“Lobs atīt ar dareišonu!”

“Kāda necilā, aptuveni simts gadus vecā mājiņā, pašā Aglonas centrā dzīvo mana vecmāmiņa Marija. Šī gada augustā viņa sagaidīja savu deviņdesmito dzimšanas dienu” raksta Austra. “Tortes ar deviņdesmit svecītēm gan šajos svētkos nebija, bet dzimšanas dienas vēlēšanos vecmāmiņa izteica: viņa gribētu, lai avīzē uzraksta par viņas izaudzētajiem ķirbjiem. Neskatoties uz to, ka mugura nedaudz salīkusi un ejot uz dārzu vecmāmiņa mazliet pieklibo, jopojām visus dārza darbus viņa paveic pati. Ķirbju ražas nogādāšanu mājās šogad viņa uzticēja bērniem un mazbērniem, taču kartupeļu rakšanai joprojām palīdzība tiek atteikta. Ar patiesu prieku mana vecmāmiņa apbrīno katru puķīti, kas izaugusi viņas dārzā, bet liekas, ka vislielākā mīlestība tiek veltīta pavisam necilam vērmelītim, kas katru reizi,ejot garām, tiek apmīļots.  Vecmāmiņas bērnība nav bijusi viegla, arī turpmākais mūžs pavadīts smagi strādājot, bet, neskatoties uz grūtībām, mana vecmāmiņa ir saglabājusi dzīvesprieku un viesmīlību.  Kad pie vecmāmiņas atbrauc mazbērni, viņa vispirms tos samīļo un tikai tad sāk pētīt, kurš ir atbraucis. Neviens ciemiņš netiek palaists projām tukšām rokām. Līdzi vienmēr tiek doti pašas dārzā audzēti āboli, vai pašas ceptas kotletes, vai kāds cits pašas gatavots kārums. 

Vecmāmiņa Marija ļoti lepojas ar to, ka joprojām pati var staigāt, darboties savā dārziņā un dzīvot savā mājiņā.

Svētdienās vecmāmiņa uzvelk baltu blūzi un lēnā solī dodas uz Aglonas baziliku. Pa ceļam viņa apskata savu Aglonu un joprojām uzskata, ka skaistākas vietas, kur dzīvot, šajā pasaulē nav.”

Paldies Austrai par vēstuli!

Vēlam Marijas kundzei labu veselību un saglabāt dzīvesprieku!

Iveta LEIKUMA