Krāslavas katoļu draudzes trīskāršo jubileju gaidot

Krāslavas garīgais seminārs - pirmā augstskola Latvijā
Latvijas neatkarības pirmsākumos mūsu novadniece, bijusī izvaltiete, profesore Lidija Leikuma rakstīja: “Latvijas padomju enciklopēdistiem citu svarīgu lietu starpā paslīdējis garām tas fakts, ka Latgalē tik bieži par atpalikušu, nomāktu, nabadzīgu dēvētājā, savulaik ir pastāvējusi pirmā augstākā mācību iestāde Latvijā - Krāslavas garīgais seminārs. Tas tika atvērts 1757. gada 15. jūnijā (Salīdzinājumam - Jelgavas Pētera akadēmija dibināta 1775. gadā, bet skolotāju sagatavošanas semināri dažādās Latvijas vietās - vēl vēlāk). Tātad 1757. gada 15. jūnijā vēl vecajā jezuītu mītnē pie vecās baznīcas (jaunā sākta celt 1755. gadā un pabeigta tikai 1776. gadā) notika semināra oficiāla atklāšana un sākās audzēkņu uzņemšana. Semināra dibināšanas akts tika pasludināts vēl agrāk - 1755. gada decembrī.”

Ilgāku laiku tika vākti līdzekļi semināra atvēršanai. Latgales bīskaps Antonijs Ostrovskis atvēlēja 360 dālderus gadā viena teoloģijas profesora un četru klēriķu uzturēšanai, lai tos sagatavotu Livonijas draudžu pastorālajam darbam. Smoļenskas bīskaps Juris Hilzens apsolīja maksāt 100 dālderus gadā, lai uzturētu vēl vienu profesoru un 5 - 9 klēriķus Smoļenskas draudžu vajadzībām. Arī Romas kūrija iedalīja savu artavu - 180 poļu zlotus gadā. Sakarā ar kūrijas pabalstu šo mācību iestādi nosauca par pāvesta garīgo semināru Krāslavā. Audzēkņu uzņemšana sākās drīz pēc oficiālās garīgā semināra atklāšanas.

Uzņemšanas un mācību noteikumi seminārā

Pieaugot baznīcu skaitam Latgalē, radās nepieciešamība pēc garīdzniekiem, kas prata latviešu valodu. Atverot Krāslavas garīgo semināru, tika domāts par to, lai tā audzēkņi būtu jaunieši no vietējiem apgabaliem - Smoļenskas diecēzes un Livonijas, t.i. Latgales un Vidzemes, kā arī no Kurzemes. Tomēr semināristu vidū bijis diezgan daudz audzēkņu arī no Lietuvas. Izrādās, semināristus nemaz tik viegli nav varējis savākt, jo uzņemšanas un mācību noteikumi Krāslavā bijuši visai stingri.

Pirmkārt, kandidātam vajadzēja būt beigušam noteiktu zemākās pakāpes skolu, kas atbilda apmēram tagadējai vidusskolai. Līdz ar to ceļš uz semināru Latgales zemnieku dēliem praktiski bija slēgts, jo baznīcu vai draudžu skolu skaits Latgalē 18. gs. vidū bija niecīgs. Otrkārt, studiju sākumā un pirms iesvētīšanas par priesteri semināristiem vajadzēja uzņemties plašas saistības un nodot svinīgu zvērestu par to izpildi augstākai garīgai priekšniecībai. Treškārt, semināra absolventiem vajadzējis desmit gadus nostrādāt tajā diecēzē, kura maksājusi par viņu skološanos. Ceturtkārt, mācīties Krāslavas garīgajā seminārā nebijis viegli, jo cita starpā vajadzējis apgūt daudzas (6 - 7) valodas, bez kurām šejienes garīdznieki nevarēja strādāt. Droši vien bija vēl kādas citas grūtības, tāpēc ne visi, kuri iestājās seminārā, to arī beidza. Tomēr bijuši arī īpaši spējīgi audzēkņi, kuri par semināra līdzekļiem tikuši sūtīti uz Viļņas galveno semināru vai Viļņas garīgo akadēmiju zināšanu papildināšanai un pat zinātnisko grādu iegūšanai. Vairāki no viņiem vēlāk kļuvuši par bīskapiem, citi strādājuši par profesoriem garīgajās mācību iestādēs.

