Nīderlande. Kā mūs sagaidīja un dzīvesvieta

img

Un tā mēs visi apmulsuši stāvējām. Kāds vīrietis, kuru tobrīd vēl nebiju iepazinis, aizpīpēja cigareti un, ievilcis pirmo dūmu, nomurmināja: “Nu tad sveika, Holande...”

Mēs stāvējām gandrīz vai atklātā laukā, kur par civilizāciju liecināja tikai trīs biroju ēkas, vairāk nekas. Tukšs, atklāts lauks. Nekādu kalnu, pauguru, vienkārši horizontāla virsma. Izskatījās ļoti dīvaini, jo esmu pieradis redzēt vismaz bedrainus ceļus, bet te viss bija līdzens. Pusstunda jau bija pagājusi, bet neviens joprojām nelikās ne ziņas par mums. Pēc vēl divdesmit minūtēm atbrauca mašīna, no tās izkāpa vīrietis ar pieglaustiem melniem matiem un ļoti pazīstamu seju, likās, ka viņš ir viens no mums, savējais. “Здравствуйте” bija viņa pirmie vārdi. Ar strauju, bet tajā pašā laikā neveiklu kustību viņš atvēra mums biroja durvis un uzaicināja apsēsties, lai paskaidrotu, kas mūs sagaidīs tuvākajā nākotnē. Viens pēc otra mēs gājām iekšā ēkā, vienīgo mūsu kompānijas sievieti palaižot pa priekšu, kā jau īstiem, cēliem vīriem pieklājas. Bet vīrietis, kurš nemaz nesteidzās, izpīpēja savu trešo cigareti un tikai tad ienāca iekšā. Iesēdinājis mūs neērtos krēslos, vīrietis ar pieglaustajiem matiem informēja, ka esot jāpagaida viena no darbiniecēm, pie kuras atrodas līgumi. Pateica, ka būs vēl jāpagaida piecpadsmit minūtes, bet, kamēr mēs gaidām, varam sevi palutināt ar kafiju. Tā arī darījām. Un, tā kā bijām noguruši no garā ceļa un nedaudz piemirsuši pieklājību, visi metāmies virsū kafijas aparātam. Viss, par ko mēs tajā brīdī spējām domāt, bija gulta ar labu matraci, siltu segu un mīkstu spilvenu zem auss.



Dzerot kafiju un runājot ar Maksimu, izdzirdēju riepu švīkstoņu, it kā kāds būtu braucis ar lielu ātrumu un, piepeši ieraudzīdams šķērsli ceļa priekšā, strauji nobremzējis. Tā bija viņa. Sieviete, kuru mēs visi ar nepacietību gaidījām. Viņa izskatījās apburoši. Viņas figūra man atgādināja Stradivāri vijoli. Un agrais rīts beidzot man lika uzsmaidīt.



Padzēruši kafiju, devāmies atpakaļ uz telpu, kurā bija paredzēta instruktāža. Atkal iesēdāmies neērtajos krēslos un kungs (pieglausto matu īpašnieks) sāka mūs iepazīstināt ar līgumu. Līgums kā jau standarta līgums – neinteresants un pat šķita pārlieku apjomīgs un samākslots tādam darbam, kāds sagaidīja mūs. Parakstot papīrus, pieglausto matu īpašnieks nodemonstrēja mums video filmiņu, kurā tika parādīti visi bonusi un lietas, kas mūs sagaidīs, dzīvojot un strādājot NL Jobs uzņēmumā. Video bija profesionāli veidots un visu varēja viegli  saprast. Ar piebildi – ja zini angļu valodu, jo video bija angļu valodā. Es visu sapratu un nepieciešamo informāciju noglabāju savā prātā, bet Maksims, neko nesaprazdams, jautāja: “Vai tur teica, ka man būs jāvada mašīna?” No tā Maksims krietni baidījās, jo parakstot līgumu vēl Rīgā ieminējās, ka viņam ir autovadītāja apliecība. To Maksima anketā bija piefiksējusi ofisa darbiniece, vēlāk šo informāciju nosūtot darba devējam Holandē. Drīzāk nevis vadīt mašīnu viņš baidījās, bet uzņemties atbildību. Bija interesanti redzēt viņu nobijušos, jo Krāslavā viņš vienmēr mīlēja izrādīt savas stiprākās puses un nebaidījās pateikt kaut ko lieku sarunā ar visstiprākajiem un varenākajiem neģēļiem, pats būdams krietni tievs un kalsns. Bet tagad visa viņa pārliecība par sevi bija zudusi. Viņš izskatījās pēc lielā brāļa, kas netīšām nodarījis pāri mazajam bračkam un, negribot dabūt pa mizu, mēģina mierināt mazo brāli, lai tas neko neteiktu vecākiem. “Vēl nezinu, bet neizskatās, ka vajadzēs vadīt mašīnu,” atbildēju Maksimam, cenšoties viņu nomierināt.



