Aivars Bačkurs: “Brīvprātīgais darbs - tas ir mans hobijs!”

  • Projekti
  • 19.06.2020 11:03
  • 141 skatījumi
img


Ik veiksmes stāsts ir stāsts par personību, īpašu, neparastu un talantīgu. Mēs esam pieraduši līdzās nostatīt vārdus “panākumi” un “uzņēmējdarbība”. Kas īsti ir “uzņēmējs”... Tas ir cilvēks, kura darbību rezultātā mainās sociālā vide, tiek uzlabota ekonomiskā un politiskā atmosfēra, cilvēku dzīves kvalitāte. Manuprāt, Aivars Bačkurs no Dagdas ir tipisks sociālā uzņēmēja piemērs, jo viņa darbība ir svarīga gan pilsētas, gan novada attīstībā. Esmu drošs, ka Dagdas novada iedzīvotājiem nav papildus jāstāsta par šo jauno cilvēku. Viņu tāpat visi pazīst. Tomēr, ņemot vērā to, ka mūsu laikraksta lasītāji dzīvo vismaz trijos novados, par šo cilvēku ir jāpastāsta sīkāk. Tātad...

Aivars Bačkurs, 22 gadus jauns, jauniešu biedrības “Dagne” valdes priekšsēdētājs, Dagdas novada Kultūras centra pasākumu organizators Ezernieku Saietu namā, Jaunatnes iniciatīvu centra brīvprātīgais. Mēs viens otru pazīstam jau sen. Pēdējos gados reti kurš novada pasākums norisinās bez viņa dalības. Starp citu, vēl esot skolas solā, viņš daudz paguva paveikt kā brīvprātīgais...

Labdien, Aivar! Paldies, ka atradi laiku sarunai. Katrs veiksmes stāsts sākas ar dzimšanu. Pastāsti mums mazliet par sevi, kur piedzimi, ar ko nodarbojas vecāki?

Piedzimu Krāslavas dzemdību namā, bet visu laiku dzīvoju Dagdā. Mana mamma ir pārdevēja, tētis - strādnieks. Kad sāku strādāt kultūras un jaunatnes politikas jomā, sapratu, no kurienes manī ir publicitātes un radošuma dziņa. Tad arī uzzināju, ka mani vecvecāki iepazinās kādā no kopīgi vadītajiem pasākumiem, abi spēlēja akordeonu. Tas bija Grodņas apgabalā Baltkrievijā. Iespējams, tieši no turienes man ir šīs spējas un apņemšanās veikt sociālo darbu un vadīt kultūras pasākumus. Mācījos Dagdas vidusskolā no pirmās līdz divpadsmitajai klasei.

Kā pieņēmi lēmumu, ko darīt pēc skolas beigšanas?

Ļoti viegli un vienkārši. Es izvēlējos mājām tuvāko augstskolu - Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju, un programma tika izvēta, lai iegūtā profesija būtu multifunkcionāla nākotnes darba izvēlē. Es izvēlējos pamatskolas un matemātikas skolotāja specialitāti. Pirms divām dienām aizstāvēju diplomdarbu. Kad tikko iestājos augstskolā, sāku dzīvot kopmītnēs. Sākumā domāju, ka turpmāk dzīvošu, studēšu un iesaistīšos sabiedriskos pasākumos Rēzeknē. Bet jau pēc trim nedēļām sapratu, ka kopmīnes - tas nav domāts man! Turklāt pilsēta bija sveša un nepazīstama. Tad es nolēmu atrast darbu Dagdā un turpināt studijas pēc brīva apmeklējuma. Darbu izdevās atrast - Ezernieku saietu nama vadītāja amatā, ar universitāti arī izdevās visu atrisināt. Pēc diviem gadiem sāku strādāt par kultūras pasākumu organizatoru, galvenais, ka šis darbs ļāva vienlaicīgi strādāt, studēt un veltīt laiku savai sirds lietai – brīvprātīgajam darbam. 

Ezernieku pagasta kultūras dzīves vadītāja amats ir nopietns. Tur ir ļoti izteiktas tradīcijas, arī pašdarbība vienmēr bijusi augstumos. Vai bija grūti sākt?

