Ja būtu bijusi kāda iespēja, mēs būtu palikuši mājās…

Tad iepazīsimies ar personām, kas tajā piedalās:

Aleksandrs Zinkevičs, ģimenes galva, šoferis, pašnodarbināta persona, 40 gadi;

Valentīna, viņa sieva, mājsaimniece; Viņu bērni:

Marija, 21 gads, programmētāja, šogad saņēma Notingemas Universitātes diplomu, noslēdza līgumu ar lielu kredītfirmu, testēs datorprogrammas un mobilās lietotnes;

Olga, 18 gadi, šogad iestājās Notingemas Universitātes Arhitektūras fakultātē;

Nadežda, 12 gadi, 8. klases skolniece;

Aleksandrs, 7 gadi, 3. klases skolnieks;

Andrejs, 5 gadi, šogad sāks skolas gaitas.

Darbība norisinās viesu namā “Pūce”, vakars, augusts…

Likteņa pavedieni savijušies tā, ka ar Zinkeviču ģimeni esmu pazīstams jau ļoti sen. Gan Aleksandrs, gan Valentīna ir 1995. gada “Varavīksnes” vidusskolas absolventi. Mēnesi pēc skolas beigšanas nosvinēja kāzas, kurās skolas direktors Arkādijs Fleišmans uzsauca tostu: “Par jaunu virzienu skolas darbā!” Visi piekrita… Pēc gada piedzima Marija, vēl pēc trim – Olga, pēc sešiem gadiem Nadežda, bet pēc pieciem gadiem Vaļa dāvāja Sašam dēlu Aleksandru… Aleksandrs (vecākais) veiksmīgi īstenoja dzīvē (pat ar uzviju) katra vīrieša ģenerālplānu: uzcēla ģimenes māju, audzināja dēlu un trīs meitas, iestādīja ne vienu vien koku… Bet, ja nopietni, tad vecāki strādāja nepagurdami, cenzdamies visu darīt tā, lai bērniem nekā netrūktu. Taču to paveikt kļuva arvien sarežģītāk, jo bērnu kļuva arvien vairāk… Zinkeviču ģimene ir ļoti draudzīga, sabiedriski un viesmīlīgi cilvēki. Darbs it kā bija, draugi arī… Taču pirms sešiem gadiem Valentīna un Aleksandrs aizbrauca uz Angliju, paņemdami līdzi bērnus… Šeit sākas pavisam cits stāsts, un ironiski vieglais izklāsta stils vairs neder.

Andrejs Jakubovskis

Foto no Zinkeviču ģimenes arhīva

Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 66 (29.08.2017.)