Mēs visi viņu pazīstam, daudzi seko līdzi viņa panākumiem, jo viņš ir mūsējais, krāslavietis. Šobrīd strādā Daugavpilī, kur dzīvo arī ģimene. Sašas veiksmes stāsts sākās mūsu acu priekšā. Savas radošās gaitas viņš uzsāka “Varavīksnes” vidusskolā un Bērnu un jauniešu centrā. Pēc tam bija daudz darba, neatlaidības, optimisma un... atkal darba. Šobrīd viņš ir deju studijas, kuras audzēkņi kļuvuši par Eiropas vicečempioniem un pasaules čempioniem, vadītājs. Viņš ir dejojošs treneris, horeogrāfs, producents, menedžeris, uzņēmējs. Mūsu saruna norit kaimiņpilsētas kafejnīcā.
Jebkuru veiksmes stāstu sākam ritināt no bērnības, ģimenes, skolas gadiem...
Mani vecāki ir baltkrievi, precīzāk, Baltkrievijas poļi. Mamma vairāk baltkrieviete, bet tēvs - vairāk polis. Interesanti, ka pasu, ko sākotnēji neizsniedza visiem kolhozniekiem, juku laikos mammu ierakstīja kā polieti, bet tēti kā baltkrievu. Viņi dzimuši netālu no Latvijas robežas, proti, mamma sādžā Šmeļi, bet tētis - Jačmeniškos. Pēc skolas absolvēšanas tētis devās mācīties par šoferi, bet mamma aizbrauca uz Krāslavu pie vecākās māsas. Šeit viņa pabeidza vidusskolu, pēc tam arodskolu. Ieguvusi grāmatvedes diplomu, sāka strādāt krājbankā. Tā viņa sāka savas gaitas Krāslavā. Dzīve Latvijā bija labāka, turklāt dzimtajam ciemam tuvākā pilsēta bija Krāslava, nevis Braslava. Es piedzimu Krāslavā, pirmie dzīves gadi pagāja Balticas ciemā, tā ka principā esmu lauku cilvēks. Tētis bija autobusa šoferis, mamma toreiz strādāja par pārdevēju veikalā. Mēs dzīvojām četratā kopā ar mammas mammu. Mums bija govs, vistas. To laiku atceros ne pārāk skaidri, taču zinu, ka man ļoti patika pastaigāties pa mežu, blakus upei. Tur vācu vardes, mēģināju noķert zivis. Tā es “tusēju” dabā. Ar bērnību saistās daudzi smieklīgi stāsti, kas man tika atstāstīti tad, kad biju paaudzies. Reiz es savācu spaini ar vardēm, atnesu mājās un teicu, ka tās ir manas jaunās rotaļlietas. Mēs pārcēlāmies uz Krāslavu, kad man bija četri gadi. Vecākiem tika piešķirts dzīvoklis jaunā pilsētas rajonā, ko sauca par “lidlauku”. Mēs tur dzīvojām, līdz pabeidzu skolu.
Kā aizritēja Tava bērnība mūsu pilsētā?
Tā bija parasta jautra padomju zēna bērnība. Pagalms bija liels, apkārt daudz vienaudžu. Mēs spēlējāmies, draiskuļojāmies. Dzīve bija piesātināta, notika sporta sacensības. Es daudz laika pavadīju laukos, it īpaši vasarā, jo mans tēvs bija mednieks. Viņš manī ieaudzināja mīlestību pret dabu: medības, makšķerēšana un pārgājieni mežā bija ierasta lieta. Pat esot Krāslavā, es centos pēc iespējas vairāk laika pavadīt mežā, tur meistaroju lokus vai ko citu. Uzsākot skolas gaitas, sāku aizrauties ar sportu. Arvien biju kustībā. Man patika spēļu sporta veidi, nodarbojos arī ar vieglatlētiku. 12 gadu vecumā pēkšņi saslimu. Tā nebija trauma, bet gan treniņu rezultāts, proti, mana gūžas locītava bija nolietojusies. Trīs mēnešus sēdēju mājās ar ieģipsētu kāju, tad vēl trīs mēnešus ar langeti. No marta līdz augustam staigāju tikai uz kruķiem, mācījos mājās. Mājas izglītība, iespējams, bija labākais posms manā dzīvē. Visi priekšmeti bija saprotami, pieejami, un pats process ļoti vienkāršs un patīkams. Paldies skolotājai Leokādijai Pizānei, kura tolaik bija mana mājskolotāja un varēja man izskaidrot gan algebru un ģeometriju, gan vācu un latviešu valodu, kā arī citus priekšmetus. Pēc tam gadu nedrīkstēju nodarboties ar aktīvo sportu, tāpēc pievērsos šaušanai. Nebija īpaši jāpārvietojas, galvenais - spēja koncentrēties, psiholoģiskā sagatavotība, tehnika, raksturs. Šaušanā guvu panākumus: savā vecuma grupā vairākkārt biju Latvijas čempions, izpildīju sporta meistara kandidāta normas. Vidusskolā es nokļuvu radošā komandā. Šeit bija skolas teātris, JAK, pašdarbība. Tas viss man tik ļoti iepatikās, ka es pametu sporta nodarbības, medības un makšķerēšanu. Jaunā aizraušanās kļuva par manu pasauli, kurā centos atrast sevi, gūt panākumus. Vidusskola kopumā mainīja manas intereses, radās vēlme iepazīt pasauli no cita skatupunkta. Tā jau ir no bērnības: ik pēc pieciem gadiem mēģinu kaut ko mainīt savā dzīvē, pamēģināt ko jaunu. Vidusskolā līdz ar brīvo apmācību sāku aizrauties ar cīņas mākslu, austrumu filozofiju, japāņu valodu un... teātri. Visas šīs jaunās intereses kaut kā savienojās. Šajā virzienā pagāja apmēram seši vai septiņi gadi. Tas bija darbs ar sevi, mēģinājums saprast, kā tas viss “darbojas”.
Zinu, ka skolas laikā Tu nedejoji, tautas deju kolektīvos nebiji manāms.
Man vienmēr paticis dejot. Taču, kad tev saka, ka to nevari, tad noteiktā vecumā pilnībā uzticies profesionāļiem, kuri tev to liek aiz auss. Protams, var iet un mācīties. Bet tad Krāslavā šādas iespējas nebija. Tāpēc ilgu laiku šī vēlme - iemācīties dejot – netika īstenota.
Vai dejoji, kad neviens Tevi neredzēja?
Nē. Man ļoti patika deja. Patika skaistās kustības, skatīties uz cilvēkiem, kuri kustībā izskatās ļoti organiski. Tāpēc mani sākotnēji tik ļoti aizrāva cīņas māksla. Tajā iepazīsti savu ķermeņi, uzzini, kā darbojas muskuļi, saites, locītavas, paplašini parastās kustības robežas. Turklāt ir tādas formas un pozīcijas, kas sākumā šķiet neērtas un neloģiskas, bet, apgūstot tās, apjaut, ka tieši šī forma ir dabiska un ķermenim tīkama. Tas ir darbs ar kustībām, organiskuma sasniegšana - komforts un estētika. Šajās nodarbībās es atradu “logu” uz kustībām, deju. Universitātē man piedāