Žurnālistika – laimīgu cilvēku profesija. Dzīves laikā iegūts daudz labu paziņu, arī draugi. Nejauši satiekoties, vienmēr raisās sarunas, bet, ja atskan tālruņa zvans, tad noteikti ir iemesls. Laikraksta raksta varonis Aleksandrs Murāns aicināja aplūkot neparastus akmeņus, kas izcelti ar ekskavatoru no ezera gultnes. Lūgums uzstājīgs, pamēģini atteikt!
Ja godīgi, mani ieinteresēja ne tik daudz mīklainie atradumi, cik neparastais Murānu liktenis. Mainīt galvaspilsētas dzīvi pret Latgales nostūri – ne tikai drosme, bet arī pārdrošība. Un pēc tam Priežmalē atvērt pirmo personīgo kafejnīcu! Vai tagad Aleksandrs un Māra nav vīlušies? Tāpēc es nolēmu apciemot savus paziņas marta pēdējā sestdienā – Māras dienā. Kopā ar Aleksandru mēs apsveicām vārda dienas gaviļnieci, bet viņa vienā mirklī izrādīja viesmīlību. Medus dzēriens, sviestmaizītes… un sākās sarunas.
It kā pavisam nesen es viesojos šajā gleznainajā vietā, bet aizritēja jau vairāk nekā desmit gadi. Pazīstama aina: lietišķiem cilvēkiem laiks rit strauji. Tieši trīsdesmit gadus Aleksandrs un Māra nodzīvoja Rīgā, kamēr nesākās trakie deviņdesmitie gadi. Tad viņš arī pierunāja savu iecerēto mainīt pilsētas dzīvi pret laukiem. Pārsteidzoši, taču rīdziniece nepretojās: bērnībā viņai patika ciemoties pie vecmāmiņas lauku viensētā. Teikts – darīts. Iedzīvojās Murānu dzimtajās vietās, sāka gandrīz no nulles. Par trīssimt rubļiem nopirka fermas drupas piekalnē, kur piecu gadu laikā uzbūvēja šīm vietām netipisku mājokli ar saimniecības ēkām. Trūcīgi bija laiki, viss kapitāls – no lielpilsētas nama īres. Pārtikas produkti savi, paldies arī par to. ]
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 26 (31.03.2017.)
