Kad jautrības pāri malām!

  • Kultūra
  • 26.10.2018 21:14
  • 95 skatījumi
img

Patiesa jautrība – labākais līdzeklis pret garlaicību, neīstumu un čīkstēšanu. Un arī smieties no visas sirds ir lemts tikai labiem cilvēkiem. Daudz smaidu zālē – kā skaidras debesis, zem kurām triumfē optimisms un dzīvesprieks. Un, ja dzirkstošais humors mijas ar dziesmām un dejām, tad tā, protams, ir “Zavalinka”, kas Svariņos norisinājās jau astoto reizi.
Godīgi atzīšos – no sestdienu uzaicinājumiem izvēlos tos pasākumus, kurus vienkārši nevaru palaist garām. Un, kad uz jautrajām lauku vakarēšanām aicina Erna Šļahota, skaidri zinu – būs, ko fotografēt, būs, par ko rakstīt. Gluži kā ar ordeņiem, es lepojos ar Svariņu festivālos godīgi nopelnītajiem virtuļiem. Pats zinu – jautrība priecīgu domubiedru lokā pagarina radošo dzīvi.

Starp citu, par ilgmūžību… Nevienā scenārijā Erna necieš šablonus, arī šī gada “Zavaļinkā” paralēli izklaides programmai tika pieņemti un nolasīti nopietni vēlējumi Latvijas simtgadei. Bet rudens vakarēšanas galvenais varonis bija simts gadus vecs vectēvs Ivans, liels lauku mākslas un sieviešu daiļuma cienītājs. Vakara “nagla” bija solistu uzstāšanās. Patiesi, Eiropas līmenis! Un, kad Ezernieku Tatjanai Volovatovai, Asūnes Oksanai Reinei un Priežmales Karīnai Stivriņai aplaudēja zāle, vectēvs pēdējiem spēkiem mēģināja rausties uz augstās skatuves. Kad viņam lūdza atklāt ilgmūžības galveno noslēpumu, vecais vīrs, kurš nebija uz mutes kritis, atbildēja: “Zinātnieki pierāda, ka, ja cilvēks katru dienu izdzers sešus litrus zaļās tējas, tad dzīvos 120 gadus! Un, ja katru dienu izdzersiet sešas glāzes vīna, jūs dzīvosiet mazāk, bet ļoti jautri! Tāpat zinātnieki apgalvo, ka kustība ir dzīve, tad kāpēc pastnieks nav nemirstīgs? Trusis visu laiku skraida un lēkā, bet tā mūžs ir tikai pieci gadi. Toties bruņurupucis kust lēni, bet dzīvo pusotra simta gadu”.



Laiks skrien nepielūdzami ātri: kļūst retākas ciema mūziķu rindas, šogad akordeons nav skanējis. Tā skaņu trūkumu ar uzviju aizpildīja vietējo duets – Jevģēnijs Ļaskovskis un Vladislavs Bobičs. Akordeons, senais valsis “Amūras viļņi” un publikas iesildīšana augstākajā līmenī. Lirisko stafeti pārņēma visu salidojumu vecākais Jāzeps Gricevičs, un, kad mūziķis amatieris ar mandolīnu sāka spēlēt Oginska polonēzi, emocionālāko skatītāju acīs sariesās asaras. Pēc skumjās melodijas sekoja Šķaunes vokālā ansambļa “Atpūtai” jautrās dziesmas. Trāpīts desmitniekā – īstā lauku tematika! Un, ja latviešu radošais kolektīvs izpilda krievu dziesmas, tad tā ir cieņa tradīcijām. “Zavalinka” notur dažādu tautību radošuma tēlu. Kopš seniem laikiem Latgale tiek uzskatīta par latviešu, krievu, baltkrievu, poļu dzimteni... Tāpēc etnisko minoritāšu dziesmās ir daudz līdzīgu rindu un skanīgu melodiju. Viens liktenis, kopīgas iecienītākās melodijas...



Pēc muzikālajiem priekšnesumiem sekoja dejotāju uzstāšanās. Austrumu kolorītu piedāvāja Kaplavas “Alise”, turpinājumā skatītāju priekšā parādījās slavenie Izvaltas “Ozoli” Andas Leikumas vadībā. Krievu dziesma ar tīkamu latviešu akcentu – kaut kas neparasts, un trīs staltie latgaļu vīri izpelnījās visvairāk aplausu. Turpinājumā lauku skatuves debitanti – dejojošās dāmas no Priežmales “Alises”. Koši tērpi, ugunīgi ritmi – Allas Zabelovas kolektīva panākumi nodrošināti. Pirmo reizi uzaicinājumu uz šo pasākumu pieņēma Andrupenes “Eiforija”, un lauku deja Irinas Vasiļevskas uzvedumā bija festivāla rota. Un cik sirsnīgi šajā zālē skanēja Ķepovas sieviešu ansambļa “Iedvesma” un Bērziņu “Straume” dziesmas!



Par Ķepovas dramatiskā pulciņa skeču “Pilsētniece, lauciniece” stāstīšu atsevišķi. Iedomājieties, kad, skanot vilciena riteņu dunai, dāmas apmainās ne tikai skatieniem, bet arī žestiem. Pilsētniece, tā starp citu, izvelk no somiņas pirkumu – stringus, bet lauciniece it kā nejauši paceļ svārkus, zem kuriem bumbierenes līdz pat ceļgaliem. Modīgā pilsētniece no standarta plastmasas pudelītes dzer kaut ko mākslīgu, bet lauciniece izvelk trauku ar dabīgo grādīgo produktu. Nekas tā neapvieno cilvēkus kā ceļš. Iepazīšanās notika, un, kad uzdzīvojušās, nu jau labās paziņas atstāja vagonu, pilsētniece pēkšņi atgriezās pēc neizdzertās kandžas. Lūk, tāds pilsētas un lauku savienojums.



Tikai īsumā atstāstu programmu no septiņpadsmit priekšnesumiem, ko papildināja deju grupas pavadījums uz skatuves. Ivans Jančenkovs līdz pēdējam brīdim bija humora pilns, un visticamāk, nepalika nevienas nenoskūpstītas aktrises. Vissirsnīgākie skūpsti – Ezernieku dāmām no “Tautību studijas”, visu astoņu “Zavaļinku” dalībniecēm!



Vislabākos vēlējumus Latvijai tās simtgadē nolasīja skolotāja Karīna Stivriņa. Šeit ir pagājusi viņas bērnība, bet mazā dzimtene nelaiž vaļā. Mans ciematiņš…



Noslēgumā Andas Leikumas no Izvaltas iespaidi: “Mūsu kolektīvi jau ne pirmo reizi piedalās “Zavaļinkā”. Šeit ir, ko mācīties, šoreiz patīkami pārsteidza programmas žanru daudzveidība, oriģinālais režisora risinājums. Tāpēc uz tāda iedvesmas viļņa mūsu “ozoliņi” uzstājās ļoti veiksmīgi. Jūs taču dzirdējāt, kā mūs uzņēma zāle. To nevar aizmirst. Paldies visiem rīkotājiem, mērķis sasniegts. Tādi svētki – labākā lauku dzīves rota!”



Aleksejs GONČAROVS