Mācāmo priekšmetu skaits seminārā bijis rēķināts uz četriem gadiem, bet drīkstējis mācīties arī intensīvāk, beidzot semināru tomēr ne ātrāk par trim gadiem. Arī vecuma ziņā stingru ierobežojumu nav bijis. Garīgajā seminārā tika pasniegti parastie tā laika šādu augstāko mācību iestāžu priekšmeti: morālteoloģija, dogmātiskā polemika, patristika (baznīcas tēvu uzskatu mācība), retorika (zinātne par runas mākslu), Svēto Rakstu ekseģēze (izskaidorjums), Baznīcas vēsture, latīņu, franču, krievu, latviešu valodas u.c. Mācības notika poļu valodā.

Faktu, ka Krāslavas garīgajā seminārā tikusi mācīta latviešu valoda, tās vietējā - latgaliskajā variantā, nav noliedzis neviens no vēsturniekiem, kaut gan trūkst ziņu par valodas mācīšanas ilgumu, stundu skaitu, pasniegšanas metodiku. Ir dokumentāri pierādījumi, ka latviešu valodu pratuši vairāki audzēkņi no Lietuvas diecēzēm, tas liek domāt, ka latviešu valoda tikusi mācīta visiem semināristiem. Piemēram, zināms, ka mācīšanai izmantota J. Rinkeviča sastādītā latviešu valodas gramatika, iespējams, arī vēlāk klostera bibliotēkā uzietie rokraksti.

Semināra audzēkņi un viņu skolotāji uzturējušies vienās telpās ar mūkiem, ēduši pie viena galda un kopīgi izmantojuši klostera bibliotēku. Semināristu dzīve bijusi pakļauta noteiktam dienas režīmam. Viņi cēlušies piecos no rīta, tad pusstundu veltījuši lūgšanām (otra pusstunda bijusi pēcpusdienā). Mācījušies, lasījuši Svētos Rakstus, katru dienu uzklausījuši Sv. Misi, svētdienās pieņēmuši Svēto komūniju. Zināšanu pārbaudes notikušas katru mēnesi, ceturksni, pusgadu un gadu.

Vidēji ik gadu seminārā tika uzturēti 11 klēriķi - 4 no Latgales un 7 no Smoļenskas diecēzes. Šāda kārtība bijusi līdz 1786. gadam, tomēr arī vēlāk viņu nebija mazāk par septiņiem. Kā jau informējām, pēc Latgales pievienošanas Krievijai 1772. gadā, izjuka Plāteru projekti padarīt Krāslavu par garīgās dzīves centru. No 1784. gada Krāslavas semināram zuda laba daļa finansiālā atbalsta, jo Moģiļevas arhibīskaps Sestžencevičs nodibināja līdzīgu institūciju. Uz privātiem ziedojumiem seminārs tomēr noturējās līdz 1843. gada beigām, kad tas tika pārcelts uz Minsku.

Semināra devums

Krāslavas garīgais seminārs 86 pastāvēšanas gados ir devis 253 (visbiežāk minētais skaitlis) priesterus, kuri kalpoja Latgalē, Baltkrievijā un Lietuvā. No šejienes nākuši vairāki izcili garīdznieki, kuri ieņēmuši augstu stāvokli Baznīcas hierarhijā, kā arī priesteri ar lieliem nopelniem Latgales kultūras vēsturē un tautas nacionālās apziņas celšanā.

