Erna Jančevska: Es varētu aizbraukt uz Vāciju, taču… nē

  • Projekti
  • 29.11.2019 09:29
  • 534 skatījumi
img

Ar Ernu Jančevsku esam seni paziņas. Viņa ar vīru Sergeju jau desmit gadus piedalās Krāslavas "Jautro un asprātīgo kluba"(JAK) spēlēs, kuras es vadu. Pati Erna ilgus gadus bija “Varavīksnes” vidusskolas, ko viņa absolvēja 1991. gadā, skolas padomes priekšsēdētāja. Viņa ir uzticama, radoša un jautra. Jančevsku bērni arī ir JAK dalībnieki, un vēl viņi ir ļoti labi audzināti un patīkami sarunu biedri. Līdz šim mums nebija izdevies parunāt par viņas ģimenes vēsturi. Manam intervijas piedāvājumam Erna piekrita uzreiz. Mūsu tikšanās notika dažas stundas pirms vecāku komandas, kas aktīvi gatavojas JAK Jaungada spēlei, mēģinājuma...

Erna, paldies, ka piekriti sarunai. Sāksim no paša sākuma: kur ir tavas dzimtas saknes, kurās zemēs?

No mammas puses radi ir krievi, vismaz puse no tiem nāk no Penzas guberņas. Mans vecvectēvs Afanasijs Volodins mācījās Mākslas akadēmijā, pazina Iļju Repinu. Dzimtas stāsts vēsta, ka Repins gleznojis manu vectēvu etīdei “Zemnieks”, bet pēc tam no šīs etīdes tika veidots viens no gleznas “Volgas strūdzinieki” tēliem. Vēl viens vecvectēvs Ivans Kaļajevs piedalījās padomju varas dibināšanā Āzijā, cīnījās ar basmačiem. Interesanti, ka Kaļajeva brālis piedalījās sazvērestībā - apvērsuma mēģinājumā pret imperatoru Aleksandru III Aleksandra Uļjanova  vadībā. Par piedalīšanos sazvērestībā vecvectēva brālis tika nogalināts Šliselburgas cietoksnī kopā ar Ļeņina brāli. Mani senči no Krievijas Turkistānā ieradās jau sen. Vecmāmiņa Vera Volodina vēl pusaudzes gados tika pakļauta represijām un izsūtīta uz Sibīriju, tas notika jau pēc kara. Vecmāmiņa strādāja rūpnīcā Taškentā. Kaimiņš viņai pačukstēja, ka šodien caur caurlaižu telpu varēs iznest nedaudz ogļu, jo viņš dežūrēs. Mājās bija liela ģimene, vajadzēja kaut kā sildīties. Protams, viņa tika pieķerta.

Šai rīcībai nebija īpašu seku, viss būtu beidzies ar rājienu vai brīdinājumu. Bet tad par sevi lika manīt jaunības maksimālisms. Pagalmā tika žāvēta veļa, arī “līdzjūtīgā” kaimiņa formas tērps. Mana vecmāmiņa paņēma šķēres un to sagrieza. Sekas bija tūlītējas. Mana mamma jau piedzima Magadanā. Tiesa, vecmāmiņa ar mammas tēvu ilgi kopā nedzīvoja, ātri izšķīrās un atkal apprecējās ar vectēvu. Manuprāt, tieši šis cilvēks ir vectēvs, kurš audzināja manu māti, pēc tautības kirgīzs - Talgeldijevs Ženabajs. Viņi iepazinās Magadanā, vectēvs bija gūstā kara laikā, un, kad viņš atgriezās, viņu izsūtīja trimdā, kas bija raksturīgi tam laikam. Šeit zelta raktuvēs viņi arī satikās. Atradās tur ilgi, tikai 50. gadu beigās varēja atgriezties. Mammu aizsūtīja uz Taškentu agrāk, viņa bija ļoti slimīga. Viņa dzīvoja pie maniem vecvecākiem. Tā mana mamma arī izauga Taškentā, pēc skolas beigšanas viņa strādāja asins pārliešanas stacijā. Un uz turieni atnāca mans tētis ziedot asinis. Nodeva asinis un sajutās slikti. Mamma palīdzēja viņam atgūties. Tā viņi iepazinās, sāka satikties. Pēc sešiem mēnešiem apprecējās. Tētis mācījās V. I. Ļeņina vārdā nosauktajā Taškentas augstākajā kara skolā. Es arī piedzimu Taškentā.

