Pilsoniskā žurnālistika Latvijā, reģionā un Krāslavas novadā

Kāda ir situācija ar pilsonisko žurnālistiku Latvijā? Kādas iespējas ir valsts iedzīvotājiem paust savu viedokli mediju lapās (vai ekrānos)? Manā materiālā par šo tēmu Krāslavas novada iedzīvotājus gaida patīkams pārsteigums.

Attīstoties internetam un sociālajiem tīkliem, jēdziens “pilsoniskā žurnālistika” ir ieguvis citu nozīmi - ar šo terminu tiek apzīmētas situācijas, kad kāds konkrēts viedoklis vai fakts ir svarīgs, piesaista cilvēku uzmanību, bet dažādu iemeslu dēļ to ignorē mediji, un tad cilvēki paši, izmantojot modernās tehnoloģijas, dara šo viedokli vai faktu plaši zināmu: ar ierakstiem un pārpublicējumiem, tvītojot un retvītojot lapas, daloties ar saitēm internetā. Šī ir arī svarīga mūsdienu realitātes sastāvdaļa - spēja kaut ko darīt zināmu, apejot “oficiālos” kanālus. Un pats “oficiālo kanālu” jēdziens šajā ziņā jau ir sācis izplūst - internets un sociālie tīkli daudziem jau sen ir ne retāk izmantoti un ir pat vairāk autoritatīvi informācijas avoti nekā vadošie mediji.

Kopumā var teikt, ka tas ir labi – jo vairāk iespēju iegūt zināšanas un apmainīties viedokļiem, jo ​​labāk. Un jo brīvāks ir šis process, jo labāk. Taču ir svarīga nianse: ja pašpublicēšana internetā papildina mediju darbību, ja medijs saglabā uzticamību, ja cilvēki turpina uzticēties medijiem un lasīt šos medijus profesionālas faktu atspoguļošanas un kompetentas analīzes dēļ - tad mediji un pilsoniskā žurnālistika strādā kopā sabiedrības labā, un rezultātā sabiedrībai ir lielāka brīvība un vairāk zināšanu. Bet, ja mediji attālinās no aktuālām tēmām, ja iekšēja cenzūra rodas pašu mediju redakcijās, ja kaut kas vai kāds tiek pieklusināts vai ignorēts - tad pilsoniskā žurnālistika sāk darboties nevis kopā ar medijiem, bet gan to vietā, un sabiedrība virzās uz šķelšanos, viedokļu polarizāciju un visiem kopīgo nozīmju sairšanu.

Vēlos precizēt, ka pilsoniskā žurnālistika ir tieši iespēja iedzīvotājiem redzēt savu viedokli mediju lappusēs, iespēja nosūtīt savu materiālu redakcijai bez mediju pasūtījuma, bez uzaicinājuma - publicēšanai pilsoniskā žurnālista materiālam ir jāatbilst tikai vispārējiem saprotama teksta standartiem. Ideālā gadījumā redaktoriem vajadzētu ne tikai novērtēt šādu materiālu, bet palīdzēt autoram to sagatavot publicēšanai vēlamajā kvalitātē. Tie eksperti, kurus mediji aicina aizvietot pilsoņu žurnālistiku, ir zīme, ka paši mediji atzīst, ka viņi var kaut ko neredzēt vai nenovērtēt. Un profesionālie mediji to saprot un “atver durvis” saprotot, ka šāda politika palīdz nepalaist garām svarīgas lietas, nezaudēt saikni ar auditoriju, būt tēmā un uzturēt sakarus visos gadījumos un situācijās.

Vai Latvijā ir pilsoniskā žurnālistika? Vai šis institūts strādā ar pilnu jaudu? Kā tad īsti izskatās tās “durvis”, kurām teorētiski vajadzētu būt atvērtām neatkarīgiem, vienkāršiem pilsoņiem? Galu galā, kam tad strādā mediji, ja ne tiem pašiem vienkāršajiem cilvēkiem? Un atkārtošu, ka neatņemama šāda darba profesionalitātes sastāvdaļa ir atgriezeniskā saite – līdz vienkārša cilvēka spējai uzticēt savu viedokli vispopulārāko un autoritatīvāko mediju auditorijai.