Grūti. Sākumā mana iecelšanu uztvēra visai skeptiski. Turklāt gan jaunākā paaudze, gan vecāka gadagājuma cilvēki. Bet tad... Mans pieredzes trūkums rezultātā kļuva par jaunu ideju un virzienu avotu. Tas bija izaicinājums ne tikai man, bet arī pagasta iedzīvotājiem. Mēs centāmies visi kopā, neskatoties uz visām grūtībām, uz iedzīvotāju skaita samazināšanos... Radījām jaunus kolektīvus, kopīgi centāmies atrast jaunu pieeju cilvēkiem, lai pārvarētu pasivitāti un nevēlēšanos piedalīties kultūras pasākumos. Mums ilgus gadus nebija deju kolektīva. Es ierosināju izveidot šādu kolektīvu. Jūs nevarat iedomāties, kā uz mani skatījās. Neviens neticēja, ka tas ir iespējams. Deju kolektīvs - vismaz 8 pāri, 16 cilvēki... Bet izdevās. Vidējās paaudzes deju kolektīvs „BUKMUIŽA” darbojas jau pusotru gadu, paldies Natālijai Spruktei un „BUKMUIŽAS” ģimenei. Pandēmija, protams, izjauca mūsu plānus, bet pirms divām nedēļām mēs atsākām mēģinājumus. Un mūsu vairs nav 16, bet jau 18! Cilvēkus mēs pieņēmām diezgan ātri un pat tagad esam jaunu, azartisku dejotāju meklējumos. Kolektīva dejotāji ir ne tikai Ezernieku pagasta iedzīvotāji, bet arī Dagdas iedzīvotāji aktīvi piedalās kolektīva darbā. Mēs visi pa šo laiku paguvām sadraudzēties, apvienoties, mūsu dejotājiem ir labi rezultāti, un es esmu pārliecināts, ka drīz mēs varēsim iepriecināt visus uz Dziesmu un deju svētku lielās skatuves. Es arī dejoju šajā kolektīvā un uzskatu, ka ar dejas palīdzību mēs iepazīstam kultūru.

Kas vēl šajā laikā ir paveikts Ezerniekos?

Mēs atklājām jauno vokālistu studiju - bērnu popgrupu “Nebēdņi”. Pirms tam pagasta kultūras centrs strādāja ar dažādām paaudzēm, bet ne ar bērniem. Tagad tas ir labots. Plānojam izveidot vairākus bērnu kolektīvus - vokālo un deju. Mēs, iespējams, neatradīsim 8 pārus bērnu deju kolektīvam, bet es tiešām ceru, ka 4-6 pāri būs. Pašdarbības zelta laikmets ir pagātnē. Šodien ir ļoti grūti iesaistīt cilvēkus mākslinieciskajā pašdarbībā.

Kāpēc tev izdevās pārvarēt šo pasi vitāti? Kāpēc tev noticēja?

Ir grūti atbildēt uz šiem jautājumiem. Bet man šķiet, ka cilvēki paši ilgojās pēc īstas komunikācijas, pēc vietas, kur viņi var būt kopā. Un Ezernieku Saietu namam, neatkarīgi no tā, kā to dēvē, vienmēr biji vieta, kura vieno pagasta cilvēkus. Ezerniekos kultūras iestādi dēvē par “Saietu namu” - vietu, kur pulcējas cilvēki ar līdzīgām interesēm. Piemēram, mūsu deju kolektīvs. Tur atnāca ļoti dažādi cilvēki, daudzi nepazina nevienu no kolēģiem. Pirmo trīs deju iestudēšanas laikā - trijos mēnešos - mums izdevās kļūt par stipru ģimeni. Tagad mēs nevaram iedomāties dzīvi cits bez cita. Jūs pat nevarat iedomāties, cik grūti bija šajā karantīnas laikā bez mēģinājumiem.

Neskaitot darbu Ezerniekos, Tev ir arī darbs Dagdā?

Dagdā man ir brīvprātīgais darbs. Kopš 2009. gada strādāju par brīvprātīgo Dagdas jauniešu centrā. Kopš 2019. gada 27. maija es šeit vadu Jauniešu biedrības “Dagne” darbu. Šeit es nesaņemu algu, tikai morālu gandarījumu. Biedrība “Dagne” - tie ir 20 enerģiski un iniciatīvas pilni jaunieši, kuri ir gatavi strādāt savas dzimtās zemes labā.

Domājams, šis darbs prasa daudz laika?

Protams.

Pastāsti, lūdzu, kāpēc Tu tam velti tik daudz laika, ja tas neienes ienākumus, tikai morālu gandarījumu? Mūsdienu jauniešiem ne pārāk patīk strādāt tikai idejas vārdā...

