Goda vārds, manā ilgajā žurnālista mūžā tā ir pirmā reize, kad esmu sācis rakstīt par tēmu „Teatrālā Krāslava” un nevaru apstāties. Tas gan ir saistīts nevis ar lugas sižetu, bet ar izrādes aktieriem. Pirmizrādē man ļoti gribējās aplaudēt, taču es nevarēju - rokās bija fotoaparāts, tāpēc tagad aprakstu visas savas emocijas un izsaku pateicību māksliniekiem... Ļoti aizrāvos, pats saprotu: par daudz, taču provocē mans dzīves likums - jāizpilda lasītāju lūgumi! Pēc raksta „Mūsu mīļās aktrises” publicēšanas avīzē biju pārliecināts, ka tas ir pēdējais materiāls par amatierteātra izrādes varoņiem, taču man bija izteiktas pretenzijas: „Kāpēc nav raksta par Aleksandru Kadenecu, viņš taču arī svin jubileju”.
…Saša ir interesants ne tikai kā radoša personība. Gribu atvainoties par familiaritāti, bet man ir tiesības - ar viņu esam uz „tu” jau ļoti ilgus gadus. Satiekoties pilsētā, reizēm pārmijam dažus vārdus, taču līdz šim laikam nekad nesanāca parunāt par nopietnām tēmām, jo Saša ir aktieris un humorists ne tikai uz skatuves.
Nesen, pēc sarunas ar kolorīto aktrisi Aļonu Lavniku, laimīgs un priecīgs, es gāju pa pilsētu, bet man pretī - pats Aleksandrs Kadenecs. Un es nolēmu pajokot: „Piedod, Jūlij, esmu sagrēkojies, eju no randiņa ar tavu Dosju.” Bet viņš it kā gaidīja tādu pagriezienu: „Man tagad nav laika pat padomāt par tevi un Dosju. Staigāju un pieņemu apsveikumus no skatītājiem. Tev būs grūti tam noticēt, bet pirmoreiz dzīvē dzirdēju aplausus uz ielas. Taču viens moments mani sarūgtina: autogrāfus man pagaidām neprasa. Es jau domāju par to, ka būs jāiet prom no skatuves, bet tagad vēl pagaidīšu. Mums ir, uz ko tiekties, un 15 gadu amatierteātrī - vai tad tā ir liela jubileja?”
Kad pagājušajā sestdienā mēs satikāmies, lai parunātu par teātri, es sāku jautāt par viņa apaļo jubileju. Aleksandrs gluži mierīgi precizēja: „Kura tieši tevi interesē? Manuprāt, svarīgākā ir saistīta ar to, ka pirms piecdesmit gadiem esmu beidzis pirmo klasi! Pirms četrdesmit gadiem absolvēju Dagdas vidusskolu, tieši pirms divdesmit gadiem „saslimu” ar teātri, 15 gadus uzstājos uz Krāslavas Kultūras nama skatuves, piecas lomas, pieci bērnus. Ar mazbērniem pagaidām nav tik rezultatīvi - tikai deviņi. Kā tev šķiet, vai ar to būs pietiekami?
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 29 (17.04.2015.).
Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
.jpg)
.JPG)
