Kad fantāzijas pārtop realitātē

Šī nav pirmā mūsu tikšanās. Ar Skaidrīti iepazināmies vēl vasarā. Jauno rokdarbnieci man ieteica pēc viņas darbu izstādes Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā. Viņa ieradās uz interviju redakcijā ar rokdarbu – mūsu sarunas laikā tika adīts plecu lakats. Jaunā sieviete stāstīja par savu bērnību, skolas gadiem, izjukušo laulību un bērniem. Bērniem Skaidrītes dzīvē ir ļoti nozīmīga loma. Bērni ir stimuls dzīvot stabilāk, labāk, pārticīgāk, stimuls apgūt kaut ko jaunu, iegūt profesiju. Kad dzīve kārtējo reizi “apmetusi kūleni”, domas un rūpes par bērniem notur līdzsvarā. Skaidrītes dzīvesstāsts ir skaudrs, par visu šai dzīvē viņa ir cīnījusies. Gan bērnībā, kad viņu pameta māte, atstājot visas rūpes tēva un vecmāmiņas ziņā, gan vēlāk, zaudējot savus mīļos un nonākot bērnu namā. Bet Skaidrīte ir stipra, viņa cīnās, viņa ir apņēmības pilna dzīvot labāk, pilnvērtīgāk.

Otro reizi tikāmies, kad Skaidrīte tikko, kā bija atgriezusies no ceļojuma un aizrautīgi stāstīja par pieredzēto. Klausījos un domāju, cik apņēmīga sieviete! Trešajā tikšanās reizē, pēc viņas lakatu izstādes Izvaltas pagasta bibliotēkā, viesojamies Skaidrītes mājās. Kārtējo reizi apbrīnoju čaklo roku darinājumus. Par Skaidrītes dzīvi varētu rakstīt garu stāstu vai romānu, bet šoreiz nav tā reize, šoreiz aicinu namamāti uz sarunu par uzņēmējdarbību, vēlos uzzināt, vai viņa ir informēta par dažādām iespējām, kā saņemt atbalstu biznesa uzsākšanai.

Vai esi dzirdējusi par projektiem, pašvaldības, valsts un ES atbalstu?

Skaidrīte smejas – Mums nav Eiropas atbalsts, mums nepienākas.

Kā tā – nepienākas? Kad tu sāki nodarboties ar rokdarbiem, kurš tevi pamudināja?

Tas bija 2014. gadā. Biedrība “Attīstībai” Izvaltā realizēja projektu “Soli tālāk”. Tiem, kuri gribēja, bija iespēja apgūt kaut ko jaunu, mācīties aust, darināt dažādus citus rokdarbus. Aust es jau mācēju, nācu ar vēlēšanos iemācīties tamborēt. Ar pirmo skolotāju neatradām kopīgu valodu, tad mani uzrunāja Marija Antāne. Viņa mani iemācīja tamborēt. Sākām ar to, ka griezām plastmasas maisiņus un no strēmelēm tamborējām. Lūk, mans pirmais darbiņš, esmu to saglabājusi – Skaidrīte demonstrē tamborētu sedziņu, jāsaka – ļoti glītu un praktisku. Man jāsaka liels paldies Ilgai Orulei, jo tieši viņa mani iedrošināja adīt un tamborēt no diegiem. Bez viņas pamudinājuma varbūt tā arī būtu līdz šim tamborējusi plastmasas paklājiņus (pasmaida Sarmīte). Un vēl esmu ļoti, ļoti pateicīga Anitai Ostrovskai. Pie viņas vienmēr vēršos pēc padoma, varētu teikt, ka viņa man ir mātes vietā.

Kad es tev sākumā jautāju, vai zini par projektiem un atbalsta iespējām, tu smējies. Tātad tomēr caur projektu esi apguvusi jaunas iemaņas un varētu teikt – perspektīvā arī iespēju uzsākt savu biznesu.

Jā, tā sanāk... Biedrība “Attīstībai” realizē daudzus sabiedrībai lietderīgus projektus.

Skaidrīt, bet tu pati taču arī varētu uzrākstīt kādu projektu. Tas nav tik sarežģīti. Biedrībā Tev noteikti palīdzētu, arī Krāslavas novada pašvaldība izsludina konkursus biznesa ideju realizēšanai. Varbūt jāiesaistās?

Neesmu par to domājusi... Kaut gan dzīves pieredze man jau ir liela, kā pati smejos, līdz projektu rakstīšanai neesmu aizdomājusies.

Tev ir ļoti daudz gatavu darbu. Kā tu realizē savus rokdarbus?

Nekā! (Skaidrīte atkal smej). Nekādi es viņus nerealizēju. Šad tad kāds ierauga internetā, painteresējas, vienojamies par ziedojumu manai ģimenei un es aizsūtu pa pastu.

Vai tu neesi iedomājusies, ka varētu reģistrēt internetā veikalu? Vai tev mājās ir dators un interneta pieslēgums?

Jā, dators ir, internets limitēts. Interneta pakalpojumi nav lēti.