Es sāku strādāt par brīvprātīgo pirms 11 gadiem. Tā ir mana aizraušanās. 2009. gadā mani neviens nespieda kaut ko darīt bez maksas. Šis darbs man bija interesants, taču tagad varu ar pārliecību teikt, ka brīvprātīgais darbs man ir sniedzis svarīgu pieredzi, kas man daudz palīdzējusi un padara dzīvi interesantu, notikumiem bagātu, tādu, par kādu es vienmēr sapņoju... Brīvprātīgais darbs ir prāta stāvoklis, saukt to par darbu nav gluži pareizi, kaut arī būtībā tas ir darbs... Es turpinu strādāt ar jaunatni, lai parādītu citiem jauniešiem: vēlme nopelnīt vairāk ir alkatība, kas galu galā ar cilvēku var izspēlēt nežēlīgu joku, alkas pēc lielas naudas iznīcina dvēseli. Kad veic ko labu citu labā, tu izjūti ne ar ko nesalīdzināmu prieku! Bet nopelnīt naudu maizei ar sviestu var vienmēr.

Darbs jaunatnes sabiedrībā acīmredzami ir saistīts ar pastāvīgu dažādu projektu īstenošanu, tāpēc ka neviena pašvaldība neatbalstīs sabiedrību, kas nespēj piesaistīt līdzekļus sava darba nodrošinājumam...

Protams, mums ir jāraksta projekti, ja mēs vēlamies kaut ko darīt. Mēs sākām rakstīt projektus, iesniegt pieteikumus, kā arī pievienojāmies vairākiem lieliem starptautiskiem projektiem ERASMUS+, EVS, OAK fondation, NED, LKP, LKKF. Dalība šajos projektos palīdzēs mums atrisināt vairākas nopietnas problēmas. Par projektu saturu un plānotajiem rezultātiem vēl ir pāragri runāt. Vispirms jāsagaida lēmumi par finansējuma piešķiršanu. Pateikšu tikai vienu: mēs esam uz ļoti nopietnu un liela mēroga darbu sliekšņa. Mēs vēlamies apvienot Dagdas un Krāslavas novada jauniešu centienus. Ir uzkrāta pieredze neformālās izglītības jomā, ir daudz radošu kolektīvu, kas strādā ļoti augstā līmenī. Gribas apvienot aizrautīgus jauniešus, jo kopā varam paveikt daudz vairāk nekā individuāli. 

 Aivar, saki, kā Tu sevi iedomājies pēc divdesmit gadiem? Tu droši vien sapņo, plāno, domā par nākotni?

Savus pirmos nopietnos mērķus es noteicu, kad man bija 16 gadi. Es gribēju, lai mans darbs ļautu man valkāt uzvalkus. Es iedomājos, ka es izeju no darba uzvalkā un ar dokumentiem pilnu portfeli. Es sasniedzu šo mērķi, bet uzreiz parādījās nākamais - ģimene. Es ceru, ka nākamo piecu gadu laikā man izdosies izveidot ģimeni. Man jābūt ģimenei, bērniem, lai viss, ko tagad daru, nebūtu veltīgs un bezjēdzīgs. Bet kas notiks pēc 20 gadiem, to ir grūti iedomāties. Es ceru, ka pēc 20 gadiem es būšu ģimenes cilvēks, kurš nodarbojas ar politiku.

Ļoti interesanti. Kā Tu domā, kādām īpašībām jāpiemīt politiķim, lai viņš būtu veiksmīgs?

Protams, pirmkārt, tās ir līdera īpašības un kritiskā domāšana.

Un kā jārīkojas vēlētājam vēlēšanu laikā? Politika ir tik īpaša sabiedriskās dzīves joma. Politikā nonāk gan varoņi, gan krāpnieki. Kā tos atšķirt?

