Uz Krāslavu mani atveda liktenis

img

Mēs bieži sajūsmināmies par jauniem un veiksmīgiem cilvēkiem, kuri kaut ko jau ir sasnieguši dzīvē. Dažkārt šie cilvēki kļūst par paraugu citiem. Taču pēdējā laikā mēs arvien biežāk aizmirstam par vecāka gadagājuma cilvēkiem. Viens no šādiem īpašiem cilvēkiem ir Kazimira Ivanova, dzimusi Možeiko. Sieviete, kas mūsdienu telpā ir kļuvusi par izcilu globāla cilvēka piemēru.

-Pastāstiet par savu bērnību un skolas gaitām. Kur esat dzimusi? Cik gadus mācījāties?

Es piedzimu 1933. gadā. Izaugu Daugavpils rajona Medumu ciemā. Mācījos Medumu valsts tautskolā. Biju priekšzīmīga skolniece, saņēmu tajā laikā labas atzīmes 4 un 5. 1954. gadā iestājos Daugavpils strādnieku jaunatnes vidusskolā, ko absolvēju ar izcilību. No 1954. gada līdz 1957. gadam mācījos Daugavpils dzelzceļa transporta tehnikumā, kur apguvu rasēšanas un augstākās matemātikas prasmes. 1957. gadā absolvēju tehnikumu ar izcilību un ieguvu tiesības izvēlēties nākamo darbavietu. Es izvēlējos Ventspili. Paralēli turpināju mācības Ļeņingradas Ļeņina ordeņa apbalvotajā V. Obrazcova vārdā nosauktajā dzelzceļa transporta institūtā, “Ekonomika un dzelzceļa transporta organizācija” specialitātē. Kopumā savā dzīvē esmu mācījusies 18 gadus. Toreiz, jaunībā, viss šķita viegli un vienkārši. Visi ceļi vaļā, pietika spēka un veselības jauniem izaicinājumiem.

-Ar ko nodarbojās Jūsu vecāki? Cik bērnu bija ģimenē?

Mans tēvs bija ļoti strādīgs. Viņš prata visu! Toreiz tas bija normāli, ja vīrietis pats spēja uzbūvēt māju. Mamma prata lieliski gatavot. Viņa strādāja par pavāri turīgā ģimenē, kur viņu cienīja un novērtēja. Tolaik tas bija cienīgs darbs. Neskatoties uz to, ka tajā laikā parasti bija daudz bērnu, mūsu ģimenē bija tikai trīs. Es un vēl divi brāļi: Antons un Mihails. Mūsu ģimene izcēlās ar strādīgumu. Mēs visi palīdzējām cits citam ikdienas darbos. Mani brāļi kļuva par militāriem cilvēkiem. Viens no viņiem diemžēl jau ir aizsaulē.

-Kāda bija Jūsu jaunība? Pastāstiet par savu vīru!

Biju jauna, katras brīvdienas – dejas. Ne vienkārši diskotēka, bet īstas dejas ar dzīvu mūziku. Mūsu ģimenē mīlēja mūziku. Tētis spēlēja vijoli un balalaiku, mamma ļoti skaisti dziedāja. Viņai bija patiess talants. Viņa dziedāja gandrīz kā Jeļena Obrazcova! Man ar draudzenēm patika iet uz dejām, biju vienmēr pirmā un nekad nesēdēju malā. Vienmēr bija kāds kavalieris, kurš aicināja dejot. Drīzumā apprecējos ar teicamnieku un skaistuli studentu, kurš nākotnē kļuva par majoru ar daudzām pateicībām par sasniegumiem darbā. Tā sākās pieaugušo dzīve, pilna ar jauniem iespaidiem. Proti, mans vīrs bija militārists, bieži mainīja dzīves vietas, kopā ar viņu arī es. Savas dzīves laikā nomainīju 12 dzīvesvietas. Mēs dzīvojām Ventspilī, Jelgavā, Rīgā, Anivā, Berlīnē, Kurskā, Tallinā, Sāremas salā un pat Sahalīnā. Es atceros, kad Sahalīnā bija labs laiks, tad varēja redzēt Hokaido salu. 2008. gadā es atbraucu dzīvot uz Krāslavu, un nu jau šeit rit vienpadsmitais gads.

-Kā Jūs nokļuvāt mūsu pilsētā? Atbraucāt līdzi vīram?

Nē. Šoreiz manu dzīves vietu noteica dēli. Mēs braucām cauri Krāslavai, un maniem dēliem iepatikās šī pilsēta. Pilsētiņa neliela, bet skaista, atrodas Daugavas krastos. Manus bērnus tik ļoti iespaidoja vietējās ainavas, ka drīz vien iegādājās šeit dzīvokli, kurā es pašlaik arī dzīvoju. Tā mēs atbraucām uz Krāslavu: es, kaķis, koferis un ledusskapis “Kalina”, kuru es iegādājos vēl Sahalīnā. Pārsteidzoši, ka tas joprojām darbojas!

-Pastāstiet sīkāk par savu dzīvi citās pilsētās un valstīs, kuras tik ļoti atšķiras tradīciju un mentalitātes ziņā.

