2022. gada 8. martā sniegs Mariupolē nebija tāds kā šogad Krāslavā

-Labdien! Mēs esam no Ukrainas. Šis ir mans stāsts. Stāsts ir par to, kā mēs ar ģimeni dzīvojām mūsu dzimtajā pilsētā, pareizāk sakot - kā izdzīvojām tās dienas, kuru laikā mēs atradāmies Krievijas karaspēka okupācijā, mūsu dzimtajā pilsētā Mariupolē. Kā mums izdevās izdzīvot un kā mēs mēģinājām izrauties no kara un aizbraukt uz citu valsti, par kuru mēs pat nesapņojām un necerējām tikt prom sveiki un veseli. Gribu uzreiz teikt, ka runājot par šo tēmu, es saprotu, ka nekādi vārdi un stāsts nespēj atspoguļot visas sāpes un asaras, kuras mums nācās piedzīvot. Šī stāsta ietvaros es pastāstīšu par sevi, savu ģimeni, tuviniekiem un radiem, kā arī par cilvēkiem, kuri bija spiesti piedzīvot šo nežēlīgo karu.  

Mani vecvecāki uz Mariupoli atbrauca no Tulas apgabala Krievijā pēc Otrā pasaules kara. Būtībā mēs esam krievi, bet mana mamma piedzima Ukrainā, Mariupolē. Mans vīrs kādu laiku strādāja Maskavā, mēs tur esam dzīvojuši. Mums prātā nevarēja ienākt, ka Krievija tā rīkosies. Es to nevaru saprast.

Mana ģimene sastāv no pieciem cilvēkiem. Mani sauc Natālija, man ir četrdesmit pieci gadi. Mana vīra vārds ir Vladimirs, viņam ir četrdesmit divi gadi. Mums ir divi dēli. Vecākajam ir deviņpadsmit gadi, jaunākajam - deviņi. Manai mammai ir septiņdesmit trīs gadi.

Karš mūs skāra vēlā naktī, kad mēs visi saldi gulējām. Es pamodos divos naktī no skaļa sprādziena. Mēs zinājām, kas ir apšaude. Mēs bijām to piedzīvojuši ne vienu reizi vien divi tūkstoši četrpadsmitajā gadā. Mūsu mikrorajons atrodas pilsētas klusajā rajonā. Mūsu pilsēta atrodas pierobežā, trīsdesmit kilometru attālumā no Krievijas robežas. Es no divi tūkstoši četrpadsmitā gada zinu, kas ir apšaude pa daudzīvokļu mājām, kurās dzīvo cilvēki. Un kā ir jāuzvedas šādos gadījumos. Kad es dzirdēju šāvienus, es uzreiz sāku skatīties pa logu un pētīt, no kuras puses notiek apšaude un ir dzirdami sprādzieni. Šajā momentā dzīvoklī bija mamma, mans jaunākais dēls un es. Vecākais dēls mācījās Odesā, bet vīrs strādāja Kijivā. Es piezvanīju māsai, kura dzīvoja devītajā stāvā. Viņai pavērās plašāks skats pa logu, un viņa teica, ka šauj no jūras puses. Mēs sākām domāt, ko darīt. Līdz pēdējam cerējām, ka tas nav karš. Nolēmām sakraut trauksmes koferi. Šo gadu laikā mēs zinājām, kas tas ir. Es piezvanīju vīra mātei, viņa teica, ka arī dzird sprādzienus un apšaudi. Viņa mani mierināja un teica, ka tas varbūt mūs neskars. Agri no rīta man sāka zvanīt tuvinieki un draugi, kā arī mans vecākais dēls. Viņi teica, ka Putins nāk pie mums ar karu! Es skatījos uz savu jaunāko dēlu, kurš saldi gulēja kā mazs eņģelītis zem dūnu segas, un man sāka birt asaras. Es sapratu, ka mūsu mierīgā un laimīgā dzīve ir beigusies. Es ļoti negribēju viņu modināt no saldā miega, taču laika vairs nebija. Mums vajadzēja pamest mūsu dzīvokli un braukt uz pilsētas centru, tālāk no apšaudes un sprādzieniem. Mēs devāmies pie vīra mātes. Ūdens un elektrība tika atslēgti jau no rīta. Veikali nestrādāja. Pārdeva tikai ūdeni, bet rindas bija ļoti garas. Es drebēju no bailēm. Es nevarēju pārstāt trīcēt. Man klabēja zobi, man bija ļoti auksti. Es devos uz autostāvvietu un paņēmu mašīnu. Tur dežurēja gados veca tantiņa, kura man uzsauca un skaļā balsī teica, “Natālij, nepārdzīvo, mēs jau reizi bijām piedzīvojuši apšaudi un sprādzienus, tāpēc pārdzīvosim atkal un viss būs labi!” Es iesēdos mašīnā un sāku raudāt. No mājām mēs paņēmām minimālu skaitu mantu - divām, trim dienām. Vairs es savas mājas neredzēju. Pareizāk sakot, atgriezos, tikai mana dzīvokļa vairs nebija. Mūsu daudzīvokļu mājā bija trāpījis tanka šāviņš. Mans dzīvoklis rezultātā nodega. Tur nebija palicis nekas. Pat sienu nebija. Bija tikai pelni un tukšums. Ar laiku tu sāc saprast, ka mēbeles vai citas lietas, kuras bija tev dārgas, vairs nav tik svarīgas kā fotogrāfijas. Fotogrāfijas bija lieta, kuras tu jau vairāk nevarēsi atgūt, un to bija patiesi sāpīgi pieņemt. Tās bija atmiņas, atmiņas par vecākiem, vecvecākiem, par bērniem, kuri auga un tika fotografēti mūsu dzīvoklī. Viņu pirmie soļi. Visa tā vairs nav. Ir tikai sāpes un tukšums iekšā.

