Sieviešu cīņa Latgalē – interese un perspektīvas ir, bet stereotipi paliek

Straujš sieviešu cīņas starts Daugavpilī

Pirmās medaļas pasaules un Eiropas sieviešu čempionātos cīņā iegūtas, pateicoties trenerei Ļubovai Kopilovai. 

“Viss sākās ar džudo 2002. gadā. Es trenēju meitenes savās mājās, bet 2005. gadā pirmo reizi piedalījāmies pasaules junioru čempionātā cīņā, toreiz Viktorija Grigorjeva ieguva trešo vietu, bet jau no 2005. gada 1. septembra Daugavpils sporta skolā tika atvērta sieviešu cīņas nodaļa, kurp es atvedu uzreiz 20 meitenes”. Medaļa pasaules čempionātā nebija par iemeslu sapratnei no vecāku puses. Trenere un viņas audzēknes saskārās ar vecāku pārliecību, ka cīņa nav meitenēm domāts sports, stāsta Ļubova Kopilova.

“Kad tikai sāku trenēt, bija grūti. Daudzi vecāki nesaprata, kā meitene var nodarboties ar cīņu, bet gadu pēc gada meitenes izcīnīja vienu medaļu pēc otras. Vecāki redzēja, ka meitenes ir skaistas, simpātiskas, nav pārlieku uztrenējušas muskuļus. Protams, arī tagad ir tādi, kas kategoriski iebilst. Es centos pierunāt, aicināju uz treniņiem, lai viņi paši redzētu, bet vienalga nē. Bet ir arī tādi, kas mainījuši savu viedokli.

Šogad divu nedēļu laikā skolās savācu 20 meiteņu grupu. Pirms desmit gadiem to pat nevarēja iedomāties. Pašlaik vecāki paši ved savus bērnus, jo redz rezultātus.”

Pašlaik Daugavpilī ar cīņu nodarbojas ap 50 meitenēm vecumā no 7 līdz 20 gadiem. Ļubova Kopilova uzsver, ka Latvijā tāda meiteņu-cīkstoņu skaita vairāk nekur nav. 

“Bet mēs nevarējām iedomāties, ka esat cīņas trenere”

Kopā ar Ļubovu Kopilovu strādā viņas meita Irīna Petrova (30 gadi), kura nodarbojas ar cīņu kopš 12 gadu vecuma. 2006. gadā viņa bija trešā labākā Eiropas čempionātā (kadeti), bet pirms 11 gadiem sportu iemainīja pret treneres darbu.

“Skolā nereti varēja dzirdēt: kam tev tas vajadzīgs? Zēni baidījās, bet cienīja. Pēc tam, kad sāku uzstāties, arī meitenes sāka atbalstīt. Viņas nāca uz sacensībām Daugavpilī un atbalstīja. Ļoti labi ir just atbalstu.

Iepazīstoties un uzzinot, ka esmu cīņas trenere, cilvēki brīnās un saka, ka esmu aerobikas vai vingrošanas trenere. Daudziem ir tāds priekšstats: ja meitene ir cīkstone, tad viņai jābūt veselai. Tādejādi es laužu galveno stereotipu par sieviešu cīņu. Jāsaprot, ka brīvajā cīņā attīstās viss – veiklums, lokanums, koordinācija. Meitenes harmoniski iekļaujas cīņā.”

Daugavpils - brīvās cīņas galvaspilsēta

Irīna ar lepnumu sauc Daugavpili par sieviešu brīvās cīņas galvaspilsētu. Valsts čempionātos pilsētas komandai vienmēr pirmā vieta. Ar saviem rezultātiem meitenes ir pierādījušas, ka viņām ir tiesības piedalīties cīņas sportā.

“Tagad ar mums rēķinās kā ar līdzvērtīgām. Ja agrāk vajadzēja kaut ko izlūgties – braucienus, organizatoriskus jautājumus, tad pašlaik tas ir atrisinājies. Sākumā bija grūti, bet šodien pēc rezultātiem redzams, ka sieviete var labi trenēt. Šo stereotipu esam lauzuši. Meiteņu paliek vairāk, vecākiem mazāk skepses, redzot, ka meitenes nekļūst vīrišķīgas, ka nav agresīvas, viņas ir vienkāršas meitenes, kuras apmeklē mūsu skolas, bet svētkos valkā kleitas un taisa frizūras, make-up, un nevar pateikt, ka viņas nodarbojas ar cīņu.”

Pirmā reakcija: protams, nē! Alīna Karpenko ar asarām uztvēra vīra ideju sūtīt sešgadīgo meitu Karolīnu uz cīņu. Pēc diviem gadiem Alīna pilnībā mainīja savu viedokli, saprotot, ka bailes nav pamatotas.

“Es nebiju sajūsmā par šo ideju, taču tētis pateica, ka bērns nodarbosies ar cīņu. Manas galvenās bailes – traumas, ka viņai nodarīs sāpes. Bet pēc tam, kad aizgāju uz pirmajām sacensībām, sapratu, ka tur nav sitienu, viss notiek pēc noteikumiem, un es nomierinājos. Turklāt Karolīnai patīk cīņa, un to apmeklē vairāki klasesbiedri. Ir arī pilnīga uzticēšanās treneriem Sergejam Kursītim un Ivanam Kolosovam.

