Sieviešu svarcelšana – izzūdošs sporta veids Latvijā

  • Sports
  • 23.12.2020 11:01
  • 307 skatījumi
img

“R Media” komanda īsteno projektu “Sieviete sportā Latgalē”. Tā ir rakstu sērija par sievietēm, kuras galvenokārt nodarbojas ar futbolu, hokeju, svarcelšanu, boksu un cīņu Daugavpilī, Ludzā, Rēzeknē un citās reģiona pilsētās. Sabiedrībā valda uzskats, ka tie nav sievišķīgi sporta veidi. Šīs sporta disciplīnas apvītas dažādiem mītiem un aizspriedumiem, taču meitenes ar tiem nodarbojas, jo viņām patīk dzenāt bumbu vai ripu, iziet ringā vai uz cīņas paklāja, cilāt svaru stieni.

Pirmais raksts stāsta par sieviešu svarcelšanu un vienīgo vietu Latgalē, kur šobrīd meitenes cilā stieni, - Ludzu, kā arī par Evitu Lozdu Preiļos, kura aizraujas ar fitnesu. 



Kā viss sākās



Viena no pirmajām pilsētām ne tikai Latgalē, bet visā Latvijā, kur sievietes sāka nodarboties ar svarcelšanu, bija Ludza. Tas notika 1990. gadā, atceras Ludzas novada sporta skolas treneris Viktors Dolgilevičs. Viss sākās vienkārši—meitenes nāca uz trenažieru zāli, vēlāk radās interese par zāli ar svariem, kurā nodarbojās puiši. Par pirmo svarcēlāju Ludzā kļuva Alla Kucija, kura vēlāk kļuva par sporta meistari, ieguva daudz dažāda līmeņa godalgu. Pieccīņas sacensībās viņa piedalījās kopā ar zēniem, kas apkārtējiem raisīja daudz jautājumu. Daudzi brīnījās, tobrīd tas bija kas neparasts, kolēģi-treneri un tiesneši jautāja, kāpēc es viņu atvedu, kāpēc meitene vispār ceļ svarus. «Toreiz vēl  nebija svaru un grifu sievietēm, Alla trenējās vienā līmenī ar vīriešiem. Tagad sacensībās sievietes piedalās atsevišķi. Vīriešu grifs sver 20 kg, vīriešu-15 kg,” stāsta treneris.





Alla atveda uz svaru zāli māsu, draudzenes, viņas visas veiksmīgi trenējās, un kādu laiku bija tā, ka uz svarcelšanas sacensībām no Ludzas sāka braukt vairāk meiteņu, nekā zēnu. «Es vienmēr saistīju šo skaistā dzimuma interesi par svariem kā vienkāršu interesi par sportu, tāpat kā citos sporta veidos, nav svarīgi – komandu vai individuālajos. Meitene mēģina, viņai sanāk, viņa redz rezultātu un turpina trenēties, saka Viktors un piebilst, ka parasti tā arī notika – meitenes veda sev līdzi draudzenes. 



Sadraudzēt galvu un ķermeni



Pašlaik situācija mainījusies, meiteņu kļuvis mazāk, regulāri trenējas četras, dzimušas 2003. un 2007. gadā. Tas saistīts ar vairākiem faktoriem. Kādam var būt lielisks potenciāls, var uzrādīt labus rezultātus, bet pēc tam saķer zvaigžņu slimību un noplok – tas ir raksturīgi ne tikai meitenēm, bet arī zēniem. Kāds pāriet uz citu sporta veidu vai aizbrauc no Ludzas. Ir gadījumi, kad līdz zālei ir grūti tikt no novada, bet kādam aizliedz vecāki. Gadās, ka bērns pārstāj nodarboties tikai tāpēc, ka viņa potenciāls nav attaisnojis vecāku ambīcijas, piemēram, bērns nav ieņēmis godalgotu vietu. Slinkums un motivācijas trūkums – vēl divi iemesli, un pat trenera zvani un pierunāšana nelīdz. “Mans uzdevums – sadraudzēt galvu un ķermeni. Bieži gadās, ka sportistam ir grūti psiholoģiski. Treniņā viņš var sasniegt lielisku rezultātu, bet sacensībās ļoti nervozē.  Uzaudzēt muskuļus nav grūti, bet galvu noskaņot ir grūtāk. Katrs gadījums ir individuāls,” stāsta treneris. 



