Kaut kur sirds dziļumos, visslēptākajos dvēseles stūrīšos ikvienam dzīvo klusas ilgas, kuras laiku pa laikam liek sevi manīt – tās ir ilgas pēc bērnības, pēc tā bezrūpīgā, skaidrā un gaišā laika. Katram tā ir citādāka, īpaša, neatkārtojama, un tikai viens fakts mūs visus vieno – bērnība vairs nekad neatgriezīsies... Kaut gan...
Mans skolas laiks tomēr atgriežas. Reizi piecos gados, kad es atnāku uz absolventu tikšanās vakaru Kalniešu pamatskolā. Un manu acu priekšā it kā atveras durvis nevis uz svētku zāli, bet gan uz pagātni: laiku, kad mēs rakām kartupeļus vasaras prakses laikā, ravējām nīstā stadiona (vienkārši neticami, cik mazs tas izskatās šodien - tas milzīgais, nepieejamais stadions!) teritoriju, kad mūsu, skolēnu, bija vairāk nekā simts un svinīgās līnijas laikā mēs centāmies piekļauties tuvāk cits citam, lai varētu izvietoties uz aktu un sporta zāles vecajiem dēļiem...
Marina Nipāne
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 83 (30.10.2015.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
.jpg)
.JPG)
