“Tautību studija” - Latgales etniskās daudzveidības atveids

Svētdien, iepriekš vienodamās par tikšanos, es devos uz vokālā ansambļa «Tautību studija» mēģinājumu Ezernieku kultūras namā. Mani jau gaidīja kolektīva dalībnieces, kas iepriekšējā vakarā izpildīja vairākas dziesmas Dagdas svētkos “Baltkrievu kultūras diena”, kas bija veltīti Baltkrievijas Republikas 100. gadadienai. Jāpiebilst, ka svētkos piedalījās kolektīvi ne tikai no Latvijas, bet arī viesi no Baltkrievijas un Lietuvas. Tā kā mans kolēģis jau bija apmeklējis šo pasākumu, es zināju, ka svētki bija izdevušies, un “Tautību studijas” uzstāšanās noritēja lieliski. Pašas dāmas uzsvēra, ka šoreiz viss izdevās tā, kā bija ieplānots, bez jebkādas aizķeršanās.

Latgalē ir daudz talantīgu cilvēku. Arī “Tautību studija” to apstiprina. Ikviena dalībniece pārstāv kādu no etniskajām grupām, kas, manuprāt, padara šo kolektīvu krāsainu, piešķir tam rozīnīti. Tautas nama mājīgajā gaisotnē sarunu sākām ar iepazīšanos. Ansamblis nebija pilnā sastāvā, viena no dalībniecēm - Svetlana Zubareva - saslima. Pārējās trīs - Vita Vitāne, Tatjana Volovatova un Vera Baltiņa - stāstīja par sevi un savu ikdienu. 

Kolektīva vadītāja Vita Vitāne pavēstīja, ka par ansambļa dibināšanas laiku var uzskatīt 2008. gada rudeni, kad viņas nolēma pulcēties uz mēģinājumiem un dziedāt. Vajag taču vismaz kaut ko darīt, kaut kur iet. Laiks bija nemīlīgs, tautas nama vecajā ēkā arī bija auksti, taču pulcējāmies. Sākumā gribētāju bija gandrīz puse ciema, bet laika gaitā vairākums pārtrauca apmeklēt, palika tikai daži cilvēki: Vita Vitāne, Vera Baltiņa, Tatjana Volovatova, Svetlana Zubareva, Oksana Potapova, Ļubova Duncāne. Tieši šādā sastāvā sākās ansambļa vēsture, lai gan tolaik tam vēl nebija nosaukuma. Tikmēr sieviešu vokālais ansamblis sāka braukt uz dažādiem svētku pasākumiem. Tā turpinājās apmēram divus gadus, līdz vienā pasākumā, šķiet, Svariņos, kāds pajautāja par nosaukumu, uz ko vadītāja atbildēja «Tautību studija», jo visas dalībnieces bija dažādu tautību pārstāves.

Tā arī palika. Sākumā viņas dziedāja a capella, t.i., kora dziedāšana bez muzikāla pavadījuma, nedaudz vēlāk ģitāras pavadījumā, ko lieliski spēlē Vita Vitāne. Tagad, pateicoties modernajām tehnoloģijām, viņas veido veiksmīgas fonogrammas dziesmām, ko izpilda. Jautātas par to, kā izvēlas repertuāru, dāmas atbildēja, ka parasti viņas izpilda dziesmas, kuras patīk pašām. Iedvesmas avots ir internets, kurā var atrast gan dziesmas, gan dziesmu vārdus. Viss ir pavisam vienkārši: kādai no dalībniecēm iepatīkas dziesma, viņa atnāk uz mēģinājumu un piedāvā citām to noklausīties, tad kopīgi izlemj, vai tā tiks iekļauta izpildāmo dziesmu sarakstā. Protams, viss ir saistīts ne tikai ar gaumi, ir jāņem vērā arī vokālās spējas. Saskaņā ar vadītājas pārliecību: “Ja dziesma neiet pie sirds, to izpildīt arī ir grūti. Parasti tāds repertuārs neiedzīvojas.”

Katrai kolektīva dalībniecei savs liktenis, kas viņas saveda kopā vienam mērķim. Kā jau minēju, katra dalībniece pārstāv kādu no mazākumtautībām. Piemēram, vadītāja Vita Vitāne, kas dzied pirmajā balsī, ir latviete. Viņa izaudzināja trīs meitas, no kurām divas ir ārzemēs, bet neaizmirst par dziedāšanu. Viņas, tāpat kā māte, spēlē ģitāru. Sākumā, kad kolektīvs tikko izveidojās, jaunākā meita nāca uz visiem mēģinājumiem, centās dziedāt, bet tagad interese ir zudusi.

