Tuvojas nobeigumam vēl viens gads, bet manā vecumā katrs nodzīvotais gads ir kā dāvana. Kas zina, cik vēl gadu man ir rezervē. Gribas pagūt pateikt to, kas uz sirds.
Es nekad neesmu vēlējusies dzīvot lielā pilsētā, tur ir auksti un cilvēki viens otru nepazīst. Pavisam citādi ir dzīvot tādā nelielā pilsētiņā kā mūsu Krāslava. Puse iedzīvotāju ir draugi, otra puse - paziņas, pēc izskata pazīstami praktiski visi. Tādā pilsētā dzīvot ir viegli, no visiem jūti siltumu.
Beidzas 2015. gads un gribas tam teikt paldies. Kāds tas ir bijis mūsu ģimenei?! Tāds pats kā visiem - dažāds. Bija prieki un sarūgtinājumi. Pa šo gadu ir paaugušies mani mazbērni (man viņi ir četri) un es kļuvu vecāka.
Priecājos, ka šajā gadā neesmu zaudējusi nevienu no saviem draugiem. Esmu laimīga kopā ar viņiem. Jūtos priecīga, ka ne bēdās, ne priekos neesmu palikusi viena. Tas, protams, pateicoties, pirmkārt, manai ģimenei, mazbērniem, kuri vienmēr ir man līdzās, dēla ģimene ir mans trešais plecs. Mēs vienmēr esam kopā, viņi atbalsta mani ar vārdiem, darbiem un dvēseles siltumu. Tā ir mana dzimtā bibliotēka, ko uzskatu par savu otro ģimeni, tur es varu dalīties savos priekos, bēdās un problēmās. Tur vienmēr priecājas kopā ar mani. Paldies par to!
Viktorija CIMMERMANE
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 99 (29.12.2015.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
.jpg)
.JPG)