Jebkuras partijas sarakstos var atrast vienu vai divus cilvēkus, kuri tiešām kaut ko dara savas valsts labā. Ikviena programma ir uzrakstīta ļoti pareizi, pievilcīgi, atbilstoši. Es domāju, ka nav vērts klausīties, ko politiķi sola, par ko viņi runā. Ir vērts apskatīties, ko viņi dara. Tikai konkrēta cilvēka konkrēti darbi stāsta par viņu kā personību. Problēma tāda, ka vairums vēlētāju uzticas vēlēšanu kampaņas laikā izteiktajiem vārdiem, neinteresējoties par darbiem. Un tad mēs esam pārsteigti par izmaiņām, kas notiek ar dažiem Saeimas vai pašvaldības deputātiem. Sākas intrigas, opozīcija, interešu konflikti. Un tie, kas nāca pie varas ar patiesu vēlmi kalpot savai valstij, vienkārši izdeg no iekšpuses... Kā tas bija, piemēram, ar mani. Es atnācu uz biedrību “Dagne”ar daudziem plāniem un cerībām. Sāku strādāt ar entuziasmu. Un tad... Atteikums vienā projekta pieteikumā, atteikums otrajā, trešajā. Un tas viss mazināja manu entuziasmu. Un kas palīdzēja darbu turpināt? Es vienkārši uzmanīgi paskatījos uz apkārtējiem, uz jauniešiem, kuri strādā biedrībā... Ieskatījos viņu dedzīgajās acīs un vēlmē darīt kaut ko noderīgu. Un es sapratu, ka ir jāturpina, neskatoties ne uz ko. Un politiķi... Es nezinu, man tā joprojām ir sarežģīta joma...

Būt politiķim nav viegli. Bet, ja tu patiesi vēlēsies kaut ko mainīt valsts dzīvē, agrāk vai vēlāk tu iesaistīsies politikā. Kā saka: “Ja tu nevēlies iesaistīties politikā, tad politika nodarbosies ar tevi.” Pastāsti, kādu Tu gribētu redzēt savu valsti nākotnē?

Es vienmēr saku jauniešiem: nekad nesūdzieties par savu valsti. Latvijas vēsture ir sarežģīta, neviennozīmīga, bieži vien traģiska. Bet valsts bija neatkarīga no 1918. līdz 1940. gadam, un tad sekoja pusgadsimta pārtraukums, neatkarību bija iespējams atjaunot tikai 1991. gadā. Tik liela bija neatkarības pieredze? Valsts pieredze? Ir viegli aprēķināt, ka tas ir tikai 51 gads. Turklāt milzīgs pārtraukums... Eiropā ir valstis ar tūkstošiem gadu pieredzi. Faktiski mūsu valsts ir sava ceļa sākumā. Politiskā kultūra joprojām tikai veidojas. Šajā posmā mēs, protams, esam piedzīvojuši un vēl piedzīvosim daudzas kļūdas, nepareizus lēmumus. Tā jābūt. Galvenais ir beidzot saprast, ka valsts - tie esam mēs visi, nevis kāds īpašs, nepiederošs cilvēks. Es vēlētos redzēt mūsu valsti nākotnē ekonomiski veiksmīgu, valsti ar augstu izglītības līmeni, profesionāļu valsti. Es gribu, lai cilvēki neaizbrauc no mūsu valsts. Dažādu projektu ietvaros pēdējā gada laikā esmu apmeklējis 15 valstis. Un kārtējo reizi pārliecinājos, ka vislabāk ir mājās. Tas nenozīmē, ka tie, kas pamet Latviju, rīkojas slikti. Sakāmvārds “kur piedzimis, tur esi noderīgs” jau sen ir novecojis, aiz loga ir 21. gadsimts, globalizācijas laikmets.

Vai tas ir labi vai slikti?

No vienas puses, tas ir labi: izvēles, pārvietošanās brīvība. No otras puses, ir slikti, ka cilvēki izdara savu izvēli ne Latvijas labā. Bet es gribētu, lai dzīve šeit būtu tāda, ka visi vēlētos palikt valstī.

Tagad Tu esi pastāvīgi aizņemts, tava darba diena sākas agri no rīta un beidzas vēlu vakarā. Bet arī Tev noteikti ir kāds brīvs brīdis. Ar ko labprāt nodarbojies no darba brīvajos brīžos?

Man, protams, ir brīvais laiks. Ir arī iecienītas aktivitātes. Tagad savā dzīvoklī veicu remontu. Daru to pats, tāpēc šis process ir ilgs. Un vēl.... Esmu beidzis mākslas skolu, tagad atkal zīmēju. Tas notiek ļoti reti, bet pēc diezgan ilga pārtraukuma es atkal paņēmu rokā otu. Es nekur neesmu izstādījis savus darbus, bet, kas zina... Lielo mākslinieku vidū man vistuvākais ir ekspresionisma radītājs Edvards Munks. Viņa glezna “Kliedziens” mani iedvesmo dzī
vot... Māksla man dod iespēju izteikt emocijas, kuras ne vienmēr var izrādīt cilvēkos... Impresionisms ir piemērots, lai izteiktu labas emocijas, ekspresionisms - sliktas.