24. februārī mēs atbraucām pie manas vīra mātes. Pa ceļam pie viņas es redzēju lielas rindas visās degvielas uzpildes stacijās (DUS). Es arī gribēju uzpildīt mašīnu ar degvielu, bet, braucot tuvāk kārtējai DUS, es redzēju sprādzienu un melnu dūmu mākoni un pabraucu garām raudādama ar baiļu pilnu sajūtu. Nolēmu  neapstāties līdz galamērķim. Vīrs un vecākais dēls zvanīja man visu laiku. Vīram bija stipri paveicies, jo viņš paspēja nopirkt vienu no pēdējām biļetēm uz vilcienu, kurš devās uz Mariupoli un atbrauca pie mums nākamajā dienā. Kauja jau notika pie Mariupoles. Viņš ar grūtībām un ar Dieva žēlastību tika līdz mums. Televīzija un visi citi informatīvie kanāli mums vēstīja, lai mēs nepametam pilsētu. Ziņoja, ka viss tiek kontrolēts. Mēs nolēmām palikt. Veikalos, kas vēl strādāja, mēs pirkām ūdeni, putraimus, makaronus un maizi. Rindas bija kilometriem garas. Bet drīz tas viss beidzās. Sākumā tikai atslēgta elektrība, internets. Pēc tam tika atslēgts ūdens un gāze. Mēs palikām nogriezti no visas pasaules un civilizācijas. Es nezināju, kas notiek citās pilsētās. Kas tagad notiek ar manu vecāko dēlu. Vai viņš ir paēdis un vai viņam ir nauda. Strādāja tikai viens veikals pilsētā. To apsargāja militāristi. Visus pārējos veikalus, kurus nepieskatīja, uzlauza un apzaga. Es nenosodu nevienu, kurš to izdarīja. Daži zaga, lai paliktu turīgāki, citi no bezizejas. Vienīgais veikals, kas netika apzagts, bija tas, kuru apsargāja. Šis veikals bija arī informācijas punkts. Stāvot rindā dažreiz pat četras – piecas stundas, ziemas laika apstākļos - vējā, salā, dzirdot šāvienus un sprādzienus, dažreiz mūkot prom uz patvērumu, mēs runājām, kas tad īsti notiek. Cilvēki nāca no dažādiem rajoniem un stāstīja par šausmām. Ka daudzu māju jau vairs nav, ka pilsētas centrā guļ daudz līķu, kuri vienkārši tur ir un neviens viņus nesavāc. Ka, ja paliek slikti, ātrā palīdzība nevar atbraukt. Slimnīcas ir piepildītas. Cilvēku līķus sāk vest uz bērnudārzu. Sākumā, tu sastingsti no šausmām un bailēm, dzirdot šos stāstus, bet pēc tam tu sāc saprast, ka nāve stāv tev blakus. Nedrīkst padoties. Tu sāc lūgt Dievam tikai vienu, lai ļauj izdzīvot. Tikt cauri sveikā, lai beidzas karš. Es katru dienu gāju uz veikalu un aptaujāju cilvēkus, vai ir iespēja aizbraukt prom no pilsētas. Bet visi vienā balsī teica, ka nē. Bija aculiecinieki, bija tie, kuri mēģināja, bet viņus sūtīja atpakaļ. Viņi stāstīja, kā viņu acu priekšā sprāga mašīnas, pilnas ar cilvēkiem, ģimenēm. Bailes, bailes, šausmīgas bailes pārņem tevi no iekšienes. Nē, es nebaidījos tikai par savu dzīvību. Es sapratu, ka galvenais ir nepadoties, jo manās rokās bija manu bērnu dzīvība. Vispār tikt līdz veikalam bija varoņdarbs. Varoņdarbs manā dzīvē bija katru dienu. Varoņdarbs bija aiziet pēc ūdens, kad tu ej, kā pa ledu. Augstu debesīs lido lidmašīna. Tu viņu neredzi, bet tu dzirdi viņu un gaidi, kur tad šoreiz nometīs bumbu. Tūlīt būs liels, skaļš sprādziens. Dažreiz es spiedu ciet ausis. Es jau morāli piekusu klausīties. Tu lūdz Dievu: "... tikai ne šeit, tikai ne tev blakus, tikai ne pa dzīvokli, kur tagad atrodas tavi bērni un radinieki". 

