Baku: 9 rudens mirkļi

Katra pilsēta skan savādāk. Mūzika restorānos un kafejnīcās, mūzika uz ielām, mūzika radio utt. Baku nav izņēmums. Lai gan vienu iezīmi var pamanīt uzreiz: mūzika šeit ir kvalitatīva visur...

Dzimšanas diena nav īpaši jautri svētki, it īpaši, ja jums ir pāri piecdesmit. Taču svētdienas rīts bija saulains un ļoti gribējās šo dienu pavadīt ar svētku sajūtu dvēselē. No rīta dodos uz pilsētas centru, šim nolūkam izsaucu taksometru (jāsaka, ka viena taksometra brauciena izmaksas Azerbaidžānas galvaspilsētā ir salīdzināmas ar viena brauciena izmaksām ar sabiedrisko transportu Rīgā). Pēc minūtes man blakus piestāj mašīna. Es apsēžos un... visu ceļu klausos Pavaroti. Ar mani tas nekur un nekad nav noticis. Bet Baku tas ir pilnīgi normāli. Vakaros pilsētas centrā publiku izklaidē daudz ielu muzikantu. Kāds dzied, kāds spēlē mūzikas instrumentus...

Gubernatora dārzā Baku ir platforma ar klavierēm centrā, tās var spēlēt jebkurš. Visas savas vizītes laikā šai vietai es gāju garām, iespējams, divus desmitus reižu. Un es nekad neredzēju, ka instruments stāvētu dīkā. Tika spēlēta dažāda mūzika: kāds atskaņoja Gēršvinu, kāds Vivaldi, kāds Mocartu. Bet es katru reizi apstājos un klausījos, jo visi spēlēja labi un talantīgi. Arī vijolnieku Nizami ielā es ilgi atcerēšos. Puisis spēlēja klasisko un moderno mūziku, miksējot fragmentus garā un neparastā melodijā. Pārejas no baroka uz džezu un atpakaļ bija tik loģiskas un organiskas, ka mūzika skanēja svaigi un ļoti harmonisku. Nespēju atrauties! Vokālisti visbiežāk tur izpilda azerbaidžāņu dziesmas, un blakus vienmēr ir pateicīgu tūristu pūlis ar tālruņiem rokās, kuri alkst pēc vietējā kolorīta.

Visvairāk mani pārsteidza viens apstāklis: kā visi šie mūziķi viens otram netraucē! Bet tie izvietojas tā, lai auditorija dzird tikai vienu cilvēku noteiktā vietā. Vēl viena Baku mīkla...

Dienas otrajā pusē - svinības “Širvanšah” muzejā-restorānā. Tas ir tik azerbaidžāniski - apvienot muzeju ar restorānu. Bet ideja ir brīnišķīga, esmu par to pārliecināts. Papildus brīnišķīgajam ēdienam un tradicionālajai apkalpošanai šajā iestādē varat apskatīt vēsturiskus artefaktus, senas fotogrāfijas, paklājus un traukus. Un restorāna “kabineti” pārtapuši par pagājušā gadsimta sākuma drēbnieku darbnīcu vai fotostudiju. Viesmīļi pa restorānu vada ekskursijas... Mēs varam ilgi runāt par plovu, par kutabi, un par baklavu. Bet kāpēc atkal runāt par to, kas visiem jau ir skaidrs. Es nekad neaizmirsīšu savu dzimšanas dienu Baku...

Viela pārdomām: vēsture dažreiz var būt sarežģīta. Jūs sākat pētīt avotus un atklājat kaut ko tādu, kas neatbilst nevienam no jēdzieniem vai teorijām. Secinājumi jāizdara pašam. Izplatīts teiciens: ja vēlies iepazīt valsti, pēc iespējas ātrāk atstāj tās galvaspilsētu. Tā arī izdarīju, taču tā nebija mana griba.