Es redzu, ka nodarbošanās ar sportu, pirmām kārtām, ir disciplīna. Meita labi mācās skolā, uzskatu, ka sports ietekmējis viņas sekmes.”

R e n ā t e s Tersebajevas meitai Laurai ir 12 gadi, viņa trenējas no 8,5 gadiem. Sākumā mamma gribēja viņu sūtīt uz dejām, bet rezultātā bērns nokļuva sporta zālē.

“Viņai bija krūšu kurvja deformācija. Ieteica nodarboties ar sportu. Sākumā sūtījām uz vienkāršu fizkultūru, bet rezultātā viņa vēlējās cīkstēties. Tagad, kā saka, aiz ausīm nevar izvilkt, un krūšu kurvja deformācija ir pazudusi. Tagad pret viņas izvēli izturos pozitīvi, sākumā baidījos no traumām, bet redzu, ka viņai patīk un esmu apmierināta. 

Taču vienmēr ir bijusi neizpratne, ka meitene staigā uz cīņu, un tas nekur nepazūd. Vecmamma saka: “Viņa ir meitene, sūti uz dejām.” Dažreiz draudzene piebilst: “Malacis, ka staigā uz cīņu, medaļas – tas ir labi, bet viņa ir meitene, viņai vajag bantes un svārkus, nevis sporta bikses cīkstoņiem.” Runāt var daudz, bet jālemj viņai pašai.

“Zēni paši saprot, ka jābūt uzmanīgākiem”

Krāslavā nav tādas ažiotāžas kā Daugavpilī. Vietējā sporta skolā tikai viens cīņas treneris Jevgēnijs Tarvids. Kopš sengrieķu olimpiādēm pazīstamā sporta  pamatus apgūst vairāk kā 30 zēni un sešas meitenes.

“Sporta skolā meitenes bija vienmēr. Kad es vēl pats nodarbojos ar cīņu, arī mani lika pārī ar meitenēm, un es pret to izturējos mierīgi. Kad pirmo reizi ielika, tad, protams, bija neierasti, gadījās arī zaudēt, bet nekad neizrādīju neapmierinātību.

Gan toreiz, gan tagad puiši normāli izturas pret meitenēm, un nav problēmu, lai kāds sāktu kurnēt, ka viņš ir pārī ar meiteni. Tieši otrādi – viņi saprot, ka jābūt uzmanīgākam.”

Arī Jevgēnijs uzsver, ka attieksme pret sieviešu cīņu mainās. Bet joprojām nākas dzirdēt, ka tas nav sieviešu sports – galvenokārt no vecākiem.

“Grūti uzņemt un noturēt jaunāko vecumu. Bērni tikai sāk nodarboties, bet pēc tam no viņiem dzirdi, ka vecākiem nepatīk. Parasti laiž uz treniņiem līdz pirmajai problēmai – nobrāzumam, zilumam vai vēl kādam sīkumam, tas tomēr ir kontakta sporta veids. Taču sīkumi gadās un pēc tam uzreiz atteikums, galvenās vecāku bailes – salauzīs bērnu. Bet tā ir ar jaunākajiem, ar vecākiem bērniem ir vieglāk. Viņiem jau ir savs viedoklis.”

Karīna Andžāne (17 gadi) trenējas Krāslavā jau astoņus gadus. Daudzas meitenes, kas sāka reizē ar Karīnu, nāca un gāja prom.

“Kopš trešās klases sāku zīmēt, man nepatika. Domāju, ar ko nodarboties tālāk, un vecāki piedāvāja cīņu. Man iepatikās, ar laiku pieradu un sapratu, ka tas kļūst man svarīgi.”

Karīna vairākas reizes kļuva par Latvijas čempioni dažādās vecuma grupās. Viņa cer kādreiz iziet atlasi uz Eiropas vai pasaules čempionātu. Daugavpils tuvums, kur daudz spēcīgu meiteņu, ir papildus motivācija strādāt ar sevi. Karīna ir braukusi uz treniņiem Daugavpilī. Pēc Latvijas cīņas federācijas datiem pašlaik Karīna Andžāne ir kandidāte uz Latvijas sieviešu cīņas izlasi. 

Nobeigumā – daugavpiliete Anastasija Grigorjeva ir četrkārtēja Eiropas čempione, divreiz ieguvusi bronzu pasaules čempionātā, piedalījusies divās olimpiskajās spēlēs. Arī viņa vairākkārt pametusi treniņus, vēlējās spēlēt klavieres, bet vecmāmiņa vispār bija pret cīņas treniņiem un redzēja mazmeitu baletā. Nezinām, vai Latvijas balets ir zaudējis, bet Latvijas sports noteikti ir ieguvis.

Attēlā: Karīna Andžāne

R Media: Jelena Ivancova, 

Sergejs Kuzņecovs,

Inese MInova