Bibliotekāra darba aizkulisēs

  • Kultūra
  • 13.10.2023 12:56
  • 535 skatījumi
img


Gunita Purviņa-Bebriša: Iedvesmot - vērtīga bibliotekāra prasme

Skaistas ciema centrā, Tautas nama ēkas otrajā stāvā, atrodas vietējā bibliotēka. Šodien “Ezerzemes” lasītājus iepazīstināsim ar Skaistas pagasta bibliotekāri Gunitu Purviņu-Bebrišu.



– Kā sākāt strādāt Skaistas bibliotēkā?



– Skaistā esmu iebraucēja. Apprecējos un pārcēlos dzīvot uz vīra dzimto pusi. Ar vīru iepazināmies Latvijas Lauksaimniecības universitātē studiju laikā. 2012. gadā apprecējāmies Krāslavā. Pateicoties keramiķu Pauliņu saimei, mūsu kāzas bija ļoti jautras, mēs gatavojām, dekorējām un pat dauzījām dažādus priekšmetus. Pirmais iespaids par Latgali - ļoti pozitīvs. Man patika cilvēki - labsirdīgi, gatavi palīdzēt, vienkārši un viesmīlīgi. Un daba – mielo acis, visapkārt ezeri. Mana dzimtā puse ir Ērgļu novads, Jumurdas pagasts. Esmu uzaugusi  un dzīvojusi kopš bērnības  arī skaistā vietā pašā Jumurdas centrā pie Jumurdas ezera,  tāpēc man ļoti patīk ūdens. Vārdu sakot – tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Bibliotekāra vakance parādījās 2015. gadā. Iesniedzu dokumentus un pēc intervijas mani pieņēma darbā. Protams, kad es gāju uz darba interviju, man nebija skaidra priekšstata par bibliotekāra darbu. Lai gan līdz tam laikam man jau bija darba pieredze citās jomās. Strādāju par klientu apkalpošanas speciālistu Rīgā, strādāju pašvaldībā un citās jomās.



Pēc dabas esmu atvērts un sabiedrisks cilvēks. Man patīk runāt un palīdzēt gan ar padomu, gan ar darbiem. Palīdzu darboties mājas lapās internetā, meklēt vajadzīgo, jo ne visiem bibliotēkas lietotājiem ir datorprasmes.



Dažkārt man šķiet, ka daži jautājumi no pirmā acu uzmetiena nav manā kompetencē. Tomēr esmu apņēmusies, ka pēc iespējas palīdzēšu visiem, kuri pie manis vēršas pēc padoma. Visas šīs iezīmes ir raksturīgas bibliotekāra darbam.



– Vai lasīšanai ir svarīga nozīme mūsdienu cilvēka dzīvē? Kāpēc?



- Svarīga. Cita lieta, ka jāprot izskaidrot un iedvesmot. Laiki mainās. Tas, kas bija aktuāls un pieņemams pirms divdesmit gadiem, vairs pilnībā nedarbojas. Tāpēc bibliotekāram jāprot atrast atslēga katram lasītājam un apmeklētājam. Spēja apspriest un iedvesmot ir ļoti svarīga. Pavisam nesen mans 10 gadus vecais dēls uzdeva jautājumu, kāpēc viņam jālasa. Uz ko es atbildēju: “Attīstībai, redzesloka paplašināšanai. Un galu galā, lai iemācītos pareizrakstību.”



Ir svarīgi izvēlēties literatūru, kuru vēlaties lasīt, neatraujoties pat uz ēšanu un gulēšanu. Vēlme lasīt un mīlestība pret grāmatām sākas bērnībā, tāpēc vecāku loma šajā jautājumā ir ļoti svarīga. Bibliotekāram jāprot izvēlēties literatūru un iedvesmot lasīt.



Papildus lasītāju apkalpošanai bibliotekārs pastāvīgi pilnveido savas prasmes, apmeklējot dažādus apmācību seminārus un kursus gan klātienē, gan attālināti. Visu laiku jābūt labā formā un jāattīstās. Tas mani uzrunā. Šeit nav vienveidības, pastāvīgi iegūsti kaut ko jaunu un citādu.



- Kādus pasākumus jūs rīkojat?



- Dažādus. Cenšamies piesaistīt bērnus un jauniešus, iesaistot viņus radošajās darbnīcās. Īpaši populāri tas ir vasarā, kad brīvdienās atbrauc bērni no citām Latvijas pilsētām un ir pārsteigti, ka var kaut ko iemācīties, netērējot tam naudu. Popularizējam bibliotēku, kopīgi lasot grāmatas un pārrunājot izlasīto. Tas patīk ne tikai vietējiem bērniem, bet arī tiem, kuri ierodas vasarā ciemos pie radiniekiem.



Atceros laiku, kad vadīju radošo darbnīcu par konfekšu pušķu izgatavošanu. Uz meistarklasi ieradās pusaudžu meitenes un viens zēns. Rezultātā viņam izdevās visprecīzākais darbs.