Krāslavā teoloģisko izglītību ir ieguvis vēlākais Mogiļevas arhibīskaps Kazimirs Dmohovskis. Būdams vēl tikai Mogiļevas palīgbīskaps, 1847. gadā viņš Krāslavā svinēja priesterības zelta jubileju un šajā reizē iestiprināja arī 12 tūkstošus jauniešu.

N. Ķaune Izglītības ministrijas mēnešrakstā 1934. gada janvāra numurā, rakstā par Krāslavas garīgo semināru, atzīmē: “Krāslavas garīgā semināra audzēkņu nopelns ir tas, ka viņi izkopuši tālāk jezuītu iesākto latgaliešu garīgo literatūru un ka bez viņiem šī literatūras nozare būtu ļoti niecīga. Tāpat viņi piegriezuši kaut nelielu vērību arī laicīgo zināšanu izplatīšanai tautā.”

Te pirmām kārtām jāmin pēdējais Krāslavas garīgā semināra rektors Jānis Jāzeps Jaloveckis - dziesminieks, rakstnieks, vēsturnieks. S. Škutāns rakstā “Misionāru darbeiba Latgolā” par J.J. Jalovecki rakstīja: “Jys asūt bejis mūziķis, tautas dzejnīks un apdovynōts gleznōtōjs… Jys bejis sagatavojis vērteigus materiālus par Latgolas un Kurzemes bazneicom. Jys beja ryupejīs ari par vītejūs ticeigūs dvēseļu vajadzeibom, izdūdūt un izplotūt grōmotas…”

Latgaliešu literārās tradīcijas attīstītāju vidū jāmin vairāki semināra absolventi: Līksnas prāvests un Kijevas kanoniķis Jāzeps Akeļevičs, Latgales draudzēs kalpojušais Jāzeps Maciļevičs, Līksnas ilggadējais prāvests un Lejas - Daugavpils dekāns, kanoniķis un teoloģijas maģistrs Tomass Kosovskis, Nautrēnu prāvests Miķelis Jankevičs, Rēzeknes dekāns Jāzeps Kirkillo u.c.

Profesors P. Zeile atzīmēja, ka Krāslavas garīgais seminārs kļuva “par spēcīgu Latgales kultūras dzīves veicinātāju.” No Krāslavas semināra izglītību guvušiem garīdzniekiem, kas sarakstījuši dažādus darbus latgaliski, vēl minami Kobiļinskis, Kulvics, Skirmunts, Šimkovičs, Baginskis, Beļskis u.c.

1844. gada janvāra sākumā izbeidzās pirmās Latvijas augstākās mācību iestādes darbība Krāslavā. Tā 18. gs beigās un 19. gs sākumā Krāslava ar savu garīgo semināru un izciliem garīgiem darbiniekiem ir atstājusi paliekošu iespaidu uz tālāku Latgales attīstību. Krāslavas garīgais seminārs ir ievērojams vēl arī tāpēc, ka 136 gadus pirms tā atvēršanas un 77 gadus pēc tā slēgšanas Livonijas katoļiem bija jāiztiek ar ārpus Latvijas sagatavotiem priesteriem.

Tēvi jezuīti, lāzaristi - misionāri un priesteri, kuri kopš Krāslavas draudzes pirmsākumiem ir šeit kalpojuši, bija apveltīti ar dziļu ticību un īstu dievbijību, gatavību nest upurus Dievam un strādāt cilvēku pestīšanas labā, neskatoties uz daudzajiem ierobežojumiem un smagajiem pārbaudījumiem, paveikuši Krāslavā un tās apkaimē lielus un nozīmīgus darbus. Kristus sūtītie apustuļu pēcteči nesa Viņa vēsti tautā, izplatīja un stiprināja kristīgo ticību, darbojās misionārā garā līdz galam. Atcerēsimies to, pateiksimies Dievam un lūgsimies par mūžībā aizgājušo garīdznieku dvēselēm, kā arī par Dieva žēlastībām un svētību vēl kalpojušajiem Kunga dārza strādniekiem.

Genovefa KALVIŠA