Daudzas meitenes, dažāda vecuma sievietes trenējas Ludzā priekš sevis, proti, amatieru līmenī, bet trenera uzraudzībā. Taču galvenie apmeklētāji, protams, ir vīrieši, kuri, starp citu, neiebilst, ja blakus trenējas daiļā dzimuma pārstāves. Viņiem nav stereotipu par sieviešu svarcelšanu. 



Ļoti daudz stereotipu



Protams, ar sieviešu svarcelšanu gan tagad, gan jo īpaši agrāk vienmēr bija daudz stereotipu, saka Viktors Dolgilevičs. Viņš ar tiem saskaras visus 30 gadus, kopš strādā par treneri. Galvenais stereotips saistīts ar to, ka meitene, sieviete pēc nodarbošanās ar svarcelšanu vairs nevarēs iznēsāt un dzemdēt bērnu. Viktors Dolgilevičs noliedz šo apgalvojumu – viņš nezina nevienu piemēru, kad par iemeslu problēmām ar dzemdībām būtu kļuvusi tieši svarcelšana. Visas viņa pieaugušas audzēknes veiksmīgi dzemdējušās bērnus un, spriežot pēc atsauksmēm, tieši sports viņam tajā ir palīdzējis, jo bija labi uztrenēta prese, muskuļi bija stingri, uztrenēti, palīdzēja lielā izturība.



Katru gadu uz Ludzu brauc sporta ārsti no Rīgas, kuri  veic sportistu medicīnisko izmeklēšanu. Bijuši interesanti gadījumi, piemēram, kad ārsts nezina, ar kādu sporta veidu meitene nodarbojas, un saka, ka viņai ir lieliska stāja, laba mugura spēcīgi muskuļi. Bet, kad uzzina, ka viņa ir svarcēlāja, reakcija ne vienmēr ir adekvāta. Viktoram ir gadījies dzirdēt no ārstiem, ka svarcelšana meitenēm – tā ir pašnāvība.



Izzūdošs sporta veids?



Viktors saka, ka sieviešu svarcelšana Latvijā vēl ir Balvos un Ventspilī. Latvijas Svarcelšanas federācijai nav statistikas pa reģioniem, bet visā Latvijā ir pavisam maz meiteņu, kas mācību gada sākumā sāk trenēties, bet vēlāk 12-13 gadu vecumā paliek vien divas trīs sportistes, kuras pēc gada vai diviem vispār aiziet no šī sporta. “Latvijā ļoti maz meiteņu, kas nodarbojas ar svarcelšanu. Meitenēm tas ir ļoti smags sporta veids. Bieži gadās tā, ka trenēties sāk piecas meitenes, pēc laika paliek viena.  Mazajās grupās vairāk tiek vērsta uzmanība uz vispārējo fizisko sagatavotību, tāpēc šajās grupās iespējams lielāks meiteņu skaits, bet, tiklīdz sākās grūti treniņi, sacensības, tā meitenes pārstāj trenēties. Latvijā ir jauktās grupas. Saskaņā ar MK noteikumiem, nedala mācību treniņu grupas pa dzimumiem, turklāt MK noteikumi nosaka audzēkņu minimālo skaitu grupā. Piemēram, pazīstamā Latvijas svarcēlāja Rebeka Koha trenējās kopā ar puišiem,” saka Latvijas Svarcelšanas federācijas valdes priekšsēdētājs Eduards Andruškēvičs. Viņš piebilst, ka par nožēlu nevar runāt par sieviešu svarcelšanas attīstības tendencēm Latvijā. Tas drīzāk ir izzūdošs sporta veids Latvijā. “Varbūt meitenēm vajadzīga cita pieeja, motivācija, tas ir grūti izskaidrojams,” viņš saka.



Dodas uz skolām



Lai piesaistītu sportam jauno paaudzi, treneri dodas uz skolām, meklē jaunus audzēkņus, sākot ar otrklasniekiem, ved viņus uz trenažieru zāli, rāda dažādus vingrinājumus. Vecāku sapulcēs Viktors ir dzirdējis dažādus viedokļus: “Uzreiz ir reakcija: stienis– tas ir kas slikts, smags un bērnam nevajadzīgs, pat zēniem. Piemēram, vecāki jautā: kam manam bērnam muskuļi? Es cenšos ar fotogrāfijām un video parādīt, kā bērni trenējas, kādus rezultātus viņi var sasniegt. Protams, stāstu, ka visi šie stereotipi ir nekas vairāk par mītu.” Bērni bieži vien paši nāk uz trenažieru zāli, bet vēlāk daudzi atsijājas, kad par to uzzina vecāki. Taču ir arī pretēji gadījumi, kad trenēties atnāk visa ģimene: tētis, mamma un bērns, vai arī vecāki ved bērnu, lai viņš nostiprinātu organismu. 



