Ar viņu mēs jau sen esam uz "tu", jo tiekamies pastāvīgi. Svariņu ballītēs, Indras muzikantu salidojumos un citos koncertos. Harmoniku virtuozs ciematā - persona numur viens, pat ja vecums - pāri septiņdesmit. Mūsdienu jauniešiem divrindu harmonikas (garmoška, ermoņikas) ir kuriozs, vecākajai paaudzei - iemesls patīkamām atmiņām. Labākos gadus nevar atgriezt, bet kā lai noslēpj ilgas pēc tiem? Tās sāp vairāk nekā nostalģija, it īpaši, dzirdot jaunības melodijas. Sirds sastingst...
Savā žurnālista dzīvē esmu redzējis daudz harmonikas spēlētāju, taču pēdējā laikā mani pārsteidz un sajūsmina dzīvespriecīgais ansamblis - Antons Rutka un Pēteris Verebs. Kad Antons stiepj plēšas, bet Pēteris sit bungas, neviens uz vietas nenosēdēs - kājas pašas dejos. Nosaukums “Broļi latgalīši” – tieši desmitniekā, un tas nekas, ka trijotne ir samazināta līdz duetam, toties temperaments ir pieaudzis. Skaties uz viņiem un saproti: laime nav naudā, bet gan mākslā dzīvot ar prieku pašam un iepriecinot līdzcilvēkus.
Tā nu reiz trokšņainā gadatirgū Antons pasauc mani malā un draudzīgi uzaicina ciemos. Ja godīgi, aina tipiska, bet vai visur var paspēt... Bet dagdietim ir vilinošs pamatojums: “Tu taču vēl neesi rakstījis par mājas mūzikas instrumentu muzeju, vai ne? [...]
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.39
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