Es veicu vienkāršu eksperimentu, ko ikviens var atkārtot, pavadot ne vairāk kā vienu stundu. Es atlasīju vairākus vadošos plašsaziņas līdzekļus valstī, tostarp gan centrālos, gan vietējos, reģionālos, un painteresējos, vai to tīmekļa vietnēs ir informācija tiem, kuri vēlētos viņiem kaut ko nosūtīt publicēšanai - kā pilsonim, kā lasītājam, kuram arī ir ko teikt. Turklāt kā cilvēku, kurš regulāri raksta un publicējas mūsu Krāslavas novada laikrakstā “Ezerzeme”, mani interesēja arī iespēja šajos medijos kaut ko publicēt no sevis - nevis kā lasītāju, bet gan kā žurnālistikas jomā ne gluži svešu cilvēku, kuram ir pieredze dažādu tēmu atspoguļošanā. Pieņēmu, ka ir tēmas, kas varētu interesēt ne tikai mūsu reģiona robežās, bet ir potenciāli svarīgas visas valsts iedzīvotājiem.

Mana pētījuma rezultāts bija diezgan negaidīts. Sākumam jāsaka, ka daudzi mediji savu redakciju kontaktus nenorāda vispār. Daži vispār nenorāda nekādus kontaktus, izņemot vispārīgu e-pasta adresi visiem gadījumiem. Taču jebkura persona, kurai ir pieredze aktīvā e-pasta lietošanā, uzreiz pateiks, ka šāda adrese 99% visticamāk ir strupceļš. Kāpēc? Tā kā parasti šādas adreses ātri nonāk masu sūtījumu datubāzēs, tad šie lielapjoma sūtījumi sāk nonākt uz šīm datu bāzēm un adresēm, tad pastkastīte šajā adresē katru dienu no rīta sāk piepildīties ar surogātpastu, nevēlamām reklāmām un krāpnieciskiem sūtījumiem - un rezultātā uz šo atkritumu fona kļūst gandrīz neiespējami pamanīt kādu lietišķu vēstuli. Es, piemēram, ikreiz, kad izmantoju e-pastu, pat uz adresi, kas nav publiski pieejama, vienmēr lūdzu adresātu apstiprināt, ka viņš ir saņēmis manu vēstuli. Galu galā, bez surogātpasta, ir daudz citu iemeslu, kāpēc mana vēstule var palikt nepamanīta. Tehniskas problēmas, aizkavēšanās, nejauša izdzēšana – tas viss padara e-pastu ne tikai par neuzticamu saziņas metodi, bet par metodi, kurai nepieciešama dublēšana ar kaut ko uzticamāku. Piemēram, pa tālruni. Un tie, kuri patiešām interesējas par kontaktu uzturēšanu, to arī dara – publicē gan e-pasta adresi, gan tālruņa numuru. Lai cilvēks var nosūtīt savu tekstu vēstulē, kaut ko detalizētu, un tad pa tālruni precizēt, vai viņa vēstule ir saņemta. Bet, atkārtoju, ne visās Latvijas mediju mājaslapās var redzēt pat atsevišķu redakcijas e-pasta adresi, un redakcijas tālruni. Atsevišķos gadījumos tie ir atrodami sadaļā “Kontakti”.

Bet vienkārši ievietotais tālruņa numurs, aktivitāti īsti neveicina. Ja medijs vienkāršā tekstā neraksta, ka aicina cilvēkus sūtīt savus materiālus, diez vai kāds tos sūtīs.