Tatjana Volovatova - dedzīga baltkrieviete. Pēc viņas stāstītā, vecāki 1973. gadā pārcēlās uz Latviju no Komi APSR. Faktiski visu dzīvi viņa pavadīja šeit, mācījās, apprecējās. Tatjana uzskata, ka katra no viņām piešķir savu “nacionālā” daļu katrai dziesmai. Piemēram, izpildot baltkrievu dziesmas, viņa var iespiegties tā, ka zāle palecas. Bet, ja dzied kaut ko latviešu vai ukraiņu valodā, tad šo paņēmienu neizmanto, kaut arī dažreiz to gribas. Šajā dzīves posmā viņa iesaista gadu veco mazmeitu tradīciju izpētē un palīdz vingrināties dziedāšanā.

Mani visvairāk pārsteidza kolektīva ukraiņu dalībnieces dzīvesstāsts. Viņa pastāstīja, ka, jaunībā dzīvodama Ukrainā, no darbavietas saņēma ceļazīmi uz Ezernieku tūristu bāzi. Pirms brauciena viena no kolēģēm pajokoja: “Noteikti jābrauc, varbūt līgavaini atradīsi.” Tā arī notika. Kāzas svinēja Ukrainā, gadu nodzīvoja kaimiņu valstī, bet pēc tam nolēma atgriezties Latvijā. Šeit ar vīru strādāja tūristu bāzē, izaudzināja divus dēlus, kuri jau izveidojuši savas ģimenes. Kas interesanti, Verai patīk izšūt (īpaši rišeljē tehnikā), tāpat viņa ir atbildīga par kolektīva skatuves tērpu darināšanu. Godīgi sakot, mani pārsteidza piesaiste ukraiņu tradīcijām un vēlme tās ievērot, lai gūtu “māju” sajūtu. Šī tendence vērojama ne tikai repertuāra izvēlē. Abu dēlu kāzās viņa palūdza atvases apģērbt pašus šūdinātus un izšūtus kreklus, bet vedeklām - kleitas un vainadziņi galvā. Visi izgāja dārzā, nofotografējās, lai ievērotu tradīcijas un lai mammai būtu gandarījums. 

Pēc likteņa gribas daudznacionālais sastāvs ir sanācis kopā un veiksmīgi cits citu papildina. Desmit gadu laikā vietējie iedzīvotāji jau ir pieķērušies kvartetam un dodas uz pasākumiem, lai baudītu “Tautību studijas” uzstāšanos. Protams, kā atzīst pašas kolektīva dalībnieces, tas glaimo, taču aiz tā visa ir garas darba stundas, mēģinājumi un diskusijas. Kā saka, pacietība un darbs visu padarīs. Neskatoties uz to, katru reizi, izejot uz skatuvi, rodas satraukums. Kāds ir samulsis, ka auditorijā ir daudz svešinieku, savukārt cits, tieši pretēji, ka jāuzstājas savu kaimiņu priekšā. Viss satraukums pāriet, tiklīdz sākas dziesma. Vēl palīdz apziņa, ka nav kur atkāpties, ja jau esi izgājis uz skatuves...

Uz manu jautājumu, kā viņām, dažādu tautību pārstāvēm, dzīvojas Latvijā, visas atbildēja, ka ir apmierinātas. Kas var būt labāks, kā nodarboties ar to, kas priecē, jo īpaši tāpēc, ka visi mājinieki atbalsta, teikdami, ka jāturpina iesāktais, neiebilst pret mēģinājumiem svētdienās un braucieniem gan pa Latviju, gan ārpus tās robežām. Jāuzsver, ka pašvaldības atbalsta un palīdz tiem, kas dzied kolektīvos: vai nu dāvina naudu tērpu šūšanai, vai arī organizē transportu.

Talantīgi cilvēki, kas nežēlo spēku un laiku, lai sagatavotos koncertiem. Galvenais ir rezultāts un spēja nokļūt uz pareizā viļņa, nonākot jaunā vietā. Priekšā vēl daudz darbu un plānu, tostarp brauciens uz Svariņiem uz “Zavalinku” koncertu nākamajā sestdienā. Veiksmi koncertos un lai arvien labi skan!

Jeļena AVSJUKEVIČA

Publikācija sagatavota ar VRAA finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma,

līgums Nr. 2/MEDIA/19/19/32