Pusgadsimts nesavtīgas kalpošanas Krāslavai

  • Kultūra
  • 20.09.2019 14:54
  • 173 skatījumi
img

Manuskripti nedeg, etīdes nepazūd bez pēdām... Viņa astoņdesmitās jubilejas gadā beidzot ir panākts taisnīgums. Pils kompleksā, šaurajā bēniņu telpā, kur jau sen, iedvesmas spārnots, gleznotājs ar Dieva dotu talantu uz audekla izklāja savas neizdzēšamās emocijas, tika atklāts Valentīna Zlidņa muzejs.

Par to mūsu laikraksts stāstīja vasarā, un tagad, uz zelta rudens sliekšņa, otro reizi pulcējās izcilā mākslinieka talanta cienītāji. Lai grāfu staļļos, kas pārveidoti par izstāžu zālēm, pieminētu jubilāru, kurš atstāja spilgtas pēdas Krāslavas vēsturē... Dzimšanas diena februārī, deviņi gadi kā noslēdzies zemes ceļš...



Animācijas filmas “Kad gleznas atdzīvojas” prezentācija - cienīgs pasākumu cikla, kas veltīts cilvēkam, ko mēs pamatoti un ar vislielāko cieņu dēvējam par krāslavieti, noslēgums. Jā, mūsu skaistā pilsēta Daugavas ielokā kļuva par otro dzimteni Latgales dēlam un galvaspilsētas universitātes absolventam. Pusgadsimts Krāslavā - kalpošana sportam, radošumam un cilvēkiem, kuri ne vienmēr saprata viņa dumpīgo dabu. Gan slēpošanas trenera karjeras laikā, gan laikmetu mijā, gan arī Latvijas Republikas neatkarības laikā Valentīns nekad ne glaimoja pie varas esošajiem, taču vienmēr izjuta vienkāršo cilvēku satraukumu un sāpes. Prieka un bēdu brīžos mākslinieks-amatieris uz audekla izlika savas emocijas. Viņa varoņi - parasti cilvēki, kurus satrauca izdzīvošanas problēmas, viņa ainavas - apburošs zilo ezeru un bērzu birztalu zemes redzējums, bet pilsētas patriarhālo ieliņu šarms ir sirsnīga atzīšanās mīlestībā Krāslavai. Manu dzimto Studentu ielu mākslinieks apdziedāja piecos audeklos. 1985. gadā gleznotajā audeklā priekšplānā saulrieta staros ir velosipēdists. Režisore Marta Folkmane ar māksliniecisku precizitāti izmantoja dinamisko sarkano figūriņu, kas palīdzēja atdzīvināt lielāko daļu gleznu, kurās saskatāma meistara dvēseles gaisma. Turklāt precīzs mūsu tīrradņa Aleksandra Maijera muzikālais noformējums - tā radās vizuāls brīnums, kas drīz būs pieejams vietnē YouTube. Bet mēs kļuvām par pirmajiem skatītājiem, kas varēja izteikt atzinības vārdus autoram un mūziķim.



Visa labestības, mīlestības un nesavtīgas kalpošanas cilvēkiem pasaule balstās uz entuziastiem. Notika tas, kam vajadzēja notikt. Pats liktenis saveda kopā oriģinālo projektu autori Ināru Dzalbi un Rīgas dizaina un mākslas skolas audzēkni Martu Folkmani, kura meklēja diplomdarba tēmu. Sadarbības rezultāts ir Valentīna Zlidņa piemiņas istabas atklāšana. Ināru virza cēls mērķis kalpot pilsētai, bet Marta, trešās paaudzes māksliniece, guva estētisku baudu. Viņas vecāki Ivo un Mairita Folkmaņi ir Latvijas Mākslas akadēmijas absolventi, un šogad arī Marta kļuva par šīs prestižās augstskolas studenti. Visi trīs ar savu klātbūtni rotāja septembra pasākumu.



