Mednieku kaislības: ne ar skaitu, bet ar prasmi

Senākais planētas rūpals, kas radies vēl akmens laikmetā. Pirmie mednieki spēja nogalināt milzīgus mamutus ar bruģakmeņiem, mūsdienu mednieki ir bruņoti ar jaunākajām tehnoloģijām. Nesenās izmaiņas Latvijas valsts likumdošanā ļauj kļūt par pilntiesīgu mednieku no sešpadsmit gadu vecuma. Un tas ir pareizi: iecienītajai atpūtai brīvā dabā nepieciešama lieliska fiziskā sagatavotība, veiklība un, pats galvenais, pēdiņu zināšanas. Īsta meistarība nāk ar gadiem, tāpēc ikvienā medību kolektīvā jo īpaši novērtē pieredzējušo mednieku zināšanas un jauno neizsīkstošo enerģiju. Šīs īpašības pilnībā atklāj medību spēles egļu un priežu ielokā, spēles, kas kļuvušas par iecienītiem un neaizmirstamiem svētkiem. Ar karstu medījuma zupu uz ugunskura. No trim novadiem, kur lasa “Ezerzemi”, tikai Krāslava neuzdrošinās apvienot savas pašvaldības medniekus kopīgai aktīvai laika pavadīšanai - labākajai sporta meistarības skatei.

Par laimi, zilo ezeru zemē joprojām ir daudz meža zvēru, to veicina ar mežu un krūmiem aizaugošās bijušās aramzemes, pļavas un pat meliorācijas objekti. Ikviens autovadītājs, kas brauc vakara krēslā vai nakts tumsā, lukturu gaismā noteikti ieraudzīs alni, mežacūku, zaķi, jenotu. Un meža stirniņu ir tik daudz, ka kādu vakaru, atgriežoties mājās no Robežniekiem, mēs ar šoferi saskaitījām veselus divus desmitus. Šogad mūs bieži apciemoja baltkrievu lāči. Krāslavā ķepaiņus redzēja ne tikai kreisajā, bet arī Daugavas labajā krastā. Viens no Aglonas medniekiem viedtālruņa ekrānā man parādīja lāča pēdas, kas tika nofotografētas Šķeltovas medību vietās. Tie nebūt nav medību stāstiņi vai jociņi. Esiet uzmanīgi dabā, dārgie lasītāji.

Slēgtais karjers aiz Jazinoka ezera ir ideāla vieta sporta poligonam. Nelīdzens reljefs, stāvi kāpumi, pilnīgi drošs sektors šaušanai. Un apburošs zelta rudens: uz skuju koku zaļā fona bērzi mirdz kā zeltainas sveces. Lielo laukumu pilnībā neskar vēji, šeit arī norisinājās atklāšanas ceremonija. Tiesības aizdedzināt “olimpisko uguni” ieguva pagājušā gada uzvarētāji - Grāveru mednieku kolektīvs “Dubra”. Pašai jaunākajai un enerģiskākajai komandai, šķiet, bija visas iespējas atkārtoti gūt panākumus. Tomēr sports ir ne tikai meistarība, bet arī pareiza taktika, kā arī veiksme. Par tiesāšanu nebija jāuztraucas: galvenais tiesnesis Talgats Islamgarajevs vēl nekad nebija kļūdījies, ne makšķerēšanas, ne medību sacensībās. Tajā dienā viņam ar hronometru palīdzēja dāmas - Ināra Palenkova un Ivita Platonova. Četras komandas -  katra pagasta pārstāvji, astoņi starta pāri. Trase ir ne tikai grūta, bet arī sarežģīta, salīdzinot ar pagājušo gadu. Par to pirms gada palūdza Priežmales šāvēji, bet šoreiz viņi to nožēloja. Karstās cīņas laikā distancē bija nepieciešama medicīniskā palīdzība - viss bija nodrošināts! Bija viena nenokomplektēta komanda, un bez lielām cerībām es novēlēju “Ne pūku, ne spalvu” savam paziņam aglonietim Dzintaram Matisānam. Jau precīzi neatceros, vai viņš vai viņa komandas biedrs Lauris Putāns teica: “Mēs esam trīs, bet mūsu deputāts Andris Valainis centīsies par diviem.”