Mudināt iedzīvotājus būt aktīviem kā autoriem, var būt tiešs aicinājums, vai, piemēram, pastāvīga sleja medijos, kurā regulāri tiek publicēti tieši šādi “no malas” sūtīti materiāli – un ar skaidru norādi, ka materiālu veidojusi un sūtījusi persona, kas nav no mediju redakcijas, bez pasūtījuma, pēc savas iniciatīvas. Tomēr pat virspusēji pārskatot plašsaziņas līdzekļus, varēju atrast tikai dažas šādas slejas.

Es apzināti neuzņēmos kaut kādu monumentālu Latvijas mediju izpēti, bet izveidoju eksperimentu, kurā pieteicu sevi kā cilvēku, kurš vēlas dalīties ar sabiedrību - tādam cilvēkam parasti nav laika veikt plašus pētījumus. No otras puses, kā jau teikts, pilsoniskai žurnālistikai ir jābūt tik pazīstamai, tik plaši izplatītai institūcijai, lai šīs iespējas realizēšana no pilsoņa neprasītu īpašas pūles. Ideālā gadījumā tam vajadzētu darboties šādi: es redzu, ka man ir ko teikt, es redzu, ka mediji strādā šajā reģionā vai par šo tēmu - un tas ir viss, es rakstu un pēc tam nosūtu redaktoram, izmantojot uzticamus kontaktus. Un es gaidu komentārus pirms publicēšanas vai argumentētu atbildi ar atteikumu. Diemžēl gandrīz nekur neatradu iespēju tik skaidri un saprotami realizēt savas tiesības un vēlmi uzsākt publisku diskusiju vai tajā piedalīties. Par laimi atslēgas vārds šajā pēdējā teikumā ir “gandrīz”. Jo uz šī vispārējā, ne pārāk draudzīgā fona vairāki mediji izceļas kā piemēri pavisam citai, pareizai pieejai savai auditorijai.

Savā “testā” pievērsu uzmanību pazīstamākajiem medijiem un medijiem, kas man tuvi reģionā. Tas ir loģiski: ja problēma ir liela, tad par to būtu vērts rakstīt centrālajos medijos, bet reģionālā problēma ir jāraksta tā reģiona medijos, kurā šo problēmu saredzat.

Man neizveidojās attiecības ar centrālajiem medijiem – tur vairākumā sadaļas "Kontakti" bez tālruņa numuriem un bieži vien ar vienu e-pasta adresi, no kuras neviens pat neatbild, ka "jūsu vēstule ir saņemta". Pārceļot savu meklējumu fokusu tuvāk savai dzīvesvietai, Latgalē, aina nedaudz mainījās.

Daugavpilī ir portāls, kuram ir pamats pretendēt uz centrālā pilsētas izdevuma statusu. Jaunumu ir daudz, pamanāms un pareizs uzsvars uz pilsētas dzīvi - taču nav ne atsevišķas sadaļas ārējiem autoriem, ne mājienu, ka šādus autorus izdevums kopumā uzskata par iespējamiem. Ir redakcijas fiziskā adrese - droši var aiziet tur un pajautāt tieši. Bet piezvanīt nevar, saziņa tikai e-pastā.

Citam Daugavpils medijam ir versija gan latviešu, gan krievu valodā, un sadaļā “Kontakti” šī medija redakcijas e-pasta skaidrojums ir nedaudz plašāks:

“Lai saņemtu atsauksmes, lūdzu, izmantojiet e-pastu. Ja jums ir jautājumi, vēlmes, ieteikumi vai kritika, nevilcinieties un rakstiet mums!”  Taču es šo nesauktu par aicinājumu publicēties pilsoniskās žurnālistikas ietvaros. Un arī šajā medijā es neredzēju atsevišķu šāda veida sadaļu.

