Esejas, sarežģītākais laikraksta žanrs, dzimst dažādi. Pašā zelta rudens plaukumā man sāka zvanīt pazīstami lauksaimnieki ar uzstājīgu lūgumu – sagatavot un publicēt “Ezerzemē” rakstu par Anatoliju Orlovu. Teikšu godīgi – ne pārāk bieži līdzīgā veidā darbinieki izsaka atzinību ilggadējam vadītājam. Ar tik patīkamu lasītāju spiedienu nelaidu garām žurnālista iespēju un aicināju uz sarunu redakcijā brīvprātīgos palīgus. Nedzirdēts gadījums – ieradās pieci! Iemesls vairāk nekā nopietns – dubulta jubileja!
Kurš gan būtu domājis, ka tik enerģiskam cilvēkam drīzumā apritēs 85?! Bet ceturtdaļgadsimts vienā vadošā Krāslavas rajona lauksaimniecības pārvaldes vadītāja amatā – vispār unikāla parādība. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, teikšu, ka šo gadu laikā Anatoliju Orlovu ne reizi vien kārdināja ar prestižiem amatiem un materiāliem labumiem doties ne tikai uz Rīgu, Vologdu, bet arī uz Maskavu. Nekad nepadevās pierunāšanai, bet mūsu sarunā paskaidroja savu nostāju vienkārši un skaidri: “Krāslava man – tas ir viss. Daba, brīnišķīgi cilvēki, pilsētas provinciālais skaistums, kurā dzīvojot jūties vienlaikus kā laukos. No daudzdzīvokļu nama līdz upei – trīssimt soļi, tikpat līdz priežu silam. Bet piecus kilometrus līdz vasarnīcai ar milzīgu labpatiku eju kājām un pastāvīgi atsaku tiem, kuri mēģina mani aizvest. Bieži stumju rokās velosipēdu, lai man neuzmāktos… Esmu ziemeļu cilvēks, tāpēc arī ziemā labprāt apmeklēju vasarnīcu kooperatīvu Daugavas krastā”. Latgales nomale kļuvusi tik tuva. Tūkstošiem kilometru esmu izbraukājis dzīves laikā pa ezeru zemi. Visa dzīve atdota tās pārveidei.
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 87 (10.11.2017.)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