Šķēršļu josla - smagāk nevar būt. Starts ar kartupeļu maisu uz diviem, jo   īsti mednieki ir ne tikai sagādnieki, bet arī gādīgi saimnieki medību laukos. Turpinājumā kross pilnā ekipējumā – kāpumi un kritumi, krūmāji... Šāvēji uz uguns līniju atskrēja ne tikai ar sārtām sejām, bet ar bordo. Jaunieši, uzkāpuši tornī, steidzās šaut un pieļāva kļūdas, pieredzējušie sākumā atvilka elpu, un tikai tad mērķēja un šāva. Mežacūkas siluets ir četrdesmit soļu attālumā, kā tas bieži notiek īstu medību laikā. Mēs, līdzjutēji, zinājām, ka divus gadus pēc kārtas labākā šāvēja titulu ieņem Priežmales snaiperis Imants Ruduks. Kā saka, jauns, bet jau lietpratējs. Un arī šoreiz šaušanas tiesnesis Talgats pārbaudīja mērķi un teica: “Imants arī šoreiz būs rekordists: 36 no 40 iespējamiem!” Pēc šaušanas - mežacūkas smagais liemenis, pēc tam - purva pārvarēšana pa pārnēsājamiem dēļiem, kā arī malkas sagatavošana ugunskuram, eksāmens par medību naža asumu... Svarīgi: sporta trase pielāgota līdzjutējiem. Starp desmitiem skatītāju pamanu visu Skorodihinu ģimeni, nesenā raksta par rokām veidotiem dīķiem varoņus. Šoreiz daudzbērnu ģimenes galva Vadims iejutās šefpavāra lomā, viņam palīdzēja Grāveru mednieku vecākais Grigorijs Gavrilovs.  Zupas smarža no meža kazlēna pārspēja šāvienu kodīgo deguma smaku.

Mednieku atpūta ir atsevišķa tēma, neraisīšu lasītājos apetīti. Kopīgo pusdienu laikā siekalas tecēja žūrijai: viņi skaitīja sekundes, minūtes un soda punktus. Starp citu, lielajā tiesnešu komandā ir visu pagastu pārstāvji, viss godīgi! Visbeidzot, noslēguma ierinda un rezultātu apkopošana. Neiztika bez sensācijas: Aglonas trijotne no medību kolektīva “Samba” ieguva zelta kausu. Vēl viens apstiprinājums teicienam «Cīnies ne ar skaitu, bet ar prasmi.” Aglonas novada vadītājs Juris Butevics, pasniedzot galveno balvu, priecājās, it kā pats būtu pārvarējis sarežģīto šķēršļu joslu. Pretēji loģikai: galu galā viņš vada medību kolektīvu “Dubra”. Visu  dienu domes priekšsēdētājs bija starp entuziasma pilnajiem hobija kolēģiem. Klausījās, stāstīja, smējās. Dienas labākais šāvējs Imants Ruduks izvirzīja Priežmales komandu otrajā vietā. Kopā ar viņu startēja Vladimirs Dagenvalds, Jevgeņijs Bekišs un Jurijs Nikitins. Šķeltovas četrinieks - Sandis Girss, Aleksandrs Paškevičs, Ilmārs Sarkāns un Edgars Iliško - ieguva bronzu.

Svētku rīkotāji bija parūpējušies par līdzjutēju izklaidēm. Piemiņas balvas saņēma Anastasija šautriņu mešanā, Anatolija trijnieks uzvarēja sacīkstēs ar medību slēpēm, Armands izcēlās ar prasmi iet uz augstajiem staiguļiem... Bija daudz jautru sektoru, skanēja smiekli. Neaizmirstama diena un lieliski laikapstākļi.

Aleksejs GONČAROVS