Vēl vienu Daugavpils interneta mediju apskatīju ne tikai skaitam, bet arī, atklāti sakot, kontrastam, lai uzsvērtu pieeju atšķirību – šis medijs pilsētā un visā Latgalē ir pazīstams kā izdevums, kas akcentē apņemšanos ievērot vārda brīvību un nepopulāru viedokļu publicēšanu. Nu, varam teikt, ka šis medijs šo nostāju patiesībā apstiprina: tā mājaslapā ir pat divi redakcijas tiešie tālruņa numuri, un starp parastajām slejām redzam sleju “Personīgais viedoklis”, kas tiek papildināta katru nedēļu. Turklāt es personīgi savu iepazīšanos ar šo mediju sāku tieši kā šīs sadaļas materiāla autors – un tas, kas aizsākās kā pilsoniskā žurnālistika, ir pāraudzis par vairāk nekā duci publikāciju gan kā štata žurnālistam, gan kā viedoklim “no malas”. Tas nozīmē, ka ikvienam, kurš vēlas, var te publicēt savu viedokli.

Bet visievērojamāko atklājumu atradu burtiski blakus – man labi pazīstamā Krāslavas novada laikrakstā “Ezerzeme”. Vēl nesen kaut kā pat nedomāju par mūsu reģionālā laikraksta nostāju pilsoniskās žurnālistikas jautājumā - “Ezerzeme” man bija pazīstama kā visiem autoriem atvērta avīze jau ilgus gadus, ilgi pirms manas pirmās publikācijas tās lappusēs.

Ar “Ezerzemi” iepazinos pašās pirmajās uzturēšanās dienās Krāslavā, un tas notika jau pirms vairāk nekā septiņiem gadiem. Un jau tad zināju, ka “Ezerzeme” ne tikai pieļauj šādu iespēju, bet tieši aicina autorus sadarboties. Bet toreiz es domāju, ka burtiski visi Latvijas mediji to dara. Tad pēc dažiem gadiem es pats sāku rakstīt “Ezerzemei”, bet turpināju domāt, ka “Ezerzemē” pieņemtā prakse ir pavisam ikdienišķa lieta. Un tikai pirms dažiem mēnešiem, kad pietuvojos pilsoniskās žurnālistikas tēmai, es atklāju, cik unikāls šajā ziņā ir mūsu reģionālais laikraksts.

Krāslavas novada iedzīvotāji nebūt nav pārsteigti, katrā numurā ieraugot autoru vārdus - viņu draugus, kaimiņus, dažādu iestāžu un profesiju pārstāvjus, jauniešus un pensionārus. Kāds sūta ziņas no savas dzīvesvietas - kā gan citi par to uzzinātu, ja paši iedzīvotāji nepastāstītu? Kāds dalās savā priekā – pat ja cilvēks dārzā vienkārši izaudzējis krietnu ķirbju ražu, tas ir vispārējas ievērības cienīgs notikums – novadā ir daudz dārzkopju, un viņu ziņas nav sliktākas un reizēm pat svarīgākas par ziņām no tālas valsts. Vieni ziņo par, piemēram, kultūras pasākumu, bet citi to apmeklē un savus iespaidus publicē “Ezerzemē”. Starp citu, kultūras dzīve mūsu novadā nebūt nav nabadzīga, un šādas publikācijas padara to apjomīgāku un rada pasākumam rezonansi.

Pastāvīga neatkarīgo autoru publikāciju tēma “Ezerzemē” ir ceļojumu iespaidi, reportāžas no tālām zemēm, ziņojumi un reportāžas par tikšanos ar krāslaviešiem, kuri viesojušies tajos planētas nostūros, kur ne visi viesojas. Šajā ziņā īpaši izceļas Andreja Jakubovska publikācijas - viņš raksta par visu uzreiz un ar uzsvaru par katru iezīmi, sākot no vēstures līdz apmeklētās vietas virtuvei. Ne velti viņš “Ezerzemes” lasītājiem pazīstams gan kā starptautiskās dzīves apskatu autors, gan kā gardu kulinārijas stāstu autors. Bieži vien no Andreja, kurš pēc profesijas ir pedagogs, ir ziņas no skolas dzīves.

