Stacija "Skaista" – vēstures un dabas harmonija Krāslavas novadā

Latvijas valsts svētku nedēļas nogales vēlā pievakarē mēs izgaismojam stacijas perona daļu ar svecīšu gaismiņām, noklausāmies vilciena Rīga – Indra ritmiskajās skaņās stacijas "Skaista" apkaimē un ar cerībām apspriežam šajā līnijā plānotās vilciena pieturas iespēju. Šodien tās ir tikai skaņas un skati garām aizbraucošajam vilcienam, kur kā galapunkts ir Indra vai Krāslava. Pirms vairāk nekā 20 gadiem, līdzīgi pievakarē, šeit pienāca autobuss, svētku dienās pat divi autobusi no Dagdas puses, kā arī sabrauca vieglie automobiļi un zirgu pajūgi no malu malām. Cilvēki pulcējās, un pat daži mājas sargi no tuvākās apkaimes sagaidīja savus saimniekus. Kāds satika radiniekus, kāds draugus vai kaimiņus, bet kāds vienatnē turpināja savu ceļu, sajūtot laimes sajūtas par galamērķi un jūsmojoties par skaistajiem dabas skatiem. Līdzīgus skatus varēja redzēt, kad vilciens devās uz Rīgas pusi.

Skaista – tā ir ne tikai vietas raksturojoša pazīme, bet arī neliela stacija Krāslavas novadā, kuras nosaukums liecina, ka tā ir apskates vērta gan dēļ tās ainaviskā skaistuma, gan tās vēsturiskās nozīmes pēc. Stacija “Skaista” atrodas Latgales dienvidos, un, lai arī tā ir maza un klusējoša, tās apkārtne ir bagāta ar dabas vērtībām un kultūrvēsturi, kas padara to par īpašu vietu gan vietējiem, gan ceļotājiem.

Stacija “Skaista” faktiski ir dzelzceļa stacija Krāslavas novada Kalniešu pagastā sliežu ceļa līnijas Rīga – Indra starpposmā. Šodien retos gadījumos var pamanīt kādu garām braucošu kravas vilcienu, savukārt pasažieru vilcieni šajā stacijā vairs nepietur, zaudējot savas nerimstošās gaisotnes skaņas un laimīgu cilvēku burzmu.

No J.Gekišas pierakstiem var lasīt, ka 1861.–1866. gadā Krāslavas vēsturē notika lielas pārmaiņas, kad tika uzsākta dzelzceļa izbūve. Tas bija pirmais dzelzceļš Latvijā, kura garums posmā Rīga – Indra sastādīja 294 km. Dzelzceļa posmu Dinaburga – Indra atklāja 1866. gada 24. maijā, kļūstot  par nozīmīgu transporta mezglu vietējiem iedzīvotājiem. Tā bija daļa no dzelzceļa līnijas, kas savienoja Krāslavas novadu ar citiem Latvijas reģioniem un pat ar kaimiņvalstīm. Stacija palīdzēja attīstīt vietējo ekonomiku, ļaujot eksportēt lauksaimniecības produktus, kā arī veicinot tūrisma attīstību.

Stacija 1869. gadā minēta ar nosaukumu Baltiņi, un tikai 1925. gadā tā tika pārdēvēta par staciju “Skaista”.

Stacija "Skaista" ir īpaši nozīmīga ne tikai dēļ tās vēstures, bet arī tāpēc, ka 20. gadsimta 20. un 30. gados tā bija vieta, kur pulcējās cilvēki ne tikai ikdienā, bet arī svētku laikā. Dzelzceļa muzeja krājumā var apskatīt fotogrāfijas, kas liecina par to, ka stacija bija krāšņi rotāta, īpaši Valsts svētku brīžos. Perona pusē staciju vainagoja skuju vītnes ar Latvijas karodziņiem, ko papildināja uzraksta plāksne “Saules mūžu Latvijai 1918–1934!” Šīs fotogrāfijas un stacijas raksturojums liecina par to, ka dzelzceļš bija ne tikai transporta kustības maģistrāle, bet arī svarīga kopienas kultūras un sabiedriskās dzīves sastāvdaļa.

Netālu no stacijas atradās Baltiņu astoņgadīgā skola un skolas internāts. Šīs iestādes kalpoja kā svarīgs izglītības un sociālās dzīves centrs vietējiem bērniem.

Plašāku informāciju par skolas darbību, tās vēsturi un nozīmi vietējā sabiedrībā var lasīt Digitālās bibliotēkas resursos, kas piedāvā Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju, kopienu un privātpersonu uzkrātos materiālus.