Pēc tā visa vīrietis ar pieglaustajiem matiem paskaidroja, kā mēs tiksim sadalīti pa dzīves vietām. Kā jau biju gaidījis, mūs ar Maksimu ierakstīja vienā dzīvoklītī jaunajā viesnīcā, kas man jau pirmajā acumirklī bija iepatikusies. Mums visiem ierādīja itelpas jaunuzceltajā viesnīcā, tāpēc man bija prieks, ka mēs, latvieši, dzīvosim netālu viens no otra. Mums piešķīra arī jaunus telefona numurus, pa kuriem ar mums varēs sazināties darba devēji, kā arī atstāja kontaktinformāciju, ja mums ir kādi jautājumi. Beidzot mēs bijām visu parakstījuši un nu ar nepacietību gaidījām busiņu, kas mūs vedīs uz viesnīcu, kurā mums būs jādzīvo veselus trīs mēnešus.



Busiņš atbrauca, mēs sakrāvām tajā savas somas un devāmies uz viesnīcu, pa ceļam piestājot veikalā, jo kāds no mūsējiem nebija paņēmis līdzi spilvenu. Līdz viesnīcai nebija tālu jābrauc, pēc piecpadsmit minūtēm bijām uz vietas un nu jau stāvējām vestibilā. Stāvējām ar visām somām, bet neviena nebija uz vietas. Brīnišķīgi, biju nodomājis, ka visa gaidīšana ir galā, un tad tieši tik tuvu finišam atkal bija jāgaida. Pie mums nemanāmi pielavījās viens no viesnīcas saimniekiem un atvainojās par ilgo gaidīšanu, jo viņam neesot paziņojuši laiku, kurā ieradīsimies. Izklausījās ļoti profesionāli, es nodomāju, taču biju pārāk noguris, lai kaut ko iebilstu.



Viesnīcas īpašnieks iepazīstināja mūs ar sevi – viņu sauca Jakobs –, kā arī iepazīstināja mūs ar savu kolēģi Marianu, kurš tajā brīdī sēdēja pie reģistratūras galda. Marians mums katram pasniedza aploksni, kurā iekšā atradās čips. Ar čipa palīdzību mēs varējām atvērt savas istabiņas durvis, kā arī visas citas nepieciešamās durvis, lai tiktu ārā no viesnīcas. Uzreiz jautāju, vai nav nekādu laika ierobežojumu, kad var ierasties viesnīcā. Man atbildēja, ka neesot. Drīkstot pārnākt kaut vai vēlu naktī, tikai ievērojot klusumu pēc plkst. 22:00. Jakobs bija ļoti laipns un palīdzēja mums nogādāt bagāžu uz dzīvojamajām telpām.



Mūsu dzīvoklītis atradās otrajā stāva. Pavisam te ir trīs stāvi. Pirmais stāvs ir pāriem, ar divguļamajām gultām. Pārējos divos stāvos izvietotas dzīvojamās telpas ar divām atsevišķām gultām. Ienākot biju ļoti iepriecināts. Dzīvoklītis ir maziņš, taču kompakts, vienkāršs un tīrs. Bet tam ir arī savs šarms. Katrā idzīvoklītī ir ierīkota virtuve ar plīti un mazu ledusskapi ar saldētavu, nelielu bāra leti ar diviem bāra krēsliem, galdiņu ar televizoru, kurā translē dažus iemīļotākos krievu televīzijas kanālus. Ir arī duša un tualete. Un, protams, guļamzona, kurā ir divas samērā ērtas gultiņas un skapis drēbēm. Esam ļoti apmierināti ar savu dzīvesvietu. Te pat ir bezmaksas wifi. Ko vēl mūsdienu jaunatnei vajag?



