Katram dzīvē ir savs skolotājs, ar kuru lepojies, kuru bieži atceries, kuram ikdienas steigā nevari vienkārši paiet garām, nepainteresējoties, kā klājas, Skolotāj?
Man tāda ir skolotāja Aloīzija Bārtule, mana pirmā skolotāja. Skolas gaitas sāku 1970.gadā Sauleskalna astoņgadīgajā skolā, kur pirmoreiz ieraudzīju viņu –jaunu, skaistu, modernu... Man, meitenei, kura praktiski nezināja latviešu valodu, mācīties skolā ar latviešu mācību valodu bija gan interesanti, gan, neslēpšu, sākumā ļoti grūti. Taču skolotāja Aloīzija bija ne tikai jauna, skaista, bet arī stingra un prasīga. Kā viņa spēja līdzsvarot prasīgumu ar iejūtību? Kā spēja izskaidrot nesaprotamo? To sāku apjaust tad, kad pati sāku strādāt par skolotāju...
Skolotāja Aloīzija iemācīja mūs ne tikai lasīt, rēķināt, rakstīt sacerējumus, bet arī daudz nozīmīgākas lietas, proti, - kā atšķirt labo no sliktā, ielika pamatus izpalīdzībai, iejūtībai. Viņa ir tā, kura iesēja mūsos darba tikuma un cilvēcības sēklu... Viņa ir tā, kura ielika pamatus draudzīgam klasesbiedru kolektīvam. Latviešu valodu apguvu diezgan ātri, pateicoties arī tam, ka klases meitenes runāja tikai latviešu vai latgaliešu valodā. Nācās pielāgoties! Paldies jums, meitenes, īpaši -Alīnai!
Svetlana Rukmane
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 79 (16.10.2015.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
.jpg)
.JPG)
