Kā pienāk ziema, tā jauni pārdzīvojumi… Mūsu brālis, makšķernieks, ir gandrīz bez grēka, tad kāpēc gan no augšas nāk tāds sods? Decembris likās cerīgs, bija gan spēcīgs sals, gan pus metru dziļas kupenas, kas jau sen bija aizmirstas. Sirds gavilēja īsu brīdi: janvārī Daugavā sākās ledus iešana, pat divreiz bija plūdi. Pazīstams upes makšķernieks stāstīja, ka teju devās ceļojumā uz ledus gabala. Laikus atguvās, izgāja krastā, viss slapjš līdz… krūtīm. Toties kakls palika sauss un somu firmas cepure galvā arī palika neskarta! Nenosodīju viņu, jo pats neesmu bez grēka, ne tas vien ir bijis. Zemledus makšķerēšana pēdējā laikā – ļaunāk nemēdz būt. Te temperatūras svārstības, te barometra stabiņš traucās kā traks, mēdz pūst arī tāds ziemeļu vējš, ka pat degunu no mājas negribas bāzt ārā. Kunga Kristīšanas svētku sala vietā lija lietus, pat vārnas nespēja sakarīgi domāt – klaigāja kā pavasarī. Ziemas makšķernieki pavisam sašļuka, nav kam palielīties ar superdārgo zviedru ledus urbi vai par pāris simtiem eiro nopirkto kostīmu. Ne tāpēc centus krāja, lai to visu parādītu kaimiņam garāžā.
Ilgi gaidītā pamošanās notika februāra vidū, sarosījās vispopulārāko sacensību organizatori, turklāt blakus esošajos pagastos. Aglona aicināja divreiz, bet uz Grāveriem aizbraucu uzreiz – savs krekls mīļāks. Un jau atkal neveiksme: sestdien sāka smidzināt lietus, lai velns to parauj, bet vai tad tos ķertos kas apturēs… No rīta ieskatījos barometrā, spiediens – 730, sliktāk nevar būt, nav vērts sapņot par kilogramīgiem plaužiem vai mārciņu smagiem asariem.
Ledus kauju dienās vissvarīgākā ir laba kompānija, kā arī azarts un domubiedru sarunas. Tā ir īpaša brālība, ko apstiprina teiciens “Makšķernieks makšķernieku atpazīst jau pa gabalu”. Uz Jazinkas ledus, kas atrodas pašā ciemata centrā, saskaitīju tieši pusotru desmitu prestižo balvu kārotāju. Visas sejas pazīstamas, tostarp divas skaistā dzimuma pārstāves – Kristīne no Grāveriem un Tatjana no Priežmalas. Mirkst lietū, drebinās, bet nepadodas, bet vīriešu pūlī uzreiz saskatu divas kategorijas. Aizrautīgie steidzas no viena āliņģa pie cita, izmēģina dažādus piebarojumus, visu laiku maina makšķeres. Tie, kas jau no rīta saprata, ka “šī diena nav mana”, atmeta ar roku slavai un izvilka no makšķernieku kastēm uzkodas. Uz ledus dopingam aiz bēdām ir savs nozīmīgums, arī es nevarēju pretoties kārdinājumam. Un kādi tosti skanēja – īsi un trāpīgi kā bulta.
Piegāju pie katra - prieks par satikšanos, laipnu vārdu un jaunāko makšķernieku ziņu apmaiņa. Visi ir vienisprātis: sezona ir ārkārtīgi smaga, bet tam, kurš nepadevās un bieži kāpa uz ledus, retu reizi uzsmaidīja veiksme kā uz pirmā ledus, tā arī janvārī. Gadījās pa kādam trofejas asarim, toties par plaužu ziemu šo nu nekādi nenosauksi. Reizēm gadījās pa kādam kaulainam plaudēnam, bet vai tad tā ir zivs, tāda zivtele vien.
Pieredzējušais makšķernieks Pāvels Kormiļcevs izstāstīja gadījumu, kas apliecina plaužiem bagātā Jazinka slavu. Tas bija pirms astoņiem gadiem. Azartiskais makšķernieks Aivars, vietējais, kas piespiedu kārtā kļuvis par rīdzinieku, reiz atbraucis ziemas atpūtā uz mājām, uz ciemu ezera krastā. Nežēlīgi samazinājis ēdiena devu nepiesātināmajiem rukšķētājiem kūtī, bagātīgi sabēra graudu un kartupeļu maisījumu vairākos āliņģos. Un pievilināja vienuviet teju visa ezera plaužus. Vairāk nekā nedēļu turpinājās fantastiskie makšķernieku svētki, kad neizturēja un plīsa izturīgās makšķerauklas, lūza āķi. Zeltainie, kilogramu smagie skaistuļi uzķērās uz āķa katram, lietpratēji lielījās ar uz pusi lielākiem melnajiem gigantiem. Par to laimīgo janvāri spriež joprojām, katru gadu šajos stāstos plaužu svars palielinās un palielinās. Pasaulē nav godīgāka cilvēka par makšķernieku. Piemelot par svaru pusotru – divas reizes, tas mums nav grēks. Pat visneveiksmīgākajā dienā mēdz notikt brīnumi. Savām acīm nenoticēju: pie Alekseja Ivanova āliņģa mētājās kādas piecas simtgramīgas raudas, bet Oļegs Šilovs ar prieku stāstīja, kā pieveica pus mārciņas smago asari.