Mēs smēlām ūdeni no akas un palīdzējām viens otram. Es vienmēr palīdzēju citiem cilvēkiem, lai ātrāk pienāktu mana kārta, lai ātrāk skrietu atpakaļ uz mājām. Es redzēju, kā daudzi cilvēki stresa stāvoklī apjūk. Viņi nespēj ātri reaģēt un tāpēc es centos viņiem palīdzēt, koriģēt darbu pie akas. Es neuzskatu sevi par labāku vai spēcīgāku nekā viņi, vienkārši tā bija vēlme izdzīvot. Vēlme palīdzēt un dalīties ar citiem. Likt sajusties nepamestiem  vieniem. Es šo stāstu un asaras birst kā pupas pa maniem vaigiem. Man ir ļoti smagi to visu atcerēties. Bija arī vēl kāds varoņdarbs. Mēs kurinājām ugunskuru kopā ar visiem kāpņu telpas iedzīvotājiem, likām savus nokvēpušos katlus uz uguns, bet paši slēpāmies kāpņu telpā, tāpēc, ka bija skaļi sprādzieni un mēs nezinājām, kas notiks nākamajā brīdī. Vienu reizi, skrienot no veikala, es ļoti nosalu un nolēmu nedaudz sasildīties. Ejot caur mājas pagalmu, izdzirdēju sev blakus apšaudi. Es nevaru aprakstīt vārdiem šīs bailes. Kad šauj no daudzām vietām, un tu nezini, vai paspēsi tikt cauri sveikā uz mājām pie dēla, pie radiniekiem. Visvairāk man bija bailes par savu ģimeni. Es gatavoju ēst un sākās aviācijas uzlidojums, bombardēšana. Tas bija patiesi baisi, jo tu nesaproti, kas notiek. Deviņstāvu mājas sāk šūpoties kā šūpoles. Tu dzirdi, kā kaut kur netālu sāk brukt māja. Es kliedzu, jau stāvot pie lifta pirmajā stāvā, ar domu, ka mani tuvinieki nepaspēs evakuēties, ka mans dēls tūlīt nomirs. Pēc tam es izdzirdu vīra mātes balsi, kura man sauc, ka viņi ir tepat blakus, ka visi ir dzīvi. Četrdesmit dienas mēs dzīvojām okupācijā. Mēs gandrīz zaudējām cerību, bet mēs uzmundrinājām viens otru, ka viss reiz beigsies. Es redzēju, kā deviņstāvu māja nodeg trīsdesmit minūšu laikā. Es redzēju, kā raud vīrieši, kā kaimiņi, kurus es nepazinu līdz 24. februārim, jo tas bija manas vīra mātes dzīvoklis, kļuva man ļoti tuvi. Mēs dalījāmies ar pēdējiem kartupeļiem, cigaretēm un ūdeni. Mēs arī neaizmirsām par vientuļajiem pensionāriem, kurus pirms tam nepazinām, kuri bija palikuši vieni. Mēs pieņēmām mūsu ģimenē vēl divus cilvēkus. Viņi bija mana vecuma. Sieviete bija stāvoklī, viņu dzīvoklis bija sagrauts. Es redzēju, kā no manas vīra mātes jaunā dzīvokļa ar skaistu dizaina remontu katru dienu kaut kas nobrūk un saplīst pēc kārtējiem aviobumbu sprādzieniem. Stikla logi bira. Mēs tos klapējām ciet ar ko vien varējām. Mēs nevarējām sasildīties. Mēs visu laiku dzīvojām aukstumā. Gulējām ar uzvilktiem apaviem un jakās. Mums nebija iespējas nomazgāties. Mūsu mati bija taukaini un netīri. Visiem bija vēlme nomazgāties, un mēs ļoti bieži par to runājām. Mēs bieži atcerējāmies par iestādēm, kurās mēs ēdām garšīgus ēdienus tāpēc, ka mēs bijām izsalkuši. Ar laiku pierodi maz ēst, bet kad tu liec bērnu gulēt un viņš saka: “Mammu, es ļoti gribu maizīti”, tu sāc stipri raudāt un apsoli, ka drīz viss būs labi.

