Ir pagājuši 65 gadi kopš tās traģiskās dienas, kad 1949. gada 25. martā uz Sibīriju bija izsūtīti 45 tūkstoši Latvijas dažādu tautību cilvēki, starp tiem bija mazi bērni, veci, slimi cilvēki. No viņiem daudzi pa ceļam uz Sibīriju mira, jo ceļā līdz galamērķim bija jāpavada divas nedēļas.
Par izsūtīšanas mērķiem un vajadzību lēma Maskavas kremlī, uz kurieni bija aizbraukuši arī pārstāvji no Latvijas. Bija nolemts izsūtīšanai sarakstos iekļaut trīs kategorijas - turīgākie zemes īpašnieki, tā saucamie kulaki, uzņēmi un fabrikanti; otrie bija partizānu atbalstītāji; trešie - leģionāri un dezertieri no iesaukšanas Sarkanajā armijā. No mūsu rajona visvairāk izsūtīja uz Omsku un Novosibirskas apgabaliem. Arī es ar māsu bijām paņemti tieši no skolas sola, no Ezernieku vidusskolas, kur es mācījos 11.kl., bet māsa 8.kl. Tikai tad, kad šķērsojām Urālu kalnus, vagonu durvis bija neapsargātas, un mēs varējām staciju pieturās paņemt karstu ūdeni.
Kad bijām tikuši līdz Omskai, mūs izvietoja skolā, uz kurieni bija sabraukuši rajonu priekšnieki, kuri varēja sev izvēlēties, cik cilvēku un kāda gadagājuma uz katru rajonu pieprasīt nosūtīšanai.
Konstantīns Pontaks
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 23 (24.03.2015.).
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
Lasi "Ezerzemi" elektroniskā versijā! Vairāk info: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.JPG)