Tagad parunāsim par vācu saknēm…

No tēva puses radi ir Volgas vācieši, uzvārds Vollerts. Ģimene pārcēlās uz Krieviju 1761. gadā, kad no Vācijas “plūda” zemnieki un amatnieki, meklēdami laimi jaunajās zemēs. Vecvectēvs bija dzirnavnieks, pēc revolūcijas viņš īrēja pats savas dzirnavas un turpināja strādāt. Vecmāmiņa kara laikā, tāpat kā gandrīz visi Volgas vācieši, tika nosūtīta uz Sibīriju. Kā tik radās iespēja, tā uzreiz kopā ar bērniem pārcēlās uz Kazahstānu, tur bija paziņas. Neskatoties uz visām grūtībām, mana vecmāmiņa izaudzināja divus bērnus un nodrošināja, ka tie iegūst augstāko izglītību. Tētis sākotnēji vēlējās doties uz lidotāju skolu, bet neizgāja medicīnas komisiju. Pēc gada viņš iestājās Taškentas koledžā, neskatoties uz bēdīgi slaveno piekto punktu, kas vēl nesen nebūtu ļāvis viņam tuvoties militārajai augstskolai. Pēc koledžas absolvēšanas 1974. gadā tēti norīkoja uz Ādažiem. Tur sākās viņa dienests. Mēs šeit ieradāmies 1975. gadā. Mans tēvs pēc rakstura ir audzinātājs. Piemēram, viņš uz savu dzīvokli atveda karavīrus, lai parādītu, kā dzīvo virsnieks. Mūsu istabā atradās matracis, uz kura gulēja vecāki, mana gultiņa un viss…

Vēlāk parādījās neliela bufete. Tā mēs dzīvojām. Pēc tam tēvam sākās veselības problēmas, viņu pārcēla uz kara komisariātu Daugavpilī. Pēc dažiem gadiem atkal jauns norīkojums. Trīs gadus mēs dzīvojām Kamčatkā. Tā bija tēva izvēle, iespēja “nopelnīt” vairāku gadu stāžu (Kamčatkā gads tika skaitīts kā divi), naudas pabalsts pavisam cits. Man tikko apritēja 6 gadi. Tur es sāku skolas gaitas un pabeidzu pirmās divas klases. Un tad mēs atkal atgriezāmies Daugavpilī, tur bija palicis dienesta dzīvoklis, kas bija piešķirts mūsu ģimenei. 1984. gadā tēti pārcēla uz Krāslavu, un mēs arī šurp pārcēlāmies, kaut arī ne uzreiz, bet tikai 1986. gadā. Pārcelšanās un skolu maiņa man nebija viegla. Visi mani draugi un draudzenes palika Daugavpilī, mūsu dzīvoklī sāka dzīvot vecmāmiņa, tēva māte, kas atbrauca no Kazahstānas. Es centos turēties pretī, lai nepārceltos uz Krāslavu. Šeit bija jauna skola, jauna klase un sveši cilvēki visapkārt. Bet pamazām viss nokārtojās. 1989. gadā es uzsāku skolas gaitas trešajā vidusskolā, ko absolvēju 1991. gadā.

Un tālāk?

Tālāk sekoja Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte. Es mācījos neklātienē, strādāju par auklīti bērnudārzā, par pārdevēju veikalā. Vispār strādāt sāku vēl skolas gados. Sākumā par tehnisko darbinieci, tad par ķīmijas kabineta laboranti… Pēc pieciem studiju gadiem ieguvu diplomu, jurista kvalifikāciju. Mācības uzsāku pēc Iekšlietu ministrijas Krāslavas nodaļas norīkojuma. Bet pēc tam “vara mainījās”, un es, tā kā nebiju Latvijas Republikas pilsone, nevarēju strādāt policijā. Naturalizācija toreiz noritēja pavisam citādi nekā tagad. Toreiz rinda bija gara. Pilsonību ieguvu tikai 2001. gadā. Vecāki pieņēma Krievijas pilsonību. Pašlaik mamma ir pensijā, bet tētis strādā par restauratoru Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā. Bet es pēc studijām turpināju strādāt veikalā Augstkalnē. Tur iepazinos ar nākamo vīru Sergeju. Kopā gājām uz diskotēkām, komunicējām... Sergejs prata skaisti aplidot.

