Nezinu kā Jums, cienījamais lasītāj, bet man daudzi dzīves mirkļi saistās ar melodijām, kas kļuvušas par aizgājušā laika simboliem. Un, dzirdot līdz sāpēm pazīstamu kompozīciju, nogurušajā apziņā nevilšus ataust neaizmirstamas pagātnes ainas.
Es lieliski atceros, kā mūsu vecāki laidās valsī, skanot dziesmai “Pie dzintara jūras”, un pielūdza Oskara Stroka tango. Mana paaudze zaudēja galvu no kulta filmas “Saulainās ielejas serenāde” melodijām, tad rietumu vēji uz Krāslavu atnesa rokenrolu. Raimonda Paula ēra iestājās nedaudz vēlāk.
Pirmo reizi burvīgo instrumentu - saksofonu - dzirdēju piecdesmito gadu beigās, kad mūsu klusajā pilsētiņā viesojās estrādes ansamblis no Daugavpils. Sensācija notika Latviešu biedrības namā, ko vēlāk pārdēvēja par kultūras namu. Neaprakstāma sajūsma! Drīz vien sudrabaini zeltainie sarežģītās formas mūzikas instrumenti sāka skanēt arī uz mūsu skatuves. Vēl kāds neaizmirstams skats: tajā kultūras nama ēkā, kas pavasarī sabruka kā kāršu namiņš, sajūsminātie Krāslavas skatītāji dedzīgi aplaudēja Rīgas estrādes orķestrim, kurā dominēja saksofonisti. Apbrīnojams skanējums! Ko tādu nevar aizmirst…
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 41 (03.06.2016.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,38 EUR.
.jpg)
.JPG)
