Nolēmu uzrakstīt par divām kolēģēm, kas man ir ļoti tuvi cilvēki, ar kuriem kopā paveicās nostrādāt vairāk nekā 32 gadus. Tā ir Irēna Ludzīte, kuru mēs pavadījām pensijā pagājušā gada oktobrī, un Tamāra Raciņa, kura devusies pelnītā atpūtā šī gada jūnija sākumā. Viņas aizgāja pensijā klusi un vienkārši, tāpat viņas arī dzīvoja. Manuprāt, pārāk vienkārši! Irēna un Tamāra ir dzimušas un izaugušas Krāslavā, šeit viņas pabeidza skolu un aizbrauca studēt uz Rīgas Medicīnas institūtu. Pēc augstskolas absolvēšanas Irēna turpināja savu izglītību klīniskajā ordinatūrā (ko piedāvāja tikai labākajiem studentiem), tad atgriezās Krāslavā jau kā īsta speciāliste. Bet Tamāra pabeidza institūtu ar „sarkano” diplomu un arī atgriezās dzimtajā pilsētā! Mūsu slimnīca un Krāslavas rajons ir vienīgā darba vieta viņu dzīvē! Visu šo gadu garumā viņas nekad nemēģināja aizbraukt no šejienes un arī nepieļāva šādu domu. Tas, manuprāt, arī nozīmē - kalpot savai tautai. Ir grūti saskaitīt, cik daudz pacientu viņas izārstēja gandrīz 40 gadu laikā, daudziem cilvēkiem dakteres deva cerību un palīdzēja...
Esmu pārliecināta, ka manas dārgās kolēģes Irēna un Tamāra ar savu darbu atstāja spilgtas pēdas rajona veselības aprūpes vēsturē. Ļoti žēl, ka mūsu pilsētas varas pārstāvji „nepamanīja” manu kolēģu aiziešanu pensijā un nepateica viņām paldies par garu darba mūžu. Acīmredzot bija aizņemti ar kaut ko svarīgāku, vai arī mūsdienu sabiedrībā jau ir pavisam citas vērtības un prioritātes. Ko lai dara, kas ir, tas ir...
Gribu uzrakstīt par to, kā mēs strādājām, kā spērām pirmos soļus pa tolaik nezināmu ceļu, ko tagad sauc par „ģimenes ārsta praksi”, dabūjām pirmos punus, priecājāmies par pirmajiem sertifikātiem, uzvarām pār sevi. Ar vienu vārdu sakot, veidojām savu dzīvi ar visām tās grūtībām.
Tatjana Prokofjeva
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 53 (17.07.2015.).
Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
.jpg)
.JPG)
