. Tagad situācija ir būtiski mainījusies. Ir nepieciešams rūpēties par drošību. Kur ņemt bumbu patvertnes? Atjaunojot tās, kas tika saņemtas “mantojumā”.
Apsekot citas telpas, kas var kalpot kā bumbu patvertnes.
Trešā iespēja ir būvēt jaunas. Visdārgākais variants.
– Jūsu prognozes par karu Ukrainā. Kad tas varētu beigties? Vai ir iespējams, ka tas kaut kā ietekmēs Latviju?
– Diemžēl nevaru sniegt optimistisku prognozi. Es domāju, ka karš Ukrainā ilgs līdz 2025. gadam. Pat gaidāmās vēlēšanas Krievijā neietekmēs kara gaitu. Visticamāk, prezidents Krievijā paliks tas pats, kas situāciju var tikai pasliktināt.
– Ko jūs novēlat “Ezerzemes” lasītājiem?
- Sapakot savu 72 stundu somu, iepazīsties ar civilās aizsardzības plānu, veselību un mierīgas debesis virs galvas.
Jeļena AVSJUKEVIČA
Autores foto