Skaidrīt, ja tu pelnītu ar savu darbu pārdošanu, varētu atļauties arī bezlimita interneta pieslēgumu. Cik daudz tev ir gatavo izstrādājumu?

Daudz. Es adu un adu. Ko man citu darīt? Sēdēt bez darba neesmu radusi.

Vai esi mēģinājusi piedalīties amatnieku un mājražotāju tirdziņos? Piemēram, tepat Krāslavā, pirms Ziemassvētkiem. Piedalīsies?

Nezinu. Tas atkarīgs no mana garastāvokļa. Parasti tirdziņos grūti pārdot. Cilvēki grib nopirkt lēti, bet diegi nav lēti un darbs? Dažu lakatu es adu nedēļu, dažu ātrāk. Es tā arī rēķinu cenu – cik izmaksā diegi un cik – mans darbs.

Gatavo rokdarbu Skaidrītei tiešām ir daudz – gan vienkrāsaini plecu lakati un šalles, gan ar mierīgākām krāsu pārejām, gan raibu raibi. Dažādi raksti un formas. Vienādu nav. Skaidrīte tamborē krāšņas cepures, ada džemperus un kleitas. Kamēr vēl laukā gaišs, izejam dažus darbus nofotogrāfēt. Atgriezušās istabā turpinām sarunu.

Skaidrīt, vai tu zini, ka, uzsākot uzņēmējdarbību, ir iespējams ne vien pašvaldības atbalsts, bet arī Eiropas Savienības fondu līdzekļi. Piemēram – LEADER projekti?

Jā, zinu, ka lauksaimnieki raksta projektus, par to, ka tas varētu attiekties arī uz mani, neesmu iedomājusies.

Kā tu domā, vai informācija par atbalstu uzņēmējdarbībai ir pietiekama? Vai tu to ievēro?

Jā, informācija ir. Pievēršu uzmanību tam, kas mani interesē. Kā jau teicu, par dažādu projektu iespējām nebiju iedomājusies. Šobrīd pieteicos apmācībām cimdu adīšanā. Cimdus vēl neesmu adījusi. Gribētu iemācīties.

Kā tu domā, ja kāds pirktu no tevis, piemēram 50 cimdu pārus mēnesī, vai tu spētu tos noadīt?

Bija mums reiz tāds pieprasījums. Lasīju ciematā afišu. Nezinu, vai kāds atsaucās, es cimdus vēl tikai mācīšos adīt. Izvaltā daudzas ada cimdus, zeķes. Mans vaļasprieks ir lakati. Izvaltā esmu šobrīd vienīgā, kas ada lakatus.

Vai tu varētu izdzīvot no naudas ko saņemtu par lakatu adīšanu un realizēšanu?

Ja pirktu visus, kurus es noadu, jā, varētu.

Kam jānotiek, lai tu varētu pārdot to, ko ražo?

Jābūt labai reklāmai un darba kvalitātei.

Ja tu pasapņotu, kādu tu gribētu redzēt savu nākotni?

Es gribētu izveidot ģimeni. Ar cilvēku, kas mīl un ciena mani un manus bērnus. Diemžēl man nav piemēra, maniem vecākiem neizveidojās ģimene. Es gribētu, lai mani bērni augtu pilnā, kārtīgā ģimenē.

Ko darīsi, ja tev visu nopirks? Ko darīsi ar naudu?

Es laikam nopirkšu dzīvokli vai māju laukos.

Tu negribi dzīvot pilsētā?

Negribu. Man nepatīk, ja apkārt dzīvo daudz cilvēku. Es varu strādāt pilsētā, bet jādzīvo man laukos.

Vai tu izjūti, ka mēs dzīvojam Eiropā?

Dzirdu, la lauksaimnieki saņem subsīdijas, bet citādi - nē, es maz ceļoju, Ārpus Latvijas neesmu bijusi. Gribētos aizbraukt uz Klaipēdu. Bērni vēlas apmeklēt delfināriju. Šovasar biām Rīgā, Jūrmalā. Aizvedu bērnus uz Zooloģisko dārzu, uzbraucām ar liftu Zaķusalas televīzijas tornī, braucām ar kuģīti, peldējāmies jūrā. Bērniem tas bija piedzīvojums. Ilgu laiku krāju naudiņu šim ceļojumam. Ļoti gribu, lai bērni redz vairāk nekā es savā bērnībā.

Tu saki, ka te dažreiz nav ar ko parunāt...

Jā, bet es nespētu izdzīvot pilsētā. Es nespētu atrast sev vietu... Kad man ir labs garastāvoklis, es šeit varu ieslēgt skaļi mūziku un dejot. Pilsētā kaimiņi taču to neciestu. Ko par mani domātu?

Tev ir svarīgi, ko citi par tevi domā?

Ne vienmēr, bet ir svarīgi. Dažreiz es domāju, kāpēc vienam vai otram mana dzīve ir tik svarīga? Kāpēc par mani runā, apspriež manu rīcību? Kāpēc nepajautā man pašai, bet izdara secinājumus no citu stāstītā, it kā redzētā?