Cīņa ar mītiem



Vēl vieni izplatīti maldi – bērni, kas nodarbojas ar svarcelšanu, neaug. Gluži otrādi –Viktoram ir audzēknis, kurš ieradās zālē ar deformētu mugurkaulu, nepareizu stāju, un gada laikā viņš pilnībā mainījās, kļuva stiprāks un izstiepās bez jebkādas ārstnieciskās vingrošanas. Mugura, saites un muskuļi svarcēlājiem ir 3-4 reizes spēcīgāki nekā tiem, kas nenodarbojas ar svarcelšanu, saka Viktors. Viņš arī noliedz mītu par to, ka svarcēlājiem bieži gadās mugurkaula trūce – arī tā neesot taisnība. “Trūce gadās tiem, kas vispār nenodarbojas ar sportu,”” Viktoram ir liela pieredze darba par masāžistu un viņš redzējis ļoti daudz tādu gadījumu. 



Par traumatismu Viktors saka: “Ja tā spriest, tad jebkuru sporta veidu var saukt par traumatisku. Ja ievēro visus drošības noteikumus un būt prātīgam, uztraukumam nav pamata. Statistika liecina, ka paši traumatiskākie sporta veidi ir spēļu vai t.s. kontakta sporta veidi (futbols, volejbols, basketbols), bet spēka sporta veidi ir pēdējā vietā. 



Par vienu no dažādu mītu avotu Viktors uzskata fitnesa industriju. Viņš zina gadījumus, kad nepareiza treniņa rezultātā cilvēkiem bijušas nopietnas veselības problēmas. Viņš saka, ka ir cilvēki, kuri sevi sauc par treneriem, vien gadu apmeklējot trenažieru zāli, bet par sertifikātiem pat runas nav. 



Nometa 40 kilogramus



Labs piemērs tam, kā sports un motivācija spēj mainīt cilvēku, ir Paula Moldavčenko. Viņa šobrīd ir viena no visperspektīvākajām svarcēlājām. Pirms gada viņu uz trenažieru zāli atveda mamma. Meitene 16 gadu vecumā svēra 105 kg, un vajadzēja nekavējoties kaut ko darīt lietas labā. Pašlaik Paulai 17 gadi, viņa sver 65 kg un uzrāda lieliskus rezultātus. 





Paula stāsta, ka viņu vienmēr interesējuši spēka sporta veidi, bet viņa ilgu laiku nav zinājusi, ka Ludzā ir tāda iespēja. Pateicoties mammai, viņa nokļuva trenažieru zālē. “Pēc tam Paula atnāca uz svarcelšanas zāli, mēs pakāpeniski sākām spēka treniņus. Viņa sāka pietupienus ar 40 kg svaru, tagad mierīgi veic ar 100 kg,” saka treneris.  Sākumā pret svarcelšanu iebilda vecmāmiņa, bet vēlāk, redzot rezultātu, mainīja savas domas.  Pēc pusgada treniņiem Paula pamanīja, ka viņai uzlabojusies spēja koncentrēties stundās. Viņa bez problēmām apvieno mācības 11. klasē un treniņus zālē. Ludzā viss atrodas blakus, nevajag tērēt laiku ceļam. Pamatskolā Paula vēlējās kļūt par arhiotekti vai ārsti, bet pēc tā, kā viņa sāka nodarboties ar sportu, viņa nolēma, ka oēc skolas pabeigšanas vēlas iegūt sporta ārsta profesiju. Treneri, kas strādā Rīgas Stradiņa universitātē, jau aicinājuši viņu uz zāli, tā ka bez treniņiem viņa nepaliks.



Pandēmijas apstākļos



Gan treneris, gan sportisti priecājas, ka par ārkārtējās situācijas laikā viņi var strādāt. Šogad atcelta virkne sacensību, uz kurām tika liktas lielas cerības, tostarp Latvijas svarcelšanas čempionāts Daugavpilī. Ludzas novada pašvaldība atbalsta svarcelšanas sporta bāzi, nodrošinot finansējumu inventāram, transporta izdevumus utt. Viktors Dolgilevičs šā gada novembrī ieguva balvu “Ludzas Goda pilsonis” par ilggadēju ieguldījumu sportistu audzināšanā un augstiem sasniegumiem valsts un starptautiskā līmenī.