2022. gada 8. marts, Starptautiskā sieviešu diena. No cilvēkiem mēs dzirdējām, ka rimsies apšaudes un sprādzieni. Šajā dienā uzkrita sniegs. Mēs gaidījām siltumu, lai sasildītos, bet laikapstākļi mūs nežēloja. Es atceros, kā mēs vācām sniegu spaiņos un kausējām, lai iegūtu ūdeni. Daudzi pilsētā dzēra kausēta sniega ūdeni. Diemžēl tas sniegs bija ļoti netīrs – ar putekļiem un gružiem no brūkošajām ēkām, no bumbu izrautās zemes. Tas nebija tāds, kā Latvijā. Tas bija netīrs, ar zemi samaisīts. Tagad, pastaigājoties ar dēlu pa Krāslavu, mēs atceramies to mūsu sniegu. Atceramies visu slikto, kas ar mums bija noticis.

9. marts. Četros no rīta jau apšaudes. Aviobumbu triecieni. Māja, kurā dzīvoja mana vīra radinieki, tika sašauta. Tika sašauta mana mašīna. Tai izbira stikli. Visa mašīna bija ložu caurumos. Jumts ielocīts. Durvis nevērās ciet. Es ļoti ilgi krāju naudiņu, lai iegādātos šo mašīnu, es to ļoti mīlēju un mīlu, taču tagad man pat nepalika cerības tikt prom. Man nebija iespējas braukt. Es raudāju vēl vairāk, es sabruku, neredzēju izeju, domāju par nāvi. Nekas nespēja nomierināt manus nervus, nekas. No stresa un bailēm es biju kā apdullusi. Es skatījos uz sevi spogulī un domāju, par ko es pārvērtos šajā laika posmā. Netīriem matiem, putekļiem un pelniem apbērtās drānās, aplauztiem nagiem, kurus reiz rotāja manikīrs, ar sagrautu dvēseli un sāpēm acīs. Vīrs mani mierināja. Es ļoti baidījos par sava dēla psihisko stāvokli, vedu viņu pie kaimiņiem, kuri jau dzīvoja kāpņu telpā. Viņiem bija sunītis. Es gribēju, lai dēls šajos apstākļos redz kaut ko labu un mīļu.

