Ciemos pie Lūcijas

Mūsu mājas atrodas Skaistas pagastā, kā Lūcija stāstīja, kādreiz diezgan blīvi apdzīvotā vietā - Kališkās. Šo vasaru pavadīju kopā ar Lūciju, klausoties viņas stāstos par aizgājušajiem laikiem, par bērnību kara laikā, par to, kā gotiņa un tele bija jāved ganībās 7 km attālumā, kur nomājuši zemi. Tuvumā visa zeme bijusi aizņemta, bet piemājas gabalā sējuši labību, ko tālajā laukā nevarēja atļauties sēt, jo bijuši gadījumi, ka labību nozog. Tā nu mazais meitēns katru rītu un vakaru mērojis garos ceļa gabalus, piedevām vēl velkot līdzi smagās dzelzs ķēdes. To noskatījusies kaimiņu vecīte un tēti par bērna mocīšanu sarājusi, lai tak sapinot auklas, kuros tos lopus vest. “Ai, cik es biju pateicīga tai vecītei! Valgos gotiņas vest bija tīrais prieks!” kavējās atmiņās Lūcija. Tētis pēc rakstura bijis ļoti labs, māmiņa gan tāda “grozna”. Ģimenē bijuši četri bērni, visus vajadzējis pabarot, laiki bijuši grūti, laikam tāpēc māmiņai mīļuma pietrūcis. Vaicāju par ēdieniem, ko ēduši ģimenē.

Iveta LEIKUMA
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 2 (08.01.2016.).