Stacija “Skaista” ir vieta, kas ir saistīta ar viensētas nosaukumu un tradicionālo Latgales kultūras mantojumu. Vietējie iedzīvotāji staciju bieži uzskatīja par "logu" uz lielāku pasauli, kur savijās lauku mierīgums ar lielpilsētu ritmu, kurā vienlaikus tiek apvienotas dabiskā vide un urbānās dzīvotspējas dinamika. Pieminēšanas vērts ir arī tas, ka stacija "Skaista" bija populāra vieta vietējo iedzīvotāju un tuvāko apkaimju, piemēram, Kazimirovas, Stirnišķu, Ovsjanišķu, Veceļu, Ļukatu u.c. ciematu ļaudīm, kas šeit pulcējās gan darba darīšanās, gan dažādu svētku laikā. Skaistas, Kalniešu, Krāslavas  pagastu apdzīvoto vietu, kā arī Dagdas apkārtnes iedzīvotāji bieži vien izmantoja staciju, lai dotos uz Daugavpili vai Rīgu un, protams, arī atgriežoties no tuvākām vai tālākām vietām, iezīmējot savu dienas ritmu.

No vietējo iedzīvotāju atmiņām tuvākā baznīca bija Skaistas pirmā katoļu baznīca. Sākotnējā tās atrašanās vieta bija Skaistmuižā, tagadējā Vainišķu ciemā Skaistas pagastā, kas atrodas pāris kilometros no stacijas "Skaista". Skaistas pirmā baznīca tika uzcelta 1778. gadā Skaistmuižā, toreiz Izabelinas muižā. Baznīca tika veidota, lai apkalpotu vietējos katoļus un stiprinātu reliģisko dzīvi, kas bija nozīmīga sabiedrības sastāvdaļa. Tā bija maza, bet skaista būve, kas pēc uzcelšanas kalpoja kā svarīgs ticības un kopienas centrs daudziem gadiem.

Tomēr laika gaitā, baznīcas ēka tika demontēta un pārcelta vietā, kur tagad atrodas Skaistas Svētā Antona Romas katoļu baznīca Geibos. Šobrīd par veco baznīcu (1778-1914) liecina tikai piemiņas krusts ceļa malā, kas norāda uz vēsturisko vietu. Krusts ir klusais liecinieks pagātnei. Lai arī baznīcas ēka vairs nav saglabājusies, vieta joprojām ir nozīmīga un ir saistīta ar cilvēku atmiņām, kas ir daļa no vietējā mantojuma. Vietējie iedzīvotāji joprojām atceras no vecvecāku teiktā, kā kādreiz, īpaši svētku dienās, baznīca pulcēja cilvēkus no apkārtējiem ciemiem un muižām. Arī pēc baznīcas pārcelšanas, tās sākotnējo atrašanās vietu ticīgie turpina godāt kā svētu vietu svētceļojumu laikā, savukārt vietējie aktīvisti rūpējas par vietas uzturēšanu kārtībā. Šīs atmiņas dzīvo arī mūsdienās, un tās tiek nodotas no paaudzes paaudzē.

Līdz pat mūsdienām stacija saglabā savu šarmu, un tās ēka ir viena no vēsturiski nozīmīgākajām būvēm šajā apgabalā. Daudzus gadus stacija bijusi vieta, kur cilvēki sagaidīja vilcienu, bet vēl vairāk – tā ir atgādinājums par senajiem laikiem, kad dzelzceļš bija dzīvotspējīgas attīstības un savienojuma simbols, kas ļāva cilvēkiem un precēm ātri pārvietoties no vienas vietas uz citu, veicinot ekonomisko izaugsmi, tirdzniecību un kultūru apmaiņu.

Vieta, kur dabas skaistums sastop vēsturi

Krāslavas novads, kur atrodas stacija "Skaista", ir bagāts ar dabas resursiem, un šī vieta ir lieliska, lai iepazītu Latgales krāšņo ainavu.

Ap staciju “Skaista” izvietojušies lauki, kas ir ideāli piemēroti pārgājieniem, un netālu atrodas arī pakalnos iegulušie ezeri –Stirna ezers vai Stirns, kur gar ezera dienvidu galu vijas mūsu pieminētais dzelzceļa posms Rīga – Indra. Ezerā ietek vairāki strauti no Ustubnika un Kuļu ezera, kā arī vēl 7 strauti un grāvji. Noteci DA malā izvada gleznainā  Stirnas upīte, kas augšup Indricas baznīcas ietek Daugavā,  ļaujot nodoties laivošanai vai zvejai. Dabas mīļotājiem un fotografēšanas entuziastiem stacija "Skaista" ir īsta paradīze. Lieliska vieta, kur pavadīt mierīgas stundas, baudot Latgales klusumu un skaistumu.

