Vai šogad gaidi kaladnīkus?

Mani vienmēr ir interesējušas senču tradīcijas, tāpēc atsaucoties folkloras draugu kopas “Primaki” vadītājas Ilzes Mežnieces aicinājumam, 1. decembrī  Krāslavas kultūras namā (KN) piedalījos Latgaļu tradīciju pēcpusdienā “Kaladnīku maskas”.

Folkloras pētniece Aīda Rancāne uzsver, ka Ziemassvētku masku gājiena dalībniekus dažādos novados dēvē atšķirīgi: Latgalē tie ir čigõni, ķigõni, kaladnīki, ražyni, dādi, galenkas, pakukas, spūki, kaitas, koitas, kaitys, talderi, ubagi, lõču vodõtõji, Vidzemē – tatari, totari, čigāni, bubuļnieki, jokupēteri, Zemgalē – danča bērni, čigāni, ķēmi, žīdi, dēdas, ķinķēziņi, stiķi, lācēni, Kurzemē – būzuļi, miežvilki, čigāni, spokstiņi, buki.

Masku nosaukumi var būt saistīti ar skandēto dziesmu refrēniem (talderi, kaladnīki, kaļadi, tatari, totari), masku jautrajām izdarībām un jokiem (jokupēteri, kaitas, koitas, stiķi), senču kultu un garu pasauli (ķēmi, spokstiņi, ķiņķēziņi, dādi, spūki). Tie var pārņemt galvenās maskas nosaukumu (čigāni, žīdi, ubagi, lõču vodõtõji, lācēni, miežvilki, buki) vai svētku nosaukumu – dažos Zemgales novados Ziemassvētku vakaru sauc arī par Danča vakaru, bet maskotos, kas ierodas šajā vakarā, – par danča bērniem. Katrā novadā arī masku gājiena dalībnieku teksti un izdarības var nedaudz atšķirties.

Ziemas saulgrieži ir īstākais maskošanās laiks. Kāpēc? Ilze Mežniece stāsta, ka ejot čigānos ir svarīgi saprast, kāpēc mēs to daram. Maskotais gājiens simbolizē aizpasaules, viņpasaules garus, kas Ziemassvētkos ir vistuvāk mums. Ja pirms tam, veļu laikā mēs veļus mielojam, klusi viņus pieminam un par viņiem dziedam, tad tagad visas durvis ir vaļā, robežas izzudušas un viņi ir starp mums. Ziemas saulgriežos mēs saņemam aizgājušo senču svētību. Ar dažādu masku palīdzību izspēlējam dažadus rituālos stāstus. Beigās ir liela rībināšana ar dažādiem rīkiem – pannām, katlu vākiem, veļasdēļiem, lai aizdzītu visus veļus projām un attīrītu mājvietu. Tad gājiens dodas uz nākošo mājvietu.

Lai piedalītos šādā gājienā, nepieciešama maska. Ilze sagādājusi visu nepieciešamo – bērzu tāsis, niedru stiebrus, linu pakulas, aitas vilnu, dažādu putnu spalvas, citus materiālus un darbarīkus. Viņa stāsta, ka dabas materiāli ir labi ar  to, ka neierobežo fantāziju. Bet, ja ir vēlme papildināt masku ar kādu plastmasas, stikla vai cita materiāla detaļām, to droši var darīt, jo, ja mūsu senčiem šāds materials būtu bijis, viņi to noteikti izmantotu.

Maskas materiāls nav tik būtisks. Ir svarīgi, ko mēs attēlojam. Jo tēli ir pats svarīgākais. Kā mēs viņu attēlojam, ir katra paša ziņā, to nosaka mūsu garastāvoklis un aktierspējas, bet svarīgs ir saturs, maskas būtība.

Maska gājienā nosaka lomu. Piemēram – kaza badīsies un tas, kuram kaza iebada, tiks pie labas veselības.  Ir lācis un čigāns, kas lāci dancina. Lai lācis labi danco, vajag aizmaksāt. Lāča dīdītājs čigāns vai čigānmāte parasti maskotajā gājienā ir lielākais runātājs. Žīds mēģina notirgot kādu lietu, kas viņam ir un izdiedelēt kaut ko, kā viņam nav. Ļoti svarīgs simbols ir dzērve. Dzērvei ir knābis, viņas uzdevums ir ieknābt. Sieviete, kurai dzērve ieknābusi, pēc ticējuma tai gadā paliks grūta. Ļoti būtiska ir nāve. Kas ar nāvi danco, būs vesels un ilgi dzīvos. Ir arī garā līgava, kuru izprecina mājiniekiem, jo lielāka piekrišana, jo lielāka maksa tiek noteikta. Ja gājienā ir kāds muzikants, tad taisa masku – muzikants uz siena kaudzes. Katram jāsaprot, kas viņš grib būt.

Klausoties Ilzes stāstītajā arī man tapa maska. Izskatās pēc dusmīgas kazas. Ceru, ka izmantošu un kādu pabadīšu – lai laba veselība!

Tie, kas vēlas piedalīties, vēl var piebiedroties – 15. decembrī Krāslavas KN no 13.00  mācīsimies Ziemassvētku rotaļas, bet 21. decembrī iesim kaladnīku gājienā. Pievienojies!

Iveta Leikuma