Eduards Bergs: Mēs - vecā kaluma cilvēki…

Paldies, ka atradi laiku sarunai. Pastāsti, ko izdevās uzzināt par saviem senčiem, savām saknēm?

Sāksim ar mammas radu rakstiem. Mana mamma Marija Berga, pirmslaulību uzvārds Olehno. 1870. gadā mans vecvectēvs Staņislavs no grāfa Plātera nopirka zemi un māju Krāslavas nomalē, blakus vecticībnieku baznīcai. Tālāk jau bija mežs… Māja joprojām atrodas tur, kur bijusi, tagad tur dzīvo mana mamma. Vecvectēvs savu ģimeni šurp atveda no Baltkrievijas. Mans vectēvs, arī Staņislavs, jau piedzima Krāslavā 1895. gadā. Vecvectēva mājā dzīvoja arī pieaugušie dēli no viņa sievas pirmās laulības. Staņislavam Olehno un viņa dēliem bija kurpnieka amats, viņi darināja apavus, gatavo produkciju pārdodot gadatirgos. Tā kā apavi tolaik maksāja dārgi, ģimenei izdevās labi nopelnīt, viņi bija turīgi. Mans vectēvs tika iesaukts armijā, dienēja flotē Petrogradā. Pēc 1917. gada, kad viss apkārt sabruka, viņš atgriezās Krāslavā. Vajadzēja kaut kā dzīvot, un viņš sāka mācīties pie Krāslavas labākā skrodera. Drīzumā vectēvs ieguva licenci un atvēra pats savu darbnīcu, kurā šuva vīriešu apģērbu. Mūsu ģimenes mājā bija skaista izkārtne “Drēbnieks”, tā, iespējams, ir pat saglabājusies un to varētu atjaunot. Pagājušā gadsimta 40. gadu sākumā beidzās viss labais manai ģimenei. Manu vecmāmiņu un tanti izveda strādāt uz Vāciju.

Mammas vecākais brālis pazuda bez vēsts. Vectēvu aizveda uz nometni Salaspilī. Mājās palika mana mamma un vecmāmiņa. Pārsteidzoši, ka vectēvs drīz tika palaists mājās “veselības stāvokļa dēļ”. Man tas liekas savādi, bet tieši tā stāsta mamma. Vecmāmiņa un tante Krāslavā atgriezās tikai 1946. gadā. Pēc kara manu vectēvu Staņislavu iecēla par terpentīna rūpnīcas, kas atradās bijušās kokapstrādes rūpnīcas teritorijā, vadītāju. Kad rūpnīcu likvidēja, manam vectēvam tika uzdots iekārtot šūšanas darbnīcu, kas, protams, viņam bija vienkāršāk un pazīstamāk. Izveidotā darbnīca jeb cehs kļuva par pamatu Krāslavas šūšanas fabrikai, ko mēs visi tagad pazīstam kā uzņēmumu “Nemo”. Mans vectēvs strādāja šajā šūšanas darbnīcā līdz pat pensijai, pēc tam nodarbojās ar biškopību, audzēja trušus un baložus. Bet mājās joprojām glabājas lielas piegriezumu šķēres un šujmašīna Singer. Tas viss pa mammas tēva līniju. Pa vecmāmiņas līniju -  mans vecvectēvs Antons Koņuševskis bija no Konstantinovas.