Iepriekšējā diena beidzās ar intrigu. Man tika dota skaidra instrukcija – pulksten vienos pēcpusdienā atrasties netālu no vecpilsētas cietokšņa dubultajiem vārtiem. Mani gaidīja ekskursija, bet man nebija ne jausmas, uz kurieni tā vedīs. Pārsteigums. Biju klāt noteiktajā laikā. Tieši pulksten vienos mani uzrunāja, aizveda uz mazu tūrisma firmas biroju un palūdza pagaidīt. Pēc ceturtdaļstundas pie ieejas apstājās mikroautobuss, no kura izkāpa kolorīts gids Selims un aicināja mani ieņemt vietu. Kompānija bija neviendabīga: divi pakistāniešu puiši, kuri izskatījās pēc studentiem, cienījama vecuma amerikānis, gids, šoferis un es, jūsu pazemīgais kalps. Sasveicināšanās bija formāla, un autobuss devās ceļā. Tikai tajā brīdī uzzināju, ka mani sagaida uguns pielūdzēju tempļa apmeklējums un “degošā kalna” apskate. Baku uguns templis Atešgah - uguns vieta, pirmā pietura. Šajā vietā templis stāvējis kopš neatminamiem laikiem. To vairākas reizes pārbūvēja gan indieši, gan sikhi un zoroastrieši. Taču būvniecības ieceri neviens nemainīja. Senie uzraksti indiešu, persiešu un arābu valodā ir šīs vietas vēstures liecinieki kopš seniem laikiem. Uguns pielūdzēji joprojām ierodas šeit no Irānas vai Indijas, lai veiktu rituālus un vērstos pie uguns ar saviem lūgumiem, bet pirms tūkstoš gadiem šeit plūda svētceļnieki no visas Āzijas, un uguns vieta bija zināma visos civilizētās pasaules nostūros. Templi aprakstījis Aleksandrs Dimā, kurš šeit bijis sava Kaukāza ceļojuma laikā, arī citi slaveni ceļotāji, kuri no sākuma līdz beigām gāja pa Zīda ceļu, ir atstājuši pēctečiem savas atmiņas. Uguns templī vienmēr ir bijusi īpaša, dabiska. Gāzes nogulsnes Abšeronas pussalā ir tik bagātīgas, ka zeme ne vienmēr tās satur, tāpēc tās caur zemi izsūcas uz virsmu, kā rezultātā šajās vietās parādījās lāpas, kas pašas no sevis deg. Mūsdienās Atešgah galvenokārt ir muzejs, kurā var apskatīt gan garīdznieku celles, gan svētceļnieku telpas, zoroastriešu drēbes rituālu veikšanai, kā arī galveno altāri, kas deg tāpat kā agrāk. Šeit vienmēr ir daudz tūristu. Katru gadu tempļa kompleksu apmeklē vismaz 15 000 cilvēku, lai gan šī statistika ir nepārprotami samazināta, spriežot pēc pūļa, ko sastapām ierodoties.

Otrā pietura - degošais kalns Janardag. Kalnu savās piezīmēs piemin pats Marko Polo, pirmais eiropietis, kurš pa ceļam uz Ķīnu apmeklējis šīs vietas. Tūristu grupas šeit uzturas 15 minūtes un ne ilgāk. Gāzes smaka ir diezgan izteikta. Lielākā daļa tūristu cenšas piebraukt pēc iespējas tuvāk degošajai kalna daļai, tāpēc nācās šo dabas brīnumu fotografēt no tālienes. Man izdevās uzkāpt Janardaga virsotnē, bet tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka tur nav nekā īpaša, ko darīt. Visas interesantākās lietas ir zemāk. Pirms aizbraukšanas es piestāju, lai “nomazgātu rokas”. Un te... Pie izlietnes stāvēja jauns vīrietis, viņa rokās bija mazs putniņš, kurš, acīmredzot, ieelpojis gāzi, nevarēja tālāk aizlidot. Jauneklis uzmanīgi jo uzmanīgi centās putniņu padzirdīt ar ūdeni. Reanimācija bija efektīva. Pēc minūtes mazais pacients tika atbrīvots un uzspurdza gaisā. Uzreiz pēc tam “glābējs” norunāja īsu lūgšanu, pateicībā par izglābto...

Viela pārdomām: muzeji glabā vēsturi. Taču ļoti reti šajās iestādēs ir interesanti, tāpēc apmeklētāju skaits tur nekad nav liels. Es nerunāju par mākslas galerijām, kas piesaista ar šedevriem vai retiem darbiem. No visiem Baku muzejiem, kuru ir ļoti, ļoti daudz, es izvēlējos divus...

