Interesantus tematus avīzes publikācijām piedāvā pati dzīve. Man tiešām ļoti gribējās par godu Starptautiskajai sieviešu dienai publicēt rakstu par kādu ļoti stipru vājā dzimuma pārstāvi, un veiksme man uzsmaidīja: Andzeļos atradu to, ko meklēju.
Ar Irīnu žurnālista liktenis mani saveda februāra pēdējā sestdienā, kad deju kolektīvs “Eži” svinēja jubileju. Viņu un viņas dēliņu es satiku zālē, man šķita, ka tieši viņa visvairāk aplaudēja savu novadnieku koncerta laikā, un, lūk, ko atzina Irīna: “Tas ir visspilgtākais pasākums mūsu Tautas namā pēdējo gadu laikā. Īstu skatītāju prieku izjuta daudzi, ar ko es apmainījos iespaidos. Personīgi mani visvairāk pārsteidza kolektīva vadītājs. Priekšnesumu bija tik daudz, bet Aivars nemitīgi smaidīja, pat tad, kad izpildīja visātrākās dejas. Vai tas nav brīnums: viņš ir veiksmīgs uzņēmējs un lauksaimnieks, bet viņam izdodas atrast laiku radošajai darbībai?! Varu iedomāties, cik daudz pūliņu viņam jāpieliek, lai pārliecinātu mūsdienu jauniešus uzstāties uz skatuves, kad daudzi puiši un meitenes sapņo par lielām pilsētām un bagātām valstīm. Un, manuprāt, personisks piemērs ir labāks par tukšiem vārdiem, un tas ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad viens cilvēks ir kļuvis par ciemata simbolu. Aivars tik atklāti smaidīja jubilejas koncerta laikā, ka sasildīja visu klātesošo sirdis, kaut gan cilvēkiem pašlaik ir tik grūti izdzīvot laukos. Un to es zinu ļoti labi...”
Aleksejs GONČAROVS
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 19 (08.03.2016.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
.jpg)
.JPG)