Ir zināms vēl viens stāsts par interesantu vietu stacijas “Skaista” apkaimē – Ekšu pilskalns, tautā saukts arī par Piļikovaja gora, Filisova gora vai “Majak”. Šis pilskalns atrodas Skaistas pagasta pakājē, Ekšu sādžā uz ziemeļiem no Stirna ezera. Pēc vēsturnieku sniegtajām liecībām un arheoloģisko pētījumu rezultātiem šis pilskalns varētu būt attiecināms uz pirmo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Tas liecina par vietas senatnīgumu un nozīmi vēsturiskajā kontekstā, iespējams, kalpojot kā senlatviešu nocietinājums vai apmetnes centrs. Ekšu pilskalns ir ievērojams ne tikai kā vēstures liecība, bet arī kā dabas un kultūrvēsturiska vieta, kas aicina apmeklētājus iepazīt tās vēsturisko mantojumu un baudīt apkārtējās ainavas skaistumu. Vietējie iedzīvotāji un aktīvisti arī šodien rūpējas par pilskalna teritorijas izzināšanu.

Mūsdienās stacija "Skaista" kalpo kā neliels, bet svarīgs satiksmes punkts. Lai arī vilcieni šeit neapstājas, stacija joprojām ir “dzīva” ar vietējās kopienas enerģiju, vēsturi un dzīvotspējīgiem attīstības projektiem. Arvien biežāk šeit vēlas satikties kopienas cilvēki, lai stāstītu un klausītos par apkaimes bagāto vēsturi un tās lomu Latgales attīstībā. Vietējie iedzīvotāji ir lepni par “savu dzīvesvietas staciju“ un cenšas saglabāt to kā daļu no novada kultūrvēstures.

Par to spilgti liecina šī gada Latvijas valsts svētku svinību pasākums, kurā piedalījās gan vietējie, gan apkārtējo pagastu iedzīvotāji. Pasākumā pulcējās kupls dalībnieku skaits. Svinības sākās ar Latvijas valsts himnas dziedāšanu, radot dziļi emocionālu un vienojošu noskaņu. Pasākuma laikā klātesošie dalījās sirsnīgās atmiņās par stacijas un apkārtnes vēsturi, apsprieda kopienas vērtības un ar aizrautību plānoja nākotnes ieceres. Savukārt Krāslavas PII “Pīlādzītis” 8. grupas audzēkņi sniedza savu māksliniecisko skatījumu stacijas noformējuma un vizuālā stāsta veidošanā, piešķirot vietai īpašu svētku noskaņu. Bērni kopā ar skolotāju gatavoja valsts karodziņus, kas simboliski rotāja peronu un veidoja zīmējumus, kas liecināja par stacijas nozīmīgumu viņu acīm. Šis radošais process ne tikai veicināja bērnu patriotisko apziņu, bet arī ļāva viņu darbiem būt par daļu no stacijas svētku rotājuma. Stacijas “Skaista” vizuālais tēls kļuva gan krāsains, gan sirsnīgs, pateicoties bērnu radītajiem mākslas darbiem, kas pauda mīlestību pret savu dzimto vietu un Latviju. Šī tikšanās tiešām kļuva par skaistu apliecinājumu vietējās kopienas vienotībai, patriotismam un rūpēm par savu valsti, novadu un vēsturisko staciju “Skaista”. Tā iedvesmoja vietējos iedzīvotājus vēl vairāk iesaistīties stacijas atdzīvināšanā un turpmākās attīstības plānošanā, lai tā saglabātos kā nozīmīgs kultūrvēsturiskais un sabiedriskais centrs nākamajām paaudzēm.

Stacija "Skaista" ir piemērs tam, kā vēsture un daba var mijiedarboties, veidojot unikālu vietu, kas atstāj paliekošu iespaidu ikvienam, kurš to apmeklē.

Krāslavas novads ir vieta, kur katrs ceļotājs var atrast savu mieru, un stacija "Skaista" ir tā vieta, kur var izbaudīt gan Latgales dabas skaistumu, gan senatnīgu vēsturisko atmosfēru.

Ja kādreiz dosieties uz Krāslavas novadu, neaizmirstiet apmeklēt šo vietu – staciju "Skaista" – lai izjustu Latgales burvību un iegūtu neaizmirstamus iespaidus.

Teksta autore – Žaneta Moiseja

Publicitātes fotogrāfiju autori – Elvīra Škutāne, Vija Dzalbe, Linda Gribule, Viktors Birums