Azerbaidžānas paklāju muzejs atrodas Primorskas bulvārī, un tam garām paiet nav iespējams. Ēku milzīga paklāja ruļļa formā projektējis austriešu arhitekts Francs Jancs, un tā ir redzama no tālienes. Ekspozīcija aizņem divus stāvus. Šeit var aplūkot senus traukus, tradicionālos apģērbus, rotaslietas, bet galvenais šeit ir paklājs, pareizāk sakot paklāji... Ornamentālās kombinācijas var apbrīnot bezgalīgi, un, ja blakus ir gids, tad katrs eksponāts pārtop aizraujošā stāstā par pasaules uzbūvi, par saikni starp cilvēku un dabu, par mīlestību un nāvi.

Atsevišķi ornamentu elementi sastopami arī latviešu ornamentā, kas liek izdarīt nepārprotamus secinājumus par kopīgu sakni, par, pēc pirmā acu uzmetiena, atšķirīgāko tautu radniecību, par kopīgām vērtībām un tradīcijām. Īpaši man patika austā soma, ko jauni vīrieši atstāja uz tās mājas sliekšņa, kurā dzīvoja viņiem tīkamā meitene. Ja nākamajā rītā somā bija saldumi, varēja sūtīt vedējus, ja soma palika tukša - meklē savu laimi citur. Paklāju muzeja apmeklējums bija mēģinājums atšķetināt azerbaidžāņu nacionālā rakstura noslēpumus un pasaules uzskatu īpatnības. Laikam izdevās...

Azerbaidžānas viduslaiku valdnieku Širvanšahu pils ir galvenais vecās pilsētas cietokšņa vēsturiskais arhitektūras komplekss. Būtu kauns to neapmeklēt. Austrumu pils tika atjaunota tikai mūsu gadsimta sākumā un arī tad ne pilnībā. Tas saistīts ar valsts notikumiem bagāto vēsturi. Pils kompleksu mēģināja iznīcināt, pārvēršot par noliktavām, centās nolīdzināt līdz ar zemi, lai uzceltu pareizticīgo katedrāli... Rezultātā maz kas palika. Bet pat šis mazums ir pārsteidzošs.

Pie ieejas pilī mani pārtvēra gids ar apbrīnojamo vārdu Aladins. Šim “burvim” vienā mirklī izdevās iemidzināt manu modrību un pārliecināt mani, ka tikšanās ar viņu - Baku, Azerbaidžānas un pārējās pasaules labāko gidu (lai kas tas arī būtu!) - bija nekas vairāk kā “Dieva pirksts”. Aladins runāja gudri un valdzinoši, katru reizi uzsverot, ka viņš informāciju no Vikipēdijas nekad neizmanto, bet stāsta tikai kaut ko ekskluzīvu un patiesi interesantu. Un tā tas tiešām bija. Pusotru stundu viņš mani veda pa pils zālēm un pagalmiem, katru reizi stāstot kādu krāšņu un pārsteidzošu stāstu. Modrības zaudēšana man izmaksāja dārgi, bet, tā kā pirms ekskursijas sākuma aizmirsu pajautāt par pakalpojumu cenu, nācās maksāt bargu naudu. Tas ir kaut kas, kas jāpiemin īpaši.

Mums nav pieņemts strīdēties ar pārdevēju par preces cenu. Tikai daži cilvēki prot kaulēties. Bet Azerbaidžānā ir otrādi - ja jūs kaulējaties, tas nozīmē, ka jūs paužat cieņu pārdevējam. Man teica, ka tāpat kā Ēģiptē, tāpat kā Turcijā, “viņi mēģinās jūs apkrāpt”. Bet es pārliecinājos par pretējo. Pārpratums rodas tieši tradīciju atšķirību dēļ. Kautrējoties kaulēties, jūs zaudējat saziņas prieku ar pārdevēju, pakļaujat sevi lieliem izdevumiem un, maigi izsakoties, neatstāt to labāko iespaidu. Protams, es vēl neesmu iemācījies kaulēties. Bet procesa “tehnoloģiju” man izskaidroja diezgan precīzi. Piedāvāju īsu instrukciju. Atbildot uz nosaukto cenu, jāpiedāvā sava, par 50% zemāka. Tālāk kaulēšanās laikā ir jāpiekāpjas. Rezultātā būs iespējams “paspiest roku”, kad pārdevējs piekrīt cenai 75% apmērā no iepriekš nosauktās cenas. Kaut kā tā. Un atcerieties, neviens jūs nekrāps, jūs aicina kaulēties, jūs aicina uz sarunu, no jums tiek sagaidīts, ka pieņemsiet spēles noteikumus. Austrumi ir delikāts jautājums. Mēs par to zinām, bet praksē...

