Zaļā pļavā auga boļti dobūļeni

Tieši tur man pirmo reizi dzīvē palaimējās izbaudīt pilnasinīgus Līgo svētkus, kad ar pļavu ziedu vainagiem rotāja ne tikai Jāņus un Līgas, bet arī brūnaļas. Ar jaunu spēku un neviltotu iedvesmu, kas nāca no visdziļākajām dvēseles dzīlēm, ieskanējās pusaizmirstās, melodiskās latgaliešu dziesmas - par smago lauku darbu, par mīlestību un draudzību, arī par tautas svētkiem un dabu, par kuru krāšņāka nav nekā visā plašajā pasaulē. Neviens neuzņemsies pārskaitīt, cik ritmisku rindu ir mūsu senčiem par bērziem un ezeru zemi, par rozītēm un margrietiņām, par smaržīgo rudzu maizi un ķimeņu sieru… Rit gadi, bet seno dziedājumu krātuve tikai papildinās! Bez tā mūsdienās nav iedomājami nevieni svētki. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.

Nenogurstu apgalvot: Izvalta - kultūras pavards šī vārda viskaistākajā nozīmē. Tieši uz šejieni ar apskaužamu regularitāti tiek aicināti “Ezerzeme” korespondenti, un mums ir ļoti dārga abpusēja sadarbība, kas pārbaudīta gadu desmitiem. Pēdējā tikšanās reizē Tautas nama vadītāja Anastasija Platace divreiz mani uzaicināja uz rudens jubilejas pasākumu, kas veltīts folkloras ansambļa “Izvoltīši” trīsdesmit gadu jubilejai. Kad skan draiskā frāze “Pamēģini neatbraukt…”, zinu, ka kārtējais kultūras pasākums tiek rīkots ar lielu rūpību. Arī pašam gribējās no visas žurnālista sirds apsveikt ne tikai Anastasiju, bet arī Sandru Stivriņu, Ilonu Kriviņu, kuras ir uzticīgas starptautiski atzītajam kolektīvam visus trīsdesmit gadus. Un vēl - jau kuro reizi! - iemūžināt burvīgo Silvijas Stivriņas smaidu. Ar viņas vieglo roku arī radās šī unikālā parādība Latgales kultūras dzīvē. Un viņas vairāk kā veiksmīgais darbs ar ansambli “Mozī izvoltīši” - tas ir nekas cits kā radošās rezerves sagatavošana pieaugušajam bērnam ar vārdu “Izvoltīši”. Jo katrā ciematā, pagastā - savs dziedājums.

Aleksejs Gončarovs

Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 79 (13.10.2017.)