Olgas un Valda Pauliņu keramika izstādē un dzīvē

Valdis un Olga jau izsenis ir labi pazīstami gan mūsu novadā, gan visā Latvijā. Valdis ar šo amatu nodarbojas jau no skolas gadiem un, apprecējis Olgu, atrada viņā ne tikai sievu, bet arī līdzautoru, pāris veido keramiku kopā.

Valdis stāsta, ka viņa ceļš amatā sācies gandrīz nejauši. Reiz, vēl būdams skolnieks, Valdis drudža dēļ palicis mājās. Vecāki bija darbā, un zēns lasīja Anatolija Markušas grāmatu “Vīriešiem līdz 16 gadiem” - mājā bija daudz grāmatu, tās tika pasniegtas Valdim kā balvas par piedalīšanos olimpiādēs, kurās viņš regulāri uzvarēja dažādos priekšmetos. Šajā grāmatā, cita starpā, tika runāts par dažādiem piedziņas veidiem, un viens piemērs bija tradicionālā podnieka ripa, ko agrāko laiku podnieki, virpojot trauku, grieza ar kāju. Nez kāpēc tieši tas puisi tik ļoti aizrāva, ka viņš nolēma nekavējoties uzbūvēt kaut ko līdzīgu - un to izdarīja, savācot neiedomājamu improvizētu līdzekļu un detaļu komplektu no tā, kas viņam bija pa rokai, tostarp riteni no norakstītas lidmašīnas. Turklāt pirms vecāku ierašanās viņam izdevās atrast mālu, izgatavot no tā pelnu trauku (tēvam!) un pat aizbraukt ar velosipēdu pēc krāsas, nokrāsot un izžāvēt savu pirmo izstrādājumu.

Pelnu trauks tika pieņemts ar pateicību, un vecāku svētība visam turpmākajam darbam tika saņemta - nākamajā dienā jaunais podnieks piepildīja visu verandu ar saviem izstrādājumiem. Un drīz vien viņš apguva gan apdedzināšanas tehniku, gan pareizu krāsošanu.

Izstrādājumi noderēja arī nākamajā skolas konkursā – tie radīja tādu iespaidu, ka puisim piedāvāja doties uz Rēzekni, kur atradās mākslas skola, lai, iespējams, izvēlētos lietišķo mākslu kā pilnvērtīgu dzīves ceļu.

Neskatoties uz lielo konkurenci - 7,6 cilvēki uz vienu vietu, Valdis skolā iestājās. Un, kad pabeidza, izvēlējās strādāt savā darbnīcā, nevis lielā uzņēmumā.

Keramika daudzējādā ziņā joprojām ir tradicionāla māksla gan tehnoloģiju, gan izstrādājumu dizaina ziņā. Lai gan tas ļauj meistariem jebkādas inovācijas - gan Valdis, gan Olga strādā gan tradicionālās tehnikās, gan pievieno kaut ko savu.

Latgales keramika jau izsenis ir pazīstama ar savu izstrādājumu klāstu, tā teikt, klasisko, ko nosaka gadsimtu gaitā veidojušās cilvēku vajadzības. Un lielākā daļa šo produktu nemaz nav novecojuši, nav zaudējuši savu funkcionalitāti vai lietderību. Protams, diez vai kāds šodien nes pusdienas uz darbu māla podā ar augstu rokturi, lai tur varētu iebāzt roku un nenogurt, kā kādreiz, nesot uz lauku. Bet klasiskie latgaliešu trauki augu eļļai vai vīnam, krūzes pienam un alum, podiņi medum vai ēdiena pagatavošanai, tējkannas un krūzes - tas viss un vēl daudz kas cits ne tikai rotā Latgales lietišķās mākslas cienītāju interjerus, bet arī labi darbojas un palīdz mājsaimniecībā.

Latgaliešu keramikā un pašā šajā amatā ir vieta atklājumiem un mākslinieku individuālajam stilam. Pauliņi vienmēr meklē jaunus veidus, kā izpausties, un katru gadu sortimentā parādās kas jauns. Turklāt amatnieki apguvuši visas amata detaļas, paši gatavo izstrādājumus visos procesos, sākot no māla rakšanas līdz glazēšanai - tas ļauj sajust materiālu, smelties no tā idejas un īstenot visu iedomāto.

Olgas un Valda amatā iesaistījusies arī viņu meita, šodien viņa ir patstāvīga meistare.

Latgales keramikas meistari nesūdzas par pieprasījuma trūkumu savai keramikai. Latgales keramikas izstrādājumus iegādājas gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi - un ne tikai kā suvenīrus, bet arī sadzīves vajadzībām, paredzētajam mērķim. Pēdējos gados pircēju vidū parādījušies arī tādi, kuri apstākļu dēļ pametuši dzimtās vietas Latgalē un dzīvo ārpus dzimtenes, citās valstīs. Šie cilvēki iespēju robežās vēlas, lai jaunajās mājās būtu gabaliņš Latgales, kaut kas, kas saglabājis dzimtās vietas garu. Pauliņu keramika labi paveic arī šo darbu.

Gļebs BEĻAJEVS

Autora foto

Šajā fotoattēlā visi viesi pat neietilpa