20. marts. Apkārt mūsu mājai gandrīz visas mājas jau sagrautas. Mājā, kurā mēs atradāmies, četras kāpņu telpas jau bija nodegušas. Apkārt mājai bija privātais sektors. Tas bija pilnīgi iznīcināts. Ceļu nebija. Visur lielas bedres. Pie mūsu mājas bija bērnu laukums. Ar šūpolēm un volejbola laukumu, bet uz to tika uzmesta bumba un manu acu priekšā nodega uzreiz divas mašīnas. Cilvēki nevarēja nodzēst uguni, jo nebija ūdens. Deg dzīvokļi. Cilvēki skatās. Kāds mēģina tos dzēst, bet bez ūdens tas neizdevās.  Mūsu dzīvoklī jau bija izbiruši logu stikli. Mēs domājam, kur mums slēpties, sapratām, ka šeit jau vairs nav droši. Mēs barojām vientuļu kaimiņieni, kura mira no bada un aukstuma. Mēs dalījāmies ar viņu ar pēdējo, kas bija palicis. Viņa jau bija zaudējusi prātu. Viņa nesaprata, kas notiek. Viņa lūdza mūs aiziet pēc maizes un piena. Viņas dzīvoklī arī bija izsisti logu stikli. Ārā bija sals, mūsu dzīvoklī bija plus 5 grādi, pie viņas vēl aukstāk. Mēs vedām viņu apsildīties pie mums. Viņa nomira, nosala savā dzīvoklī. Arvien biežāk mēs runājam par to, ka ir jāiet uz pagrabu. Tur bija daudz cilvēku. Tur bija putekļi un netīrumi. Bet domājām, ka tur bija drošāk. Atkal sākās apšaude, manam vīram cepure aizlidoja no sprādziena viļņa. Mēs stāvējām, saspiedušies mugurām ar nepazīstamiem mums cilvēkiem un lūdzām Dievu: “Dieviņ, lūdzu glāb mūs!” Es teicu visiem, lai lūdzas, jo mums palika cerēt tikai uz Viņu. Apšaude bija ilga. Daudzīvokļu durvis atsprāga ar skaļu troksni. Uz mums bira putekļi. Mēs stāvējām un elpojām tikai ar putekļiem. Tie bija visur. Mutē, galvā, ausīs un nāsīs. Mēs lūdzāmies skaļi un ilgi. Es lūdzu Dievu, lai Viņš glābj mana dēla dzīvību, jo viņš vēl ir pavisam maziņš un lai dod man iespēju redzēt vecāko dēlu.

21. marts. Četros no rīta atkal sākās spēcīgas apšaudes, aviobumbu sprādzieni. Mēs visi guļam uz dīvāna. Mēs dzirdam, kā nomet bumbu. Mūs sāk apbērt ar gružiem un putekļiem. Mēs skrienam uz izeju un no ielas mums kliedz: “Skrieniet ātrāk, kaimiņu kāpņu telpa iebruka.” Zem tās bija pagrabs, kurā atradās cilvēki, paslēpušies no apšaudēm un sprādzieniem. Viņi visi tika apglabāti dzīvi zem gružiem un putekļiem. Viņi visi nosmaka. Tur bija apmēram piecdesmit cilvēku, varbūt arī vairāk. Tur bija bērni, arī jaundzimušie, veselas ģimenes, tur bija ļoti daudz bērnu… Mēs izskrējām ārā. Sprādzieni turpinājās. Kur slēpties, mēs nezinājām. Pagalmā bija neliela celtne. Mēs slēpāmies tur. Mums visiem bija bailes. Mans dēls raudāja. Es lūdzos tikai par to, lai tikai sprādziens nebūtu tuvumā. Blakus man sēdējā mana māte. Viņa arī lūdzās. Mēs nosēdējām tur divas stundas. Tad nolēmām doties uz vietu, kur bija nolikta mana mašīna. Tur vēl bija pagrabs. Pagrabs bija maziņš un nedrošs, bet tajā brīdī tā bija vienīgā izeja. Ar mums bija kaimiņi, grūtniece un vīrietis. Šajā pagrabā mēs dzīvojām trīs dienas. Mēs mēģinājām iedarbināt mūsu mašīnu, un viņa iedarbinājās. Kāds militārists iešāva pa lieveni un pateica: “Desmit minūtes savākties un mūciet prom, tūlīt būs apšaude.” Kopā ar mani mūs bija astoņi cilvēki. Es visus vedu ar bailēm un risku pāri laukam, priekšā brauca kaut kāda armijas mašīna. Es cerēju, ka viņi mums palīdzēs. Mēs atbraucām uz ciematu, kurš atradās pie pilsētas. Tur mūs apturēja un teica, ka atpakaļ uz pilsētu nedrīkst, ir jāpāriet filtrāciju. Jau paliek tumšs. Mašīnai sasists priekšējais stikls, mēs visi bijām putekļos. Aizmugurējā stikla arī nebija. Mēs braucām uz filtrāciju ar cerību, ka mums iedos ēdienu, būs siltums, varēsim nomazgāties. Mēs atbraucām vakarā. Mūs satiek… Neviens mūs nesatika. Mēs ieraudzījām garas mašīnu rindas ceļa malā. Vējš, aukstums. Visa ceļmala bija nobērta atkritumiem. Mēs nolēmām braukt tālāk uz glābšanas punktu. Mēs bijām astoņi cilvēki, bet mums iedeva tikai divas saliekamās gultas. Ārā bija roku mazgāšanas tvertne ar ūdeni. Iedeva makaronus un tēju. Paziņoja, ka vairāk vietu nav. Mēs gulējām lielās teltīs, kur saliktas saliekamās gultas, uz tām bija matrači ar segu un spilvenu. Gultas veļas nebija. Gaiss bija sasmacis, virmoja netīro ķermeņu smaka. Daudz slimu cilvēku, mazu bērnu, mājdzīvnieku. Mūs divas reizes dienā baroja ar makaroniem un tēju, bērniem papildus deva jogurtu, daudziem bērniem bija caureja un vemšana. Es, kā mašīnas vadītājs biju spiesta gaidīt rindu atrodoties automašīnā, aukstumā. Mana māte saslima. Viņai bija augsta temperatūra. Zāļu nebija. Deva tikai vienu tableti. Uz pilsētu nelaida, kamēr nepāriesi filtrāciju. Tādos apstākļos mēs dzīvojām divas nedēļas. Mēs ar vīru gulējām mašīnā, kuras durvis nevērās ciet un kurai nebija stiklu. Līmējām visu ciet ar plēvi un skoču. Tādu mašīnu bija daudz. Mums nebija segas, ļoti salām, slēdzām mašīnas apkuri, bet tā nepalīdzēja, jo visur bija caurumi. Mēs izgājām filtrāciju, bet braukt tālāk nespējām. Organisms padevās. Visi stipri saslimām. Bērnam sākās vidusauss iekaisums. Zāļu nebija. Es devos uz vietējo pilsētu pēc zālēm. Cilvēki, kuri brauca ar mums, aizbrauca tālāk ar citiem. Vīra māte aizbrauca uz Maskavu pie radinieces. Mēs bijām slimi, lietojām zāles. Katru dienu gribējām aizbraukt un ilgojāmies pēc labākiem apstākļiem, cerējām, ka nelīs, jo pa lietu es braukt nevarētu, saplēsts stikls, nestrādāja slotiņas un redzamības pavisam nebija.