- Aprakstiet mūsdienu lasītāja tēlu.



– Skaistā vairāk lasa vecāki cilvēki, sievietes, kurām patīk romāni un detektīvstāsti. Protams, ir vīrieši, kuri dod priekšroku avīzēm un ziņām. Cenšamies piesaistīt gan pusmūža cilvēkus, gan bērnus un jauniešus. Bibliotēku apmeklē dažāda vecuma cilvēki, bet visaktīvākās ir sievietes. Iespējams, vīriešiem ir kādi darbi, kas neļauj pilnībā veltīt laiku bibliotēkas apmeklējumam, lai atrastu sev interesējošu literatūru.



Pārsvarā ņem literatūru latviešu un krievu valodā, ja jaunieši padziļināti mācās angļu valodu, tad reizēm arī kaut ko jautā.



- Vai ir kaut kas, kas jums patīk/nepatīk bibliotekāra darbā?



- Kopumā esmu ļoti pozitīvs cilvēks, vienmēr cenšos saskatīt kaut ko pozitīvu.



Man patīk, ka šis darbs ir saistīts ar pastāvīgu attīstību, pieredzes apmaiņas braucieniem, apmācībām, semināriem. Tā kā man ļoti patīk komunicēt ar cilvēkiem, katru dienu uz darbu dodos ar prieku, jo zinu, ka varu būt noderīga.



No otras puses, ir arī lietas, kas aizņem daudz laika. Es nevaru teikt, ka man tas nepatīk, vienkārši tas nav viegli. Pasākumu organizēšanai ir nepieciešams daudz laika, lai sagatavotos. Strādājot no sirds, vēlos plānotos pasākumus īstenot nevis ķeksīša pēc, bet gan, lai ieinteresētu un aizrautu skatītājus. Piemēram, viena no pēdējām bibliotēkā notikušajām sanāksmēm bija veltīta maizei. Papildus scenārija izstrādei pati vadīju pasākumu. Ir jāpiesaista apmeklētājus, vajag pielāgoties dažādām gaumēm un ieinteresēt. Visu cieņu bibliotekāriem, kuriem tuvojas pensijas vecums, jo tas ir grūts uzdevums. Šajā darbā ir nepieciešams ļoti spēcīgs enerģijas resurss.



Ir jāspēj aizraut, ieinteresēt. Tas ir īpaši svarīgi, strādājot ar bērniem un jauniešiem. Ir svarīgi viņiem parādīt un pierādīt, ka grāmata nav pagātnes relikts, bet gan svarīga mūsdienu dzīves sastāvdaļa, kas joprojām ir aktuāla.



Ir nelielas idejas par to, ko mēs vēlētos uzlabot, bet tas lielā mērā ir atkarīgs no finansējuma.



– Kad atnācāt strādāt bibliotēkā, jums jau bija zināma pieredze un prasmes citās jomās. Vai, strādājot par bibliotekāri, esat iemācījusies kaut ko jaunu?



– Vēlos atzīmēt sadarbību starp bibliotēkām Krāslavas novadā, tai skaitā sadarbību radošajā jomā. Kā jau teicu, pastāvīga ir padziļināta apmācība, kursi, darbs pie datora noteiktās programmās.



Esmu no tiem cilvēkiem, kuri izmanto katru iespēju attīstībai. Jo mēs nezinām, kas mums varētu būt noderīgs nākotnē. Jaunu zināšanu un prasmju apgūšana ir darbietilpīgs process, taču vienmēr interesants. Katrs no mums var daudz, bet ne visi to apzinās, ne visi ir gatavi uzņemties atbildību.



Kādu laiku dzīvoju un strādāju Rīgā, tad ar ģimeni pārcēlos uz Skaistu, kur mums ir sava māja un saimniecība. Dzīve pilsētā nozīmē ātru ritmu, steigu, notiekošā ātrumu, un dzīve nomalē ir kluss patvērums, kur dzied lakstīgalas,  būt tuvāk dabai, sajust zemes dziedinošo spēku, bet laukos ir jāstrādā. Krāslavas novada bibliotēkās rīkojam arī radošās darbnīcas, kas lielajās pilsētās nenotiek. Mana māsa strādā Jelgavā par skolotāju, viņa ir pārsteigta, ka šeit ir iespējamas šādas meistarklases.



– Jūsu vēlējums “Ezerzemes” lasītājiem.



– Novēlu visu to labāko. Lai šī kopiena ar entuziasmu turpina turēties kopā un iedvesmot citus ar savu vēstījumu un mīlestību par savu zemi. Latgalē dzīvo fantastiski cilvēki. Neskatoties uz notiekošo, neskatoties uz atrašanās vietu pierobežā, tieši iedzīvotāji veido vidi, kurā viņi dzīvo.



Jeļena AVSJUKEVIČA



Autores foto