Fitness nevis muskuļiem, bet labsajūtai un veselībai



Preiļu fitnesa trenere Evita Lozda šogad kļuvusi par Latvijas bodibildinga čempioni, iegūstot 1. vietu bodibildinga sacensībās “2020 NAC Latvia Open Cup” kategorijā “Miss Bikini”. Ceļš līdz uzvarai ilga trīs gadus un prasīja lielu uzcītību.



Sports Evitu ir saistījis vienmēr. Mācoties skolā, Evita izmēģināja sevi dažādos sporta veidos – spēlēja basketbolu, volejbolu. Taču apstājās pie vieglatlētikas. Pabeidza sporta skolu vieglatlētikā un šajā sporta disciplīna ir guvusi panākumus un godalgotas vietas. Vēlāk Evita sāka studēt Daugavpils Universitātē, paralēli apmeklēja dažādas sporta sekcijas, estētisko vingrošanu. Pamazām nonāca līdz olimpiskajam centram un privātai sporta zālei, sāka trenēties fitnesā.



Evita saņēma piedāvājumu strādāt par treneri un sāka vadīt grupu nodarbības. Lai būtu sertifikāts treneres darbam, pabeidzas Rīga Sporta izglītības aģentūru. Evita ir guvusi treneres darba pieredzi fitnesa zālēs Maskavā un Rīgā. Skatoties uz citām meitenēm, kas startē body bildinga sacensībās, arī Evita nolēma izmēģināt sevi šajā jomā un sāka mērķtiecīgi gatavoties sacensībām. Nu jau nostartēts trīs sezonās. Pirmajā un otrajā gadā Evita palika ceturtā un ieguva skatītāju simpātiju balvu. Lai arī pirmās piecas vietas skaitās labas, Evita tiecās uz ko vairāk un šogad beidzot sasniedza savu mērķi.



Svarīga ir harmonija



Daudzi domā, ka “dzelži” nav domāti sievietēm. Arī par Evitas aizraušanos ar svaru cilāšanu no paziņu un draugu puses esot dažādi viedokļi. Lielākā daļa atbalsta un pat iedvesmojas. Taču nācies just arī neizpratni, bet Evita tam nepievērš uzmanību. “Lai ko mēs darītu, vienmēr būs kāds, kas teiks, ka tev tas nav vajadzīgs. Jāsaprot, ka es to daru priekš sevis, nevis lai kādam ko pierādītu. Mani nesaista lieli muskuļi, esmu par harmoniju, lai ķermenis ir attīstīts, bet nezaudētu savu sievišķību, lai mēs būtu veselas, tvirtas, skaistas, ilgi labi justos. Tas ir mans dzīves redzējums. Protams, vāja es noteikti neesmu, esmu spēcīga, varu strādāt ar lieliem svariem, ko citas nepacels, bet tas man netraucē izskatīties sievišķīgai un smalkai. Šis sporta veids ļauj to apvienot – būt smalkai un tajā pat laikā sporta zālē pietupienā pacelt 60 kg svaru,” Evita raksturo savas aizraušanās plusus.



Viņa uzskata, ka fizioloģiski nemaz nav iespējams sievietei sasniegt vīriešu muskuļu apmērus, tamdēļ būtu papildus jālieto farmaceitiski preparāti, pret ko viņa kategoriski iebilst. “Man nepatīk, ja sievietes sāk izskatīties vīrišķīgi, mani tas neuzrunā. Manuprāt svarīgākas ir pat ne fiziskas, bet iekšējas izmaiņas. Ja cilvēks redz treniņu rezultātu, ka ir kļuvis slaidāks, tvirtāks, izmaiņas notiek arī iekšēji, jo nopietns sports prasa lielu disciplīnu. Kad esi izgājis tam cauri, raksturs kļūst stiprāks un tu mainies arī iekšēji. Tas ir komplekss piegājiens, kas maina 
dzīvi uz labu un uzlabo veselību ilgtermiņā,” saka Evita. Viņa uzskata ka cilvēki  mūsdienās ļoti maz kustas, tāpēc viņa cenšas piesaistīt sabiedrību aktīvam dzīvesveidam.



Evita atzīst, ka viņas hobijs un darbavieta ir zem viena jumta. Vietējām sievietēm viņa vada spēka un funkcionālos treniņus, stiepšanos, kas esot gana sievišķīgi sporta veidi un veicina veselību un labsajūtu.