14. aprīlis. Mēs šķērsojām robežu ar Krieviju. Mūs ilgi pārbaudīja, divas reizes pie mums nāca ārste un apskatīja manu bērnu. Viņam bija temperatūra un viņš raudāja. Viņam gribējās savā gultā un siltumā. Ārste, kura apskatīja manu dēlu mūs “mierināja”: “Nekas, Grozniju no jauna uzcēla, arī Mariupoli uzcels“.  Mūs turēja kontroles punktā kā ļoti bīstamus noziedzniekus. Pa vienam sauca uz pārrunām, apskatīja un neļāva iet pat uz tualeti. Beidzot atļāva braukt tālāk, tikām cauri muitas kontroles punktam. Mums iedeva konfektes, desmaizes un viss, mēs bijām Krievijā. Brīvi… Brauciet, kur gribat! Priecājaties! Elpojiet brīvi, jūs esat atbrīvoti! Atbrīvoti no sava dzīvokļa, savas iepriekšējās mierīgās dzīves, no mantām, fotogrāfijām, kaimiņiem, draugiem un laimīgas bērnu nākotnes… Kur braukt?  Šis jautājums man nedeva mieru. Mēs braucām uz Rostovu pie Donas, gribējām saremontēt mašīnas logus un ar cerību tur īrēt dzīvokli. Iebraucot pilsētā, mūs apstādināja policija. Viņiem bija interesanti, no kurienes un uz kurieni mēs braucam. Pierakstīja mūsu datus. Krievijā ielikām mašīnai logu stiklus. Diemžēl mūsu mašīnu tālāk remontēt neviens neņēmās. Mēs īrējām dzīvokļus uz diennakti, jo cilvēki uzzinot, ka mēs esam kara bēgļi, atteicās mūs uzņemt ilgāk, vai arī paaugstināja cenu. Mēs bijām slimi, bezspēcīgi. Bet mēs izdzīvojām. Mums daudzi teica: “Priecājaties, ka esat dzīvi!” Bet arvien vairāk mani pārņēma domas - kā dzīvot tālāk? Mēs bijām kļuvuši “bomži”. Mēs nekur un nevienam nebijām vajadzīgi. Viens no vīra paziņām uzzināja Latvijas brīvprātīgā palīdzības sniedzēja telefona numuru. Mēs sazvanījāmies, un viņš apsolījās palīdzēt. Pirmais mūsu jautājums bija -  vai šeit ir darbs. Viņš atbildēja, ka mums ir sākumā jāatbrauc, jāizkļūst no stresa apstākļiem. Mans vecākais dēls visu šo laiku atradās Odesā, palīdzēja tur stiprināt pilsētu. Viņš domāja, ka mūs vairs nav starp dzīvajiem un gribēja pieteikties brīvprātīgajos, iet karot. Kad mēs atbraucām uz filtrāciju, es jautāju Krievijas militārpersonai, kas notiek Odesā? Viņš ar smīnu man atbildēja: “Tā būs pēdējā pilsēta, kuru mēs ieņemsim. Tas būs kā ķirsis uz tortes.” Pēc visa pārdzīvotā es ļoti baidījos par dēlu un lūdzu viņu braukt pie mums. Viņš atbrauca. Tagad viņš dzīvo Francijā, turpina izglītību neklātienē Odesas Nacionālajā universitātē, žurnālistikas nodaļā. Es ļoti gribu, lai kādu dienu viņš uzraksta par visu murgu, ko mēs piedzīvojām un redzējām savām acīm. Par ņirgāšanos un “atbrīvošanu”. Tagad mēs dzīvojam Latvijā, Latgalē, pilsētā Krāslava. Mēs ieguvām šeit atelpu. Mēs mēģinām šeit veidot mūsu dzīvi. Daudzi prasa, kāda tā ir? Varu pateikt vienu - nav tāda, kāda bija agrāk. Šeit arī ir savas problēmas, un nav viss tik priecīgi, bet kad es lieku gulēt savu dēlu, es viņam saku, cik labi, ka šeit ir kluss, ka mēs nedzirdam šāvienus un sprādzienus, ka mēs varam mierīgi gulēt un priecāties par sauli, debesīm, apkārtējo vidi un redzēt priecīgus bērnus.