Mājīgajam Valentīna Zlidņa muzejam piemīt izteikts magnētisms: šeit gribas atgriezties, un šī ir jau trešā reize, kad to apmeklēju. Aizejošās Krāslavas kolorīts, līdz sāpēm pazīstami priekšmeti. Un saglabājies mākslinieka portrets, kurš rotāja manu personīgo fotoizstādi 1984. gadā. Tā kā man piemīt vājība dāvāt izstādes darbus labiem cilvēkiem, pēkšņi atcerējos, kurai skolai tika dāvināts portrets oša rāmī. Ak, brīnums - oriģināls ir saglabājies, un drīz tas tiks nodots muzejam. Nevaru teikt, ka ar Valentīnu bijām draugi, bet mums bija ciešs kontakts, vienmēr bija, par ko runāt. Reizēm viņš ieskatījās manā fotolaboratorijā tumšajā pagrabtelpā zem pašreizējās bibliotēkas, un reiz pēc romāna par Vinsentu van Gogu izlasīšanas mūsu saruna ievilkās ilgi pēc pusnakts. Vēlāk pēc mana lūguma Valentīns uz darbnīcas sienas izveidoja rindas no dižā meistara vēstulēm brālim Teo: “Nav nekā mākslinieciskāka kā mīlēt cilvēkus.” Valentīns uzrakstu papildināja ar Van Goga sauli. Kad mani izraidīja no darbnīcas, gribējās raudāt.



Zlidnim īpaši patika saulespuķes. Kādā rudens vakarā, ielūkodamies Valentīna šaurajās telpās, es tik ļoti lūkojos uz ziedu, ka zuda laika izjūta. Pēc tam pēkšņi pamanīju, ka mākslinieks mani vēro no tālienes, un pēkšņi mani paslavēja, ka esmu izpratis būtību. Un tajā pašā laikā viņš solīja: “Pienāks laiks, un es šo gleznu dāvināšu tev, jo esmu tavs parādnieks.” Tā arī notika, un tagad glezna lieliskajā rāmī ir drošībā. Viņa darbi, atzīti par šedevriem, mākslinieka sirds daļiņas, turpina dzīvot tuvās un tālās valstīs, kā arī rotā daudzas Latvijas mākslas krātuves. Visu cieņu mūsu Vēstures un mākslas muzeja darbiniekiem, kuriem izdevās savākt diezgan daudz akvareļu un eļļā gleznotu audeklu. Katrs audekls ir unikāls Valentīna Zlidņa stils. Spilgtas krāsas, dažreiz pieklusinātas, bet vienmēr harmoniskas. Lieliska gaume!



Pareizi saka: talantīgs cilvēks ir talantīgs it visā. Piemiņas telpas atklāšanā izcili sportisti - slēpotāji un biatlonisti - runāja par Zlidni kā talantīgu skolotāju-treneri. Atstāt spilgtas pēdas cilvēku atmiņā ir spēcīgu, mērķtiecīgu un dāsnu cilvēku prasme. Tas izdevās Valentīnam, novēloti saprastam un atzītam. Bet, kā saka, labāk vēlāk nekā nekad. Noslēgumā - šodien publicētā portreta tapšanas noslēpums, jo kopš tā laika pagājuši tieši 35 gadi. Mani pārsteidza meistara jaunais darbs “Meitene ar balodi”. Tāpēc es piedāvāju māksliniekam uz laboratoriju atnest šo gleznu, vairākas otas un pārdomāt apģērbu. Viņš ieradās treniņtērpā. Tāds viņš palika atmiņā - sportists, mākslinieks un Cilvēks.



Inovatīvo Latgales kultūras programmas projektu “Latgales gleznotāja Valentīna Zlidņa darbu animēta gleznojuma izveide topošajai memoriālajai istabai Krāslavas pils staļļos”atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, Latvijas valsts meži, Latgales reģiona attīstības aģentūra un Krāslavas novada dome.



Aleksejs GONČAROVS