Uzticēsim savas ģimenes Dievam!

Mātes un Ģimenes dienu gaidot

10. maijā svinēsim Starptautisko mātes dienu, bet 15. maijā - Starptautisko ģimenes, sabiedrības pamatšūniņas, dienu. Sagaidot šīs atzīmējamās dienas, sarunājos ar divu bērnu māmiņu un sešu mazbērnu vecmāmiņu, dziļi ticīgu un darbīgu seniori Regīnu Bidzāni.

Kādas asociācijas Jūsos izraisa vārds “māte”, “māmiņa”?
Acīs sariešas asaras, jo atceros savu agri mūžībā aizgājušo māmuļu (arī šobrīd viņai acis kļūst valgas).
Kāda loma, jūsuprāt, ģimenē ir mātei?
Ja Dievs ir svētījis ģimeni, tad abiem vecākiem, gan mātei, gan tēvam, ģimenē ir nozīmīga loma, katrs no viņiem zina, kas kuram jādara. Protams, māte ir vistuvākais cilvēks saviem bērniem, jebkurās vajadzībās viņi vispirms skrien pie mātes. Visvairāk rūpju mātei ir tad, kad kāds no bērniem saslimst: negulētas naktis, pārdzīvojumi, nemiers. Mani bērni, kad palika gadiņš, sāka apmeklēt bērnudārzu, daudz slimoja. Vajadzēja iet darbā un vienlaikus bērniem veikt dažādas analīzes… Nebija viegli.
Mani pašu visvairāk audzināja mana tante Antoņina, tēva māsa, kura dzīvoja mūsu ģimenē. Mēs bijām pieci bērni. Mamma parasti ņēmās ar darbiem, bet tantei bija slimas rokas un kājas, viņa strādāt nevarēja. Mūsu ģimene bija ticīga. Jau agri mēs iemācījāmies lūgšanas un dziesmas poļu valodā. Arī pēc māmiņas aiziešanas mūžībā tante Antoņina turpināja mūs audzināt ticības garā. Skaistā tajā laikā nebija priestera, pirmo Svēto Komūniju mēs pieņēmām Indrā.
Praktizēt ticību krievu laikos, kad auga mani bērni, bija ļoti grūti. Jau plkst. 8.00 vajadzēja būt uz Svēto Misi pie Dievmātes altāra; tajā laikā skolotāji mūs neredzēja, gulēja. Vecākiem bija pateikts, ka pēc 8. klases mūsu bērniem vietas vidusskolā nebūs; ja nav komjaunieši, te nav ko darīt, kaut gan bērni mācījās labi. Un tā gan dēls, gan meita pēc 8. klases turpināja mācības Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā.
Pēc tam abi iestājās augstskolā un pabeidza arī to. Tur manus bērnus, tālu no mājām, patstāvīgā dzīvē pieskatīja Dievmāte, bet es tikai lūdzos, daudz lūdzos, rītos un vakaros gāju uz dievkalpojumiem baznīcā. neko citu no Dieva nelūdzu, tikai lai pavairo manos bērnos ticību. Un tā ar Dieva gādību viss beidzās labi.


Genovefa Kalviša
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 34 (08.05.2015.).


Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!

"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.