Vasarsvētku priekšvakarā, Krāslavas kultūras nama zālē, noskatījos amatierteātra “Smalkais stils” izrādi “Medus pods”. Pirmizrāde notika šī gada 1. aprīlī. Šī bija otrā izrāde Krāslavā. Man par lielu nožēlu šoreiz pasākums nekļuva par sensāciju un nepiesaistīja lielu skatītāju skaitu. Pēc maniem aptuveniem aprēķiniem uz vienu aktieri bija divi skatītāji: pašdarbnieku tuvinieki, radi, draugi un paziņas. Skumji. Taču maijs mūsu novadā nav pats teatrālākais laiks - daudziem krāslaviešiem prioritāte šobrīd ir dārza darbi.
Es neredzēju pirmizrādi, man bija pilnīgi svešs lugas autores Annas Dančas darbs, tāpēc es to noskatījos “svaigām acīm”, un, atgriezies mājās, ieniru interneta bezdibenī, lai vispirms iepazītos ar autori. Anna Danča pēc profesijas ir agronome, Ludzas novada Salnavas pagasta iedzīvotāja raksta lugas, galvenokārt komēdijas, kuras iestudē vietējais pašdarbības kolektīvs, kā arī citu novadu amatierteātri. Izrāde “Medus pods” stāsta par ciema atraitni Edvardu, kurš izraisa neslēptu interesi kaimiņos dzīvojošajās neprecētajās dāmās, par grūtajām attiecībām ar bērniem, par draudzību starp kaimiņiem... Autore vienkāršā un saprotamā formā risina “karaļa Līra” problēmu, protams, citā līmenī. Lugu pēc savas būtības var saukt par situāciju komēdiju, kurā tiek mēģināts filozofiski atrisināt konfliktu.
Sākšu ar to, kas man patika. Izrāde sākās tieši pulksten 18, kā teikts afišā. Tas liecina par profesionālu pieeju un cieņu pret skatītāju. Dekorācijas ir pārdomātas līdz mazākajai detaļai, rekvizīti ir tikai nepieciešamie, bez pārspīlējumiem. Manuprāt, tērpi tika izvēlēti veiksmīgi, tie patiešām palīdz aktieriem iejusties savās lomās un atklāt savu tēlu raksturu smalkumus. Lugas mūzika izmantota fona formātā, norādot darbību sākumu un beigas, bet raksturā pilnībā saskanēja ar darba saturu un tematiku. Vieta izrādē nemainījās, tāpēc gaismai nebija īpaša loma.
Man šķita, ka režisors nekādā veidā nav centies atrauties no lugas tēmas un idejas, tāpēc koncentrējās uz dramaturga definētā konflikta veidošanu, citiem vārdiem sakot, sekoja autoram, kas šajā gadījumā man šķiet pamatoti, jo pati luga nepiedāvā sarežģītas tēmas vai dziļu zemtekstu.
No aktieru darbiem īpaši vērts izcelt lomas, ko atveido Ieva Maļinovska (Gaida), Inga Pudnika-Skerškāne (Balva), Alfrēds Savickis (Anatols) un Ričards Škagals (Valdis) (pēdējam gan mazliet jāaizrāda pārliekā aizraušanās ar dejas plastiku, kas šajā lomā ne vienmēr ir organiska, tomēr dejas skolotājam to var piedot, jo īpaši tāpēc, ka šī “nepilnība” neapšaubāmi izzudīs ar teātra pieredzi). Alise Samsonoviča (Anta) uz skatuves parādās ļoti neilgi, taču arī šis iznāciens izdaiļo priekšnesumu un liecina par viņas neapšaubāmajām spējām.
Tagad par to, kas palika nesaprotams vai, atklāti sakot, nepatika. Neskatoties uz to, ka nav pieņemts kritizēt amatierus, es vēlos par to runāt, jo esmu pārliecināts, ka konstruktīva kritika tikai palīdzēs mūsu teātrim attīstīties un pilnveidoties. Vēlreiz gribu apstiprināt galveno: pats tautas teātra pastāvēšanas fakts mūsu kultūras namā mani ļoti iepriecina un ir pamats lepoties, tomēr... Tomēr...
Man šķita, ka izrādē aktieri vienlaikus eksistē divos žanros: vieni izvēlējās grotesku, citi palika reālisma ietvaros. Protams, komēdijas žanrs pieļauj pārspīlējumus, kas sniedzas līdz groteskumam, taču, kā man šķita, šajā gadījumā lugas teksts (uzrakstīts vienkārši un ar lielisku humoru) neliecina par pārmērīgu “pedāļu mīšanu” un “komiskošanos”. Tieši tie aktieri, kuriem izdevās izvairīties no šādas pieejas, man patika visvairāk.
Komēdija ir amatieru iecienītākais drāmas žanrs. Bet, man šķiet, pārmērīga aizraušanās ar šo žanru neļauj aktieriem attīstīt savas spējas un pilnveidoties. Esmu pārliecināts, ka daudzi amatierteātra “Smalkais stils” dalībnieki jau sen ir pārauguši tautas komēdijas ietvarus un ir gatavi nopietnākam darbam. Man var iebilst: daži cilvēki nāk skatīties komēdiju, bet uz drāmu nevienu nevar atvilināt. Pilnīgi nepiekrītu šādam apgalvojumam un man ir daudz augstāks viedoklis par mūsu sabiedrību. Sapņoju, ka tuvākajā laikā mūsu amatierteātrī tiks iestudētas dziļākas un filozofiskākas lugas, gan modernas (un tādu mūsdienās ir vairāk nekā pietiekami), gan klasiskas.
Es patiesi gribu ticēt, ka mans mēģinājums analizēt izrādi neizraisīs tukšus aizvainojumus un pārmetumus. Es tiecos tikai uz vienu mērķi: es ļoti vēlos, lai mūsu teātris kļūtu labāks, daudzveidīgāks un interesantāks. Ne tikai es, bet visi teātra mākslas cienītāji ceram, ka “Smalkais stils” mūs priecēs ar jauniem darbiem vēl ilgus gadus! Radošus panākumus!
Andrejs JAKUBOVSKIS
Foto no amatierteātra “Smalkais stils” arhīva
