Jaunas sejas
Jūlija Menicka ir dzimusi Krāslavā, pabeigusi Varavīksnes vidusskolu, un visus pēdējos mācību gadus viņa sapņoja par neatliekamās palīdzības ārsta palīga (feldšera) profesiju, kas nozīmē braukt uz izsaukumiem un sniegt cilvēkiem palīdzību. Iestājās Daugavpils Medicīnas koledžā un pēc trim gadiem ieguva ārsta palīga specialitāti. Pašlaik Jūlija jau vairāk nekā pusgadu strādā savā profesijā – Krāslavas novada PII “Pīlādzītis”.
- Vai tu vienmēr sapņoji par šo specialitāti vai gribēji kļūt, piemēram, par skolotāju?
- Godīgi sakot, nekādu citu profesiju, kas man patiktu, atcerēties nevaru. Vienmēr iedomājos, kā es braukšu ar ātrās palīdzības mašīnu un palīdzēšu cilvēkiem.
- Kāpēc tu nolēmi strādāt bērnudārzā?
- Pēc koledžas beigšanas brīvu vakanču Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā diemžēl nebija, bet es uzzināju, ka manā dzimtajā pilsētā atbrīvojās ārsta palīga vieta bērnudārzā. Tieši tajā pašā laikā es saņēmu piedāvājumu strādāt par medmāsu ārzemēs. Ilgi nedomājot, es nolēmu, ka aizbraukt uz ārzemēm es varēšu vienmēr, bet atrast darbu savā dzimtajā pilsētā – ne visiem tā veicas. Un, lūk, es esmu te!
- Vai tavs darbs šajā vietā atšķiras no tā, par ko tu sapņoji?
- Jā, atšķiras. Man daudz ko vajadzēja mācīties, bija jāpabeidz kursi. Protams, šeit man palīdzētu arī pedagoģiskā izglītība, jo man ir jāatrod pieeja katram bērnam, jāprot izskaidrot, ka “tante baltajā halātā” nav viņu ienaidnieks. Bērnudārzā tomēr ir daudz vairāk tādu momentu, kas ir saistīti ar pedagoģiju.
Natālija Zdanovska
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 62 (18.08.2015.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
.jpg)
.JPG)
