Ilgi gaidītais pavasaris – tas vienmēr ir atmodas un cerību laiks. Dvēsele prasa mieru un stabilitāti, bet pasaule it kā zaudējusi prātu. Karsto punktu kļūst arvien vairāk: Sīrija, Līvija, Irāka, Jemena, Ukraina. Eiropa, kas piedzīvojusi asiņainākos karus cilvēces vēsturē, pašlaik sirgst ar atmiņas zudumu. Naida un neonacisma inde lēnām sūcas no vēstures brūcēm. Bet mēs ar noziedzīgu vienaldzību uztveram visas apkārtnotiekošās traģēdijas, kad apšauda pilsētas ar miermīlīgiem civiliedzīvotājiem, kad iet bojā tūkstošiem cilvēku. Kas ar mums ir noticis, ja politiķu melīgos vārdus mēs sadzirdam labāk nekā cilvēku ciešanas? Visos laikos kari, tāpat kā iedomātie ārējie draudi, novērsa tautu no valsts iekšējo problēmu risināšanas.
Neviļus jāatzīst, ka kādam acīmredzot ļoti gribas izraisīt Trešo pasaules karu, bet vai mums tas patiešām ir vajadzīgs? Vai valstij, kurā trešdaļa iedzīvotāju dzīvo trūcīgi, ir jāpalielina militārie izdevumi, kad trūkst finanšu līdzekļu, kas paredzēti mediķu, skolotāju, policistu darba nodrošināšanai?
Vieniem karš nes milzīgu postu, bet citiem – peļņu, kas skaitāma miljardos. Taču mazajām valstīm jau sen būtu jāsaprot, ka ar novecojušo apbruņojumu un kāpurķēžu bruņutehniku spēcīgu pretinieku neiebiedēsi. Daudz prātīgāk un produktīvāk būtu sakārtot starptautiskos sakarus ekonomikas jomā. Kurš skaļāk kliedz par sankcijām pret Krieviju, tas arī cieš visvairāk. Vai tiešām nav saprotams, ka eksportēt piena produkciju, šprotes un Rīgas Melno balzamu uz kaimiņvalstīm ir izdevīgāk, nekā uz Pekinu?
Jūsu "Ezerzeme"
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 28 (14.04.2015.).
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! www.ezerzeme.lv
.jpg)
.JPG)