Makšķerējot laiks skrien vēja spārniem, jau tuvojās pusdienlaiks. Vieni atgriezās moži – ar cerību iegūt balvu, citi lēni vilkās līdzi – ne medaļās laime… Svēršanā svarīgs katrs grams, visu cieņu tiesnešiem – netika saņemta neviena pretenzija. Un, lūk – patiesības mirklis… Par absolūtu dienas varoni tika nosaukts vietējais makšķerēšanas lietpratējs Edgars Paškevičs. Nedaudz vēlāk zelta medaļas ieguvējs man atklāja veiksmes noslēpumu. Izlīdzēja ne vien maigā makšķeraukla ar diametru 0.08 mm. No rīta viņš esot sapratis: veikalu barība zivis neinteresē, bet mājās no panētiem sausiņiem pagatavotā gan piesaista raudas. Visu laiku āliņģī berot pa šķipsniņai gardā maisījuma, Edgars arī sasniedza rekordrezultātu – 2.315 kilogrami! Sudraba balvas ieguvējs Aleksejs Ivanovs uzrādīja tiesnešiem divtik mazāku svaru, lielās raudas nepaglāba. Trešajā vietā ar svaru 1,015 kg ierindojās Boļeslavs Bižāns, kurš saņēma arī otru balvu – kā sacensību vecākais dalībnieks. Vecums nopietns – pēc gada astoņdesmit. Dienas labākās trofejas autors – Oļegs Šilovs. Veicināšanas balvas saņēma dāmas Tatjana Šilova un Kristīne Seikale, kā arī jaunākais dalībnieks, četrpadsmitgadīgais Kirils Paļenkovs. Pats biju liecinieks tam, kā uzvarētāju un zaudētāju komandas draudzīgi pateicās organizatorēm Ivitai Platonovai un Inārai Paļenkovai.
Ugunīgais fināls – cienāšana ar zupu, vārītu turpat ezera krastā. Šoreiz savu pavārmākslu demonstrēja Jānis Lunis, ar kuru makšķernieka ceļi krustojās arī man. Četri gadu desmiti nav izdzēsuši no atmiņas gadījumu, kad mani, jaunu foto korespondentu redaktors “apbalvoja” ar atvaļinājumu ziemā. Rajona avīze iecienīta laukos: pavasarī jāatspoguļo sējas laiks, vasarā pļauja, bet rudenī – cīņu par ražu. Kāds varbūt bēdātos, bet es priecājos. Marts – pats zivju laiks: dienas garas, saule silda, un loms tolaik bija izcils. Lūk, 1976. gadā uz kāda no Grāveru ezeriem man pievienojās vietējais zēns. Pats tādu lietu nemaz nebūtu atcerējies, bet palīdzēja kāds gadījums. Kā mēs tajā sestdienā atcerējāmies, tieši pēc diviem gadu desmitiem tieši tā paša ezera krastā mans Žigulītis ar riepu iestiga piesnigušā grāvī. Balsoju garāmbraucējus, apstādināju Moskviču, lūdzu palīdzību. Jaunais šoferis momentā piekrita, tālākais dialogs spilgti palicis atmiņā.
- Kā varu tev pateikties, - jautāju.
- Vai tiešām neatceries, kā uz ledus mani cienāji ar garšīgām desmaizēm? Lūk, esam norēķinājušies…
Pats par sevi skaidrs, ka ar laiku Jānis papildināja lielo, prasmīgo makšķernieku pulku. Piekrīt, ka pēdējo desmitgažu laikā ir krietni nabadzīgāks kļuvis Latgales zilais lauks, tāpēc pēc asām izjūtām brauc uz Igauniju. Interesanta sagadīšanās - pie sestdienas ugunskura noskaidrojās, ka mēs abi lepojamies ar pusotru kilogramu smagiem asariem, kas ziemā iegūti vienā un tajā pašā ezerā. Kur ķeras tādi milži – to neteiksim.
Aleksejs GONČAROVS