Ir maz informācijas, taču zināms, ka par kaut kādiem nopelniem viņam tika piešķirts sīkpilsoņa nosaukums un iedalīts zemes gabals. Viņš strādāja pie grāfa Plātera par zirgu puisi. Mūsu mājā glabājas grāmata no grāfa bibliotēkas. Es nezinu, kā tā nokļuva pie mums, taču uz šīs grāmatas (drukātā Bībele) ir grāfa ekslibris. Mana mamma piedzima 1935. gadā ģimenes mājā Krāslavā. Kara laikā viņa bija pavisam maza, taču labi atceras sprādzienus un to, ka, tuvojoties frontei, visa ģimene bēga uz mežu un kādu laiku dzīvoja zemnīcā. Tiklīdz karš beidzās, mamma sāka mācīties poļu skolā, taču tas nebija ilgi, jo skolu slēdza. Viņa turpināja mācības 2. vidusskolā, kas toreiz atradās grāfa bijušajā bibliotēkā. Pēc atestāta saņemšanas mamma iestājās medicīnas skolā, pēc tam tika nosūtīta strādāt uz Dobeles rajonu. Tur viņa satika Toivo Bergu, manu tēvu, kurš tur dienēja armijā. Mans tēvs ir dzimis 1940. gadā Tallinā. Informācijas par radiniekiem Igaunijas pusē ir ļoti maz. Proti, mana tēva vecāki nerunāja krieviski, bet mātes radinieki nezināja igauņu valodu. Ir zināms, ka ar tēva audzināšanu nodarbojās vecmāmiņa. Viņa māte Hildegarta Berga kara laikā emigrēja uz Rietumiem, bet pēc tam uz Austrāliju, viņa pameta ģimeni. Saziņa ar viņu pilnībā pārtrūka. Tolaik tas bija sarežģīti, ārzemēs dzīvojošajiem radiniekiem bieži tika liegta iespēja uzturēt kontaktus ar ģimeni. Tātad jebkāda saikne ar manu vecmāmiņu tika zaudēta, tā joprojām nav atjaunota. Mums Igaunijā ir radinieki, ar kuriem mēs uzturam kontaktus, bet viņi ir manas mātes tuvi radinieki. Paradokss...

Mans vectēvs Oskars Bergs strādāja metālapstrādes rūpnīcā. Viņš bija labs meistars, bieži kaut ko meistaroja mājās. Mamma stāstīja, ka viņa mājā bija paša izgatavota tvaika lokomotīve, izveidota tik prasmīgi, ka nevarēja noticēt tās amatnieciskajai izcelsmei. Mans tēvs Toivo Bergs pēc skolas aizbrauca uz jaunapgūtām zemēm, kādu laiku tur strādāja, pirms došanās armijā strādāja par kinomehāniķi Tallinā. Saticies ar manu mammu, tēvs aizveda viņu uz savu dzimteni. Tur mani vecāki kādu laiku dzīvoja. Mamma strādāja dzelzceļa poliklīnikā, tēvs - papīrfabrikā. Radinieki pārliecināja manus vecākus pārcelties uz Krāslavu. Turklāt Igaunijas klimats nederēja manai vecākajai māsai Ingrīdai (viņa, starp citu, tika nosaukta par godu aktrisei Ingrīdai Bergmanei). Vecāki pārcēlās uz Krāslavu. Mamma iekārtojās darbā sanitāri epidemioloģiskajā stacijā, tēvs vispirms strādāja SCO, pēc tam par auto mehāniķi policijā - līdz pat pensijai. Māsa Renāte jau piedzima Krāslavā, šeit 1974. gadā piedzimu arī es.

Ļoti interesanti. Paldies, ka tik labi sagatavojies mūsu sarunai. Tagad parunāsim par tevi. Mēs jau uzzinājām, ka piedzimi Krāslavā, mācījies 2., pēc tam 3. vidusskolā. Un pēc skolas beigšanas.

Pēc skolas absolvēšanas es mēģināju iestāties Daugavpils Pedagoģiskās universitātes sporta nodaļā. Konkurss bija ļoti liels, un man pietrūka viena punkta. Iekārtojos darbā RCP, pēc tam pusgadu strādāju meža kombinātā. Un tad mana tēva kolēģi ieteica iestāties Policijas akadēmijā un strādāt policijā. Tā arī darīju. Taču tur mācījos tikai gadu, mani pārcēla otrajā kursā, es labi nokārtoju eksāmenus, bet ģimenes iemeslu dēļ man vajadzēja atgriezties Krāslavā. Četrus gadus strādāju ceļu policijā, pēc tam pārgāju darbā uz ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Iznāk, ka es Iekšlietu ministrijas sistēmā strādāju jau 27 gadus.

Kā iepazinies ar sievu?