Sākumposmā katrā valstī vajadzēja pierast pie visa jaunā. Tā kā pārcēlāmies visa ģimene, tas nebija tik vienkārši. Mums jau bija divi bērni, tāpēc bieži saskārāmies ar grūtībām. Sahalīnā bija visai specifisks klimats, tāpēc bērniem bija veselības problēmas. Taču, neskatoties uz to, es vienmēr no skolas saņēmu goda rakstus par bērnu panākumiem. Tas priecēja  jebkuros dzīves apstākļos. Pārtika šajā salā bija lieliska. Mēs gandrīz katru dienu ēdām lasi un ikrus. Nārsta laikā varēja vietējās upēs vērot foreles. Vasarā uz salas auga lielas, skaistas brūklenes. Šeit nekad neesmu redzējusi tādas ogas! No Vācijas laika atminos tīras un koptas ieliņas, jautras viesības, uz kurām tikām aicināti ar vīru. Sāremas salā vienkārši burvīga daba. Man patika jūras klimats, pie tā pieradu jau jaunībā. Tallina izcēlās ar savu senlaicīgo arhitektūru, tur bija interesanti doties pastaigās pa vecpilsētu. Katra valsts – tā vispirms ir tauta, kas tur dzīvo. Es teiktu, ka nav sliktas tautas, bet ir slikti cilvēki. Katrā pilsētā ir kas tāds, kas var nepatikt. Kad es atbraucu uz Krāslavu, man iepatikās pilsēta, jo tā bija neliela un skaista, taču mani pārsteidza vietējo iedzīvotāju attieksme pret pamestiem dzīvniekiem… To šeit bija tik daudz. Es pēc dabas esmu labsirdīga, tāpēc nevaru vienaldzīgi noskatīties uz šādu situāciju. Es uzskatu, ka cilvēkam jābūt cilvēkam jebkurā situācijā.

-Jūs pārdzīvojāt kara gadus. Kas palicis atmiņā no tā posma?

Kad sākās karš, es jau biju diezgan liela. Karš – tas ir briesmīgi. Tas ir nežēlīgākais cilvēku neprāts. Tajā laikā, kad politiskie līderi nespēja savstarpēji vienoties, cieta cilvēki. Labi atceros, kad mūsu mājās ienāca vācu virsnieks. Mēs domājām, ka tie ir mūsu dzīves pēdējie mirkļi, taču izrādījās pavisam citādi. Viņš palūdza atnest ēdienu un degvīnu. Kad viņš apsēdās pie galda un iedzēra, tad sāka rūgti raudāt. Viņš runāja par savu sievu un bērniem, teica, ka nav gribējis karot. Viņš vēlējās vienkāršu ģimenes laimi, kura nebija iespējama kara laikā. Atceros, kā visi kopā lasījām skābenes un vārījām verdošā ūdenī ar kartupeļiem. Toreiz katrs ēdiens bija zelta vērtē!

-Vai Jūsu ģimenē ir kāds stāsts, ko varētu nodot pēcnācējiem?

Jā, ir tāds stāsts. Mūsu dzimtā bija pārlatviskojušies vācu baroni. Kādreiz Dagdas novadā viņiem piederēja 200 ha zemes. Taču mainījās vara, vēsture virzījās uz priekšu, tāpēc no zemes plašumiem drīz vien palika tikai atmiņas. Mūsu ģimene ir starptautiska. Manai mammai bija vācu saknes, tēvam – poļu. Mūsu ģimenē prata vairākas valodas – poļu, krievu, vācu un latviešu – un vērtēja zināšanas un strādīgumu.

 

-Pastāstiet par savu neaizmirstamāko ceļojumu!

Manā dzīvē ir bijis tāds ceļojums. Es bieži apmeklēju dažādas valstis un pilsētas. Biju sanatorijās un tūrisma braucienos. Kādu reizi biju Itālijā, Sicīlijas salā. Man tas bija ļoti neparasti. Aizbraucu ziemā, kad Itālijā bija plus 15. Kā šodien atceros, kā es stāvēju lidostā savā siltajā kažokā, bet visapkārt zaļas palmas! Cilvēki tur ir ļoti viesmīlīgi, emocionāli. Dažas dienas es pavadīju klosterī, kur mani uzņēma ļoti sirsnīgi. Pārsteidzošākais, ka es runāju ar cilvēkiem poliski, un viņi mani saprata. Klosteris atradās jūras krastā, tāds skaistums! Tur es pavadīju nedēļu.

-Pastāstiet, kur esat strādājusi? Jūs taču dzīvojāt dažādās vietās.

Mana darba pieredze ir plaša – no dzelzceļa stacijas priekšnieces līdz pat medmāsai bērnudārzā, no kontrolieres līdz inženierim-laborantam, no kasieres līdz naftas bāzes operatorei. Tā kā  mēs bieži pārcēlāmies, man bieži nācās mainīt darbu. Strādāju tur, kur bija iespēja. Guvu jaunas zināšanas un pieredzi. Man bija pat jaunākā leitnanta pakāpe un uzpleči. Tajos laikos darbs tika piedāvāts katram. Tas bija būtiski. Katrā valstī un pilsētā varēja iekārtoties darbā. Neskatoties uz biežo pārcelšanos, es tomēr strādāju un ar goda rakstu par nevainojamu darbu devos pensijā.

Šobrīd Kazimirai Ivanovai ir 85 gadi. Viņa vairs nav tika ņipra un vesela kā jaunībā. Taču, komunicējot ar tik interesantu cilvēku, var paplašināt savu redzesloku, uzzināt daudz jauna un interesanta. Ne velti saka, ka jaunība ir dota daudziem, vecums – tikai izredzētajiem. Senāk vecāki cilvēki komunicēja ar jauniešiem, lai nodotu tiem savu dzīves pieredzi un gudrību. Par to vajadzētu atcerēties arī tagad. 85 gadi ir ievērības cienīgs vecums.

 

Karīna BIRUĻE