Sākām izpakot mantas un pamazām pierast pie jaunajām mājām. Pa logu varēja manīt, ka viesnīca vēl nav pabeigta un ka drīzumā te būs vēl daudz kā jauna. Kad bijām gandrīz pabeiguši iekārtošanās procesu,  ieradās Jakobs, kurš sāka mums stāstīt par viesnīcas noteikumiem. Paskaidroja, ka dzīvojamā telpa ir jāuztur kārtībā, jo var ierasties pārbaude. Teica, ka drīzumā mums tiks iedoti velosipēdi, ar kuriem mums būs jābrauc uz darbu, bet tikmēr mūs vadās uz darbu busiņš. Paskaidroja, ka tuvākais veikals ir 5 km attālumā, taču drīzumā tepat viesnīcā tikšot atvērt poļu veikaliņš. Tikmēr katru dienu 19:00 busiņš izbrauks uz veikalu un katrs, kuram būs nepieciešamība, varēs doties uz veikalu. Smēķēt viesnīcā, protams, ir aizliegts, taču tepat esot ierīkota smēķētava, kura atrodas aiz viesnīcas, tieši pie basketbola laukuma un velosipēdu stāvvietas. Solīja mums divu nedēļu laikā ienest nelielas dāvaniņas no viesnīcas. Par netīrās veļas mazgāšanu jautājums arī bija atrisināts. Katrā stāvā ir ierīkota telpa ar divām veļasmašīnām un diviem veļas žāvētājiem. Viss, kas nepieciešams strādniekam, ir pieejams. Tāpēc bijām apmierināti.



Laiks ritēja, jau bijām pieraduši pie jaunās dzīves, nostrādājām nedēļu, un tad sākās brīvdienas. Brīvdienas ir atsevišķs stāsts. Daudzi viesnīcas iedzīvotāji svin brīvdienas ļoti ugunīgi. Skaļa mūzika, iedzeršana, dažs labs izbaudījis Nīderlandē izlavētās apreibinošās vielas. Ja vēlaties kārtīgi nosvinēt brīvdienas, šeit to var izdarīt. Kaut arī noteikumos ir rakstīts, ka smēķēt marihuānu un klausīties skaļu mūziku viesnīcas teritorijā ir aizliegs, tomēr šķiet, ka piektdienās visi noteikumi ir atcelti. Es par to nemaz nesūdzos. Man pa visu šo laiku neviens nav darījis pāri, būdams iedzēris vai narkotiku reibumā, tieši otrādāk, izskatās, ka cilvēki kļūst vēl laimīgāki un ir gatavi parunāties ar viesstrādniekiem no Latvijas un ne tikai. Taču meitenēm, kuras ceļo vienas, vajadzētu būt piesardzīgākām, jo biju aculiecinieks, kā vienai Latvijas meitenei kāds turks piedāvāja seksu trijatā. Protams, viņa no šī piedāvājuma rupji atteicās, savukārt viņam tas nešķita nepareizi un, kā viņš izteicās, tas esot normāli to piedāvāt šeit. Tāpēc, dārgās meitenes un sievietes, ziniet, ka viņu saprašanā tas ir normāli un nemaz nebrīnieties, ja jums kaut ko tādu piedāvā. Vienkārši mierīgi atsakiet un ejiet savu ceļu. Bet, ja jūs esat atbraukuši iegūt jaunus piedzīvojumus, tad tik uz priekšu!



Dzīvo šeit cilvēki no visdažādākajām valstīm. Vairāk, protams, ir poļu tautības pārstāvju, ir pāris latviešu un krievu, kā arī daudz turku un romu. Pēc divām nedēļām, kā jau solīts, mums tika atnesta dāvaniņa. Tie bija dažādi higiēnas piederumi, kā arī pāris, aliņi kurus mēs vēl jo projām neesam atvēruši. Vari lepoties ar mani, māte! Kopumā dzīvot šeit ir labi. Protams, ja piever acis tusiņiem piektdienās un pleķi gaitenī, kuru vēl joprojām nevar atmazgāt neviens. Dodu viesnīcai 8 balles no 10, jo šeit ir pieejams teju viss nepieciešamais.  Pēc kāda laika arī solītais veikaliņš tika uzcelts un cenas, kaut arī nedaudz lielākas nekā pilsētā, ir diezgan pieņemamas. Ir basketbola laukums, ērtas isstabas un vieta, kur izmazgāt veļu. Pēc trim nedēļām mums izsniedza velosipēdus, ar kuriem tagad braucam uz darbu un ne tikai. Esmu apmierināts.



Nākamajā stāstā uzrakstīšu par darbu. Ko šeit darām un ko dara citi. Arī par samaksu.



Aleksandrs