Viela pārdomām: “Vai tu nebaidies?” - viņi jautāja. “Ko?” – jautāju es. “Neizliecies par muļķi!”- viņi turpināja. Un tad es atbildēju: “Nē, es nebaidos.” “Kāpēc?” – viņi neatlaidās. “Tā kā man ir zināšanas, bet lielākā daļa baiļu ir balstītas uz nezināšanu”...

Azerbaidžāna ir laicīga valsts, iespējams, vislaicīgākā no visām musulmaņu valstīm. Tā es domāju, apmeklējot Baku. Te tik tikko dzirdama muedzina balss, kas aicina uz lūgšanu, un arī tad tikai cietoksnī. Padomju laikā tika nopostītas gandrīz visas mošejas pilsētas centrā, jaunas tiek celtas pilsētas nomalē, kur dzīvo lielākā daļa Baku iedzīvotāju. Zvanu zvanīšana mani netraucē, pat iepriecina, īpaši svētkos. Kāpēc lai muedzina balss mani traucētu? Novēlot kādam veselību un panākumus, mēs bieži dzirdam atbildi: “No tavas mutes Dieva ausī!”

Tāpēc uztveru pilnīgi normāli, ka uz veiksmes vēlējumiem dzirdu atbildi: “Inshallah!” (izteiciens arābu valodā, kas nozīmē “ja Dievs grib”). Mana vecmāmiņa nekad neizgāja no mājas ar neapsegtu galvu. Kāpēc lai hidžābs mani kaitinātu? Varam turpināt minēt piemērus, kas atklās līdzības starp musulmaņiem un kristiešiem. Taču tas nesamazinās to skaitu pasaulē, kuri izmanto reliģiju savu ambīciju un nepiedienīgo mērķu īstenošanai.

Baku ielās var redzēt visdažādākos cilvēkus. Tradicionālās drēbēs, ģērbtus moderni un ļoti izsmalcināti. Tur, tāpat kā visur citur, var satikt ikvienu: laimīgus mīlētājus, steidzīgus uzņēmējus, dzīvespriecīgus studentus, cienījamus gados vecākus pārus, bezrūpīgu pusaudžu grupas. Taču drošības un miera sajūtu, kas citur ir retums, šeit augsti novērtē. Un vēl, tikai šeit man reiz nācās pierunāt taksometra šoferi paņemt no manis naudu par braucienu. Kur vēl tas ir iespējams? Nezinu.

Viela pārdomām: saka, ka, lai sasmīdinātu Dievu, jums jāpastāsta viņam par saviem plāniem...

Brauciens beidzās, atstājot pārsteidzoši patīkamas atmiņas, garšas sajūtas un noskaņu. Tagad es zinu, kur man jābrauc, lai atpūstos, smeltos spēku, iedvesmotos. Tur vēl ir daudz ko redzēt. Es gribētu redzēt ne tikai Baku, bet arī Šeki, Šamahi, Gjandžu... Gribētu apmeklēt Gobustānu, apskatīt dubļu vulkānus un senos klinšu gleznojumus. Gribētos atkal aiziet uz tām vietām, kuras iemīļoju, iedzert tēju ar Šeki baklavu...

Ļoti ceru, ka pēc gada man izdosies atkārtot šo maģisko tikšanos ar Baku un tās iedzīvotājiem. Vismaz es centīšos to izdarīt. Un vēl... Ja kaut kur Latvijā ieraudzīšu vīrieti ar melnu, koptu bārdu baltā kašmira mētelī, noteikti pienākšu klāt un jautāšu:

- Salam, dārgais! Vai sen no Baku? Vai esi paēdis?..

Andrejs JAKUBOVSKIS

Autora foto

Foto: Paklāju muzejs, Širvanšaha pils