Šajā karā ir miruši daudzi mani kaimiņi, draugi, manu bērnu draugi, manu radinieku draugi. Viens jautājums paliek atvērts. Par ko mūs Krievija tā “atbrīvoja” un no kā?

Pēc Natālijas stāsta, mēs runājām par viņas turpmākajiem dzīves plāniem.

Natālijas vīrs Vladimirs strādā Latvijas uzņēmumā, kas būvē žogu uz  Latvijas–Baltkrievijas robežas. Natālija pašlaik atrodas mājās, rūpējas par savu māti un jaunāko dēlu. Palīdz bērnam asimilēties un mācīties. Drīzumā viņi kopā ar vīru uzsāks latviešu valodas kursus, lai mācītos mūsu valsts valodu. Viņa cer atrast darbu tepat Krāslavā vai tās apkārtnē. Jaunākais dēls mācās gan Varavīksnes vidusskolā, gan attālināti turpina mācīties savā Ukrainas skolā. Mācīties paralēli divās skolās ir liels pārbaudījums, taču ar tuvinieku palīdzību jaunajam puisim tas izdodas. Viņš arī mācās latviešu valodu. Kad jautāju, vai ģimenei ir kādas vajadzības, Natālija atbildēja, ka sapņo par mikroviļnu krāsni un drēbēm jaunākajam dēlam, jo viņš savas ir jau pāraudzis.

Ja kādam ir iespēja noziedot šīs lietas, ziņojiet “Ezerzemes” redakcijai vai man personīgi. Natālijas stāsts mani ļoti aizkustināja, palika atmiņā un nezinu, vai es spēšu to aizmirst. Kad viņa stāstīja par šausmām, kādas nācās piedzīvot, es domāju par sevi un saviem tuviniekiem. Natālijas ģimene ir zaudējusi ļoti daudz šī kara laikā, un pagaidām ar naudu ir kā ir, jo strādā tikai vīrs, tāpēc publicējam viņas bankas konta numuru, ja ir kāds, kurš var palīdzēt Natālijas ģimenei.

FESENKO NATALIA

LV58UNLA0055003279401

Natālijas ģimene pateicas visiem, kuri palīdzēja rast patvērumu Krāslavā un īpašu paldies saka Aivaram Bačkuram.

Aleksandrs KOVAĻOVS