“Preiļos uz sporta zāli nāk sievietes, kas vēlas kaut ko mainīt savā ikdienā, atslēgties no problēmām, gūst enerģiju un baudu no treniņa. Ar laiku nāk arī fiziskas izmaiņas. Stereotips, ka sievietes un fitness nav savienojami jēdzieni, kavē arī sieviešu iesaistīšanos treniņos. Taču atnākot un pamēģinot, domas mainās.”



Mērķis attaisno līdzekļus



Pati Evita startē bodibildinga bikini fitnesa kategorijā, pēc kuras nāk arvien nopietnākas kategorijas, taču Evita uz tām netiecas. Latvijā tas neesot tik izplatīts sporta veids kā citviet Eiropā, tāpēc konkurence nav tik liela. Fitness drīzāk kļūst populārs kā veselīga dzīvesveida sastāvdaļa. Šajā sporta veidā nav arī vecuma ierobežojumu, ir amatieri, juniori, seniori.



Protams, ir lietas, no kā viņai nākas atteikties. Gatavojoties sacensībām, prioritāte ir miegs, treniņi un atpūta. “Šajā laikā esi mazāk sociāli aktīvs, jo nav laika pievērsties citām lietām, atkrīt draugu kompānijas, esi maksimāli noslēdzies, koncentrēts, katru dienu treniņi, dažreiz divreiz dienā. Gatavo pats sev uzturu, skaiti kalorijas, mikroelementus, seko olbaltumvielu un ogļhidrātu daudzums, tā ir vesela zinātne.” Ceļš līdz sacensībām ir smags, taču iziešana uz skatuves ir kā svētki – šajā brīdī vairs nevar neko mainīt, tāpēc jācenšas gūt maksimāli prieku.  Daudz esot atkarīgs no veiksmes un no tiesnešu vērtējuma. “Jābūt pārliecinātai par sevi, lai var pārliecināt tiesnešus. Jāprot pozēt uz skatuves, cenšoties nesasprindzināties, jāizskatās viegli, kas patiesībā ir ļoti grūti. Nav tik grūti trenēties, cik grūti ir pozēt uz skatuves.”



Uzvara dod emocionālu pacēlumu, tas ir pierādījums sev, ka mērķi var  sasniegt ar cītīgu darbu. Uzvarētāja tituls ir arī laba reklāma, ja vēlies piesaistīt klientus uz fitnesa zāli, arī lielāka varbūtība piesaistīt sponsorus un tad var tēmēt augstāk.



Latvijā turnīri notiek divreiz gadā—pavasarī un rudenī. Katru gadu ir iespēja atkal cīnīties par čempiona titulu. Savu mērķi Latvijas mērogā Evita jau sasniegusi un ir vēlme tiekties tālāk. Pastāv iespēja mēģināt savus spēkus Eiropas līmeņa sacensībās. Tālākās  sacensības, kur Evita ir piedalījusies, ir Eiropas čempionāts Spānijā 2017. gadā. Tā bija pirmā pieredze ārpus Latvijas robežām, taču startēts arī sacensībās Lietuvā. Evita saņēmusi aicinājumu 
startēt Eiropas čempionātā Vācijā. “Jo vairāk startē, jo vairāk tiec atpazīts. Pirmajā reizē tikt pamanītam ir grūti, konkurence ir liela. Kurš katrs arī netiek, jo jāatbilst noteiktiem kritērijiem, lai izietu uz skatuves. Gatavošanās prasa cītīgus treniņus un stingru diētu.” Gatavošanās un dalība sacensībās prasa arī finansiālu ieguldījumu. Latvijā uzvarētāji saņem tikai medaļu un diplomu, taču var tiekties uz Eiropas līmeņa komercturnīriem, kur pastāv iespēja iegūt arī naudas balvu. Tas gan esot smags un garš ceļš.



Šobrīd treniņu iespējas ir daudz sarežģītākas pandēmijas ierobežojumu dēļ, jo sporta zāles ir slēgtas, taču tas liekot sevi vairāk mobilizē, iziet no komforta zonas un meklēt jaunas iespējas treniņu procesam. “Ja ir mērķis un vēlme, pat ar aizslēgtu zāli vari darīt un sasniegt mērķi.” 




Attēlos:  Evita Lozda, Viktors Dolgilevičs, Paula Moldavčenko 
R Media: Jeļena Ivancova, Sergejs Kuzņecovs, Inese Minova