Diskotēkas Augstkalnē beidzās vēlu. Sergejs mani pavadīja uz mājām Krāslavā, pēc tam atgriezās savās mājās ciematā, pārģērbās un gāja atpakaļ uz Krāslavu, jo strādāja “Krebsarā”. Bijām jauni, veseli un stipri. Patīkami atcerēties. Tā turpinājās vairākus gadus, pēc tam rīkojām kāzas. Tad piedzima meita Elvīra, dēls Ernests. Sergejs ir individuālais uzņēmējs, strādā dažādos virzienos. Sākumā tirgojāmies, bija laiks, kad mums bija divi tirgus punkti. Tad no tirdzniecības bija arvien mazāk ienākumu, palika vairs tikai viens punkts. Un tad Sergejs devās strādāt mežā. Es joprojām tirgoju, cenšos apģērbt Krāslavas vīriešus. Protams, darbi rit dažādi. Bet citu iespēju pagaidām nav. Ir cilvēki, kuri dzīvo daudz sliktāk. Un, lasot vecmāmiņas atmiņas par trimdas gadiem, vispār šķiet, ka mēs esam pilnīgi laimīgi. Tāpēc nevar Dievu dusmot.

90. gadu sākumā daudzas militāristu ģimenes brauca prom no Latvijas. Kāpēc jūsu ģimene nolēma palikt?

Uz kurieni braukt? Tētis mammu pārveda šurp, šeit bija arī vecmāmiņa. Mammas vecāki dzīvoja Taškentā. Doties uz Uzbekistānu? Rastos tādas pašas problēmas kā šeit. Un tur mēs nevienam nebijām vajadzīgi. Uz Krieviju, uz jaunu vietu? Arī tur mūs neviens negaidīja. Bet šeit, Latvijā, mēs jau bijām iesakņojušies, mūsu ģimene šeit kopš 1976. gada. Varbūt, ja toreiz tētim piedāvātu atkal doties uz Kamčatku, viņš būtu piekritis, viņam tur patika. Bet tādu iespēju nebija. Vecmāmiņa ierosināja pārcelties uz Vāciju, senču dzimteni. Tētis arī to novērtēja skeptiski. Viņš uzskatīja, ka arī tur mēs nevienam neesam vajadzīgi... Tolaik neviens mūs nekur negaidīja. Mājas bija šeit. Pēc studijām es varēju palikt Rīgā, tur es, visticamāk, ātrāk atrastu darbu savā specialitātē. Viss būtu citādāk. Bet vai labāk? Viss ir noticis tā, kā tam bija jānotiek. Esmu apmierināta ar savu dzīvi, un negribētu neko mainīt.

Vai bērniem nav plānu doties kaut kur tālu prom?

Pagaidām šādu plānu nav. Bet dzīve var veidoties dažādi, kā – to neviens nezina. Vecāko paaudzi šeit “notur” ģimene, tuvinieki, mājas. Jaunatne ir daudz mobilāka. Ja šeit neveiksies, alga neapmierinās - viņi brauks, kur ir labāk. Tāds tagad laiks. Bet kopumā es zinu cilvēkus, kuri aizbrauc no Latvijas tikai peļņā, bet dzīvot tur negrasās. Es arī pati, piemēram, varētu aizbraukt uz Vāciju, tur dzīvo tante un puse no tēva radiem. Varētu aizbraukt un droši vien lieliski iekārtoties... Taču nē. Es to nevaru izskaidrot, bet nē... Lai gan nekad nesaki nekad. Bērni pagaidām mācās. Elvīra ir topošā farmaceite, Ernests mācās 12. klasē, plāno universitātē studēt informācijas tehnoloģijas, bet tas, protams, vēl var mainīties...

Paldies par sarunu, lai Jūsu ģimenē viss izdodas!

 Andrejs JAKUBOVSKIS

Publikācija sagatavota ar VRAA finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma, līgums Nr. 2/MEDIA/19/19/32