Mācītājs Valters Vārpsalietis: ja mēs saglabāsim mūsu galvenās vērtības, tad ir cerības uz nākotni

Vērojot jauno priesteri, to kā viņš deva svēto vakarēdienu, ar kādu pacietību un prieku svētīja visus klātesošos ar roku uzlikšanu un 115. (1) psalma lasīšanu: “Ne mums, Kungs, ne jau mums - savam vārdam dod godu žēlastības un patiesības dēļ.” man radās vēlme parunāties ar mācītāju Valteru. Gribējās uzzināt par viņu vairāk, uzzināt, kā viņš redz mūsdienu jaunatnes problēmas, un ko viņš domā par mūsdienu Latvijas sabiedrības vienotību (sadrumstalotību). Par tikšanos vienojāmies ātri, jaunais mācītājs ar prieku piekrita manam priekšlikumam. Pirms diktofona ieslēgšanas, mēs ar mācītāju Valteru pārspriedām sarunas tēmas. Saruna sākās…

Par sevi…

“Esmu dzimis Rīgā, visu savu mūžu nodzīvoju Jūrmalā… Līdz semināram. Bet mani vecvecāki ir no Latgales puses, no Līvānu novada. Pie savas vecmāmiņas es pavadīju vasaras brīvdienas. Un viņa man palīdzēja sagatavoties pirmajai komūnijai, kas notika Rudzātu baznīcā. Kristīts es biju Majoru baznīcā. Nāku no ticīgas ģimenes, bet pats apzinīgāk un patstāvīgāk sāku lasīt garīga satura grāmatas, cenšoties izprast ticības būtību, vidusskolas pēdējās klasēs, augstskolas sākumā. Šajā laikā es sāku izkopt garīgo dzīvi pats. Protams, manas ģimenes ieguldījums bija ļoti svarīgs, tam bija liela vērtība – viņi ielika manī ticības pamatus, kas man vēlāk ļoti noderēja… Par to esmu savai ģimenei pateicīgs. Uzskatu, ka mūsdienu jauniešiem trūkst tieši tāda ģimenes atbalsta un garīga pamata. Tieši tas bieži vien liek jauniem cilvēkiem meklēt dzīves patiesības kaut kur budismā vai citās austrumu reliģijās, nevis savā identitātē…

Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 60 (08.08.2017.)