Mēs mācījāmies vienā klasē, tā arī iepazināmies. 1991. gada pabeidzām skolu, bet kāzas notika 1994. gadā. Mēs izlēmām, pirms oficiāli reģistrēsim savas attiecības, iegūsim izglītību, profesiju, darbu… Un tad gatavosimies kāzām. Tā arī bija. Ilona absolvēja Dzelzceļa tehnikumu, es sāku strādāt policijā. 90. gados tas bija kaut kas - abiem darbs valsts iestādēs. Tā arī dzīvojam, šogad nosvinējām sudraba kāzas.

Lieliski! Apsveicu! Pazīstu jūsu bērnus Lauru un Tomasu. Vai viņiem ir igauņu vārdi?

Nosacīti. Tomass - vispār abreviatūra (smejas); Toivo plus Marija - rezultātā Tomass. No vectētiņa un vecmāmiņas vārdiem radās vārds mazdēlam. Bet Laura… 1997. gadam diezgan rets vārds. Taču mūsu uzvārdam nav tik viegli piemeklēt vārdu. Nenosauksi ne par Anastasiju, ne par Kseniju…

Pastāsti par Lauru - kur viņa mācās, ar ko nodarbojas?

Laura jau piecus gadus dzīvo un mācās Anglijā. Absolvēja vispārizglītojošo koledžu, iestājās Jorkas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Ieguva bakalaura grādu, tagad strādā specialitātē un raksta maģistru.

Vai paliks tur dzīvot un strādāt?

Pagaidām grūti teikt. Visa pasaule ir atvērta. Viņa sūta savu CV dažādām kompānijām. Savu tālāko likteni viņa lems pati.

Vai Tomass vēl nedomā, par ko kļūs?

Pagaidām nē. Saka, ka grib būt futbolists, taču tas ir bērnības sapnis, vēl daudz kas mainīsies. Pašlaik viņš mācās 4. klasē.

Tagad šāds jautājums. Protams, ir brīnišķīgi, ka 90. gados nepalikāt bez darba, taču abi esat gan jauni, gan enerģiski... Kāpēc nekur neaizbraucāt no Krāslavas? Kāpēc nemeklējāt laimi ārzemēs?

Mūs turēja darbs... Mēs esam vēl vecā kaluma ļaudis, uzskatām - kur esi dzimis, tur arī noderīgs. Sieva Ilona arī ir krāslaviete, visi viņas radinieki ir no šejienes. Daudzi no maniem klasesbiedriem aizbrauca, bet puse klases palika tepat, nekur neaizbrauca. Pagaidām tāda ideja nav radusies. Varbūt kādreiz... Meita kaut kur apmetīsies uz dzīvi, varbūt tad mēs dosimies pie viņas... Man ir palikuši četri gadi līdz pensijai. Turklāt Laura jau tur ir padzīvojusi, apskatījusi, kā tur dzīvo mūsu viesstrādnieki. Godīgi sakot, es negribētu šādi dzīvot... Kad viņi šurp atbrauc, tad stāsta, cik viņiem tur labi. Domāju, ka nemaz tik labi nav. Esmu pārliecināts, ja viņiem šeit būtu darbs ar tādu pašu algu, neviens no mūsējiem tur nepaliktu. Ne jau no labas dzīves viņi brauc turp...

Paldies par interesanto sarunu. Lai ģimenei labi klājas! No sirds novēlu, lai bērni jūs priecē, bet jums abiem jautri nosvinēt gan zelta, gan dimanta kāzas!

Kad gatavojos tikties ar Eduardu Bergu, nevarēju iedomāties, ka runāšu ar Krāslavas patriciešu pēcnācēju. Rakstu to bez jebkādas ironijas. Esmu pārliecināts, ka Eduarda ģimene nekad nepametīs savu dzimto pilsētu, un mēs visi piedzīvosim brīdi, kad speciālistiem ar labu ārzemēs iegūtu izglītību būs darbs arī mūsu novadā.

Andrejs JAKUBOVSKIS

Publikācija sagatavota ar VRAA finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma", līgums Nr. 2/MEDIA/19/19/32