Esot tik aizņemtam, Tev izdodas, piemēram, normāli paēst?

Manas brokastis ir vienkāršas - tase kafijas. Es tagad ēdu diezgan nepareizi, zinu, ka tas ir ļoti slikti. Pagaidām normāli paēst varu tikai vienreiz dienā - vakarā. Pagaidām citādi neizdodas. Visu laiku esmu aizņemts, daudz strādāju... Tā ir tāda vectēva audzināšana. Bērnībā bieži nācu pie sava vectēva, kuram bija noteikts šādi: kamēr neesi padarījis visu ieplānoto, gulēt neiesi. Gadījās, ka viņam teicu: “Vectēv, mēs šodien jau esam izdarījuši visu, nav vairs ko darīt!” Viņš tad atbildēja: “Nav ko darīt? Iesim!” Mēs gājām un atradām, kas vēl nebija pabeigts... Ir saglabājies šāds bērnībā ieliktais dzīves ritms. Bet tas ir labāk nekā pēc tam nožēlot garām palaistās iespējas. Tagad atkal esmu krustcelēs, ir jāizlemj, kur turpināt izglītību. Vai izvēlēties jaunu programmu un iestāties bakalaura programmā vai arī maģistrantūrā... Es apsveru divas iespējas: studēt tieslietas vai ekonomiku. Svarīgi ir abi. Šīs zināšanas un prasmes noderēs iespējamajā turpmākajā uzņēmējdarbībā.

Vai universitāte vēl nav izvēlēta?

Ir. Daugavpils Universitāte. Es jau mācījos Rēzeknē, ir interesanti iepazīt citu lielu pilsētu. Turklāt Daugavpilī man ir daudz paziņu no jauniešu darba. Ir plāni vairākiem jauniem kopīgiem projektiem ar Daugavpili. Un ģeogrāfiski - tas man ir ērtākais virziens.

Vai vari kaut ko pateikt par tuvākajiem pasākumiem biedrībā “Dagne”?

Mums ir plānota virkne pasākumu, nākamnedēļ jau sākam. Tas būs pamatīgs darbs pie mūsu komandas saliedēšanas, katra stiprās puses apzināšana. Es nevaru teikt, ka darbs norit bez problēmām. Atšķirīgi viedokļi, dažādi redzējumi... Nākas pastrīdēties, pierādīt. Ne vienmēr ir iespējams kaut ko pierādīt, aizsniegt, ne vienmēr sanāk kādam kaut ko iemācīt. Ir ļoti svarīgi pareizi sadalīt pienākumus komandā. Kāds labāk strādā ar dokumentiem, cits raksta scenārijus, kādam labāk padodas administratīvo lietu kārtošana, organizēšana, projektu pieteikumu rakstīšana, grāmatvedība, bet cits labāk vada pasākumus, uzstājas. Iesaistījām darbā dažādu jomu speciālistus. Mūsu darba galvenais mērķis šajā posmā ir vienotas komandas izveidošana, tas palielinās mūsu darba efektivitāti. No zobratiem saliksim pulksteni. Es tiešām ļoti ceru. 

Paldies par sarunu un veiksmi visos darbos!

Saruna beidzās, es izslēdzu diktofonu. Bet saruna nepārtrūka... Kad biju gatavs aizbraukt, Aivars ar prieku paziņoja, ka šodien jauniešu biedrība “Dagne” uzkops baznīcu. Parasti viņš par visiem darbiem stāsta ar prieku. Skatos uz Aivaru un priecājos par viņa optimismu, pozitīvismu, temperamentu. Viņa ceļš nav vienkāršs un ne bez grūtībām. Ko teicis Kastaneda? Sliktākais - tas nav “atkal neveicas”. Sliktākais ir tas, ka “es vairs negribu mēģināt”. Bet esmu pārliecināts, ka Aivaram Bačkuram tas nedraud. Viņš turpina “uzņemties”, un viņa veiksmes stāsts vēl tikai sākas. Veiksmi!

Andrejs JAKUBOVSKIS 

 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Pierobežas veiksmes stāsti” rakstu saturu atbild to autori.  #SIF_MAF2020