Tāda ir cilvēku daba. Būtu ideāli, ja mēs viens par otru runātu tikai labu. Bet, mēs neesam ideāli, labākajā gadījumā mēs uz to tiecamies. Vai tu pati nemēdz citus aprunāt?

Man tam neatliek laika. Pļāpu līmenī man tas ir mazsvarīgi, ko kurais teica, kā izskatījās vai ko darīja. Man galvā ir domas par kādu nākamo rokdarbu, kā to interesantāk izveidot, kādu rakstu izvēlēties un tamlīdzīgi. Laikam manī tomēr ir tas uzņēmējas gars (jaunā sieviete pasmaida).

Kādā sfērā tu sevi redzi kā uzņēmēju. Vai tie būs rokdarbi? Vai attīstīsi šo ideju par internetveikalu?

Droši vien tas būs saistīts ar roku darbu, ar dažādiem roku darbiem. Daļu savas naudas ieguldu grāmatās. Pērku grāmatas par rokdarbiem. Daži brīnās, saka, ka tagad visu var noskatīties internetā, bet man grāmata šķiet paliekoša vērtība. Šodien bibliotēkā, kamēr jūs gaidīju, lasīju par to, kas ir rakstnieks. Bet – kas ir rokdarbnieks? Rokdarbnieks ir tas, kurš prot realizēt dzīvē savas fantāzijas. Skolotāji man ir teikuši, ka fantāzija man piemīt, jāmācās kvalitatīvi to īstenot. Tehnikumā esmu apguvusi gandrīz visu par remonta darbiem, apdari. Bet vai tā būs tā sfēra, kur es gribēšu strādāt? Nezinu, vai es spēšu strādāt kolektīvā. Es gribētu strādāt sev un savai ģimenei. Gribētu atvērt savu uzņēmumu. Man jāapzinās savas spējas. Kad pabeigšu mācības, tad izlemšu.

Tu mācies par celtnieci, iekšdarbu speciālisti. Kā šajā amatā izpaudīsies tava fantāzija?

Āā... (šķelmīgi novelk Skaidrīte). Tapetes var vienkārši uzlīmēt, bet var “ieslēgt” fantāziju. Uz tapetēm var zīmēt, tās var dažādi savienot – jākļūst dizainerim. To mēs apgūsim trešajā kursā. Ja kāds jūt, ka nevēlas strādāt tikai apdares darbus, var mācīties tālāk un kļūt par telpu dizaineri. Es kādreiz ļoti labi zīmēju, nu vairs neatliek laika, tagad meita pārņēmusi manu prasmi.

Skaidrīte meitiņas sākumskolas izlaidumam ir iecerējusi gatavot īpašu tērpu. Ideja radusies, uzlūkojot kādu skaistu zilu kaklarotu. Tad talkā nākusi fantāzija. Kaklarota un tai pieskaņoti diegi kleitai jau iegādāti, čaklās rokas nu gaida darbiņš. Bet vēl tērpam trūkst greznu aksesuāru. Un te nu izpaužas jaunās sievietes raksturs, - ja kaut kas iecerēts, tas notiekti jāīsteno. Grezni mauči jau sarunāti pie labākās Latvijas meistares, bet jostu darināt Skaidrīte brauks pie Konstantinovas rokdarbniecēm. “Es laikam viņām jau apniku ar saviem zvaniem” nosaka apņēmības pilnā māmiņa.

Parunājamies vēl par to, ka laukos trūkst cilvēku. Izvaltā skolēnu paliek aizvien mazāk. Šogad skola vēl darbojas, bet kas tālāk? Ko darīs skaistajās, izremontētajās telpās, ja skola tiks likvidēta? Vajadzētu, protams, muzeju saglabāt un aušanas darbnīcu paplašināt. Bet vai kāds nāks mācīties aust? Jautājumi paliek bez atbildēm...

“Latvijas lauki aizvien tukšojas, tiek izstrādātas stratēģijas, tiek runāts par valsts ekonomisko izaugsmi un iedzīvotāju labklājības celšanu. Valsts nepieciešamība saglabāt savu teritoriju apdzīvotu un ar cilvēkresursiem nodrošinātu ilgtermiņā ir skaidri saskatāma. Tomēr par spīti īstenotajām aktivitātēm ir ciemi, kuri izmirst, ir tādi, kuri aktīvi darbojas un paši cīnās par savu iespēju dažādošanu un ilgtspējas nodrošināšanu. Jo tālāk no pilsētas, jo tālāk no aktīvu ražotņu un tirzniecības centriem, jo skaidrāk pamanāms, ka aiz katras politiskās idejas un lēmuma ir reāls cilvēks, indivīds, kurš cīnās ar visām ikdienas reālijām, lai padarītu savu, savu tuvāko, un dažos gadījumos arī visas sabiedrības dzīvi labāku visos tās iespējamajos aspektos.” /Biedrība “Attīstībai” “Dzīves kvalitātes novērtējums Izvaltas pagastā”.

Facebook lapa: facebook.com/SkaidrīteRubene

Kontakttālrunis: 28856413

Raksts sagatavots ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Lietuvā atbalstu.

Iveta LEIKUMA