Laikrakstu rotā arī cita autora - Valdemāra Gekiša vēstures un novadpētniecības raksti. Šī novada slavenākā pētnieka un vēsturnieka plašās zināšanas un unikālā pieredze iepriecina lasītājus ar aizraujošām ekskursijām mūsu novada vēsturē, kas ir bagāta ne tikai ar notikumiem, bet arī ar dažādu cilvēku likteņiem un biogrāfijām. Valdemāram izdodas saskatīt, izvilkt no informācijas masas šādu faktu un biogrāfijas pērles – un tās aizraujoši pasniegt.

Ikdienā notiekošais, bet ne mazāk svarīgais - skola, sporta dzīve - avīzes lappusēs atspoguļojas galvenokārt pateicoties aktīvai sadarbībai ar šī profila iestāžu darbiniekiem. “Ezerzeme” pastāvīgi publicē izglītības darbinieku materiālus, atskaites par mācību gaitu, braucieniem, kultūras pasākumiem, sacensībām un audzēkņu sporta panākumiem.

Ja cilvēkam kaut kas padodas, “Ezerzeme” labprāt aicina dalīties zināšanās, dot padomus, kaut ko piedāvāt. Tādas, piemēram, ir profesionālas bērnu masieres Natālijas Raubiško publikācijas, kurās viņa dalās darba pieredzē un atziņās.

 “Ezerzeme” neignorē nevienu tēmu – ja tēma ir pelnījusi uzmanību, ja par tēmu raksta autors, kurš spēj paust argumentētu viedokli, tad “Ezerzeme” bez lielas cenzūras nodrošina šādam autoram vietu laikraksta lappusēs. Laikraksta redakcija tikai pārliecinās, ka materiāls atbilst vispārpieņemtajām publiskās izpausmes normām, un autors saprot, ka ir atbildīgs par paziņotajiem faktiem. Starp šāda veida materiāliem es cenšos nepalaist garām Raimonda Nipera rakstus. Šis cilvēks, pieredzējis uzņēmējs, raksta par aktuālām ekonomikas tēmām un nepārprotami nav vienaldzīgs pret viņa izvirzītajām problēmām. Viņa publikācijas izceļas ar lielu faktu daudzumu, argumentu un skaidrojumu apjomu, kas daudzas problēmas padara skaidrākas nezinātājam. Autors piedāvā arī veidus, kā izkļūt no šīm vai citām grūtībām, ne tikai apraksta problēmu, bet arī izklāsta savu izpratni par to, kā to atrisināt. “Ezerzeme” varbūt ne vienmēr piekrīt autora uzskatiem, taču laikraksts pilda savu pienākumu pret sabiedrību, nodrošinot platformu cilvēkam, kuram ir ko teikt.

Pieminēšu arī par tēmām un materiāliem, kas ir tik jūtīgi, ka to autors ne vienmēr ir gatavs atklāt savu īsto vārdu - un tādiem gadījumiem “Ezerzeme” arī ir atvērta. Ir anonīmas publikācijas vai ar pseidonīmu - lai fakts vai viedoklis nepaliktu sabiedrībai nezināms, bet lai autors saglabātu privātumu, ko viņš uzskata par nepieciešamu.

Grūti uzskaitīt visas tēmas un žanrus, kuros “Ezerzemē” runā pilsoniskie žurnālisti. Taču, no otras puses, pietiek ar laikraksta ārskatīšanu pāris mēnešu garumā, lai gūtu pilnīgu priekšstatu par šo viedokļu un tēmu bagātību.

Uzskatīju par nepieciešamu šim materiālam veikt vēl vienu daļu: intervēt “Ezerzemes” redakcijas darbiniekus -  Ivetu Leikumu, Jeļenu Avsjukeviču un “Ezerzemes” aktīvākos autorus - pilsoniskos žurnālistus. Par to nākamajā publikācijā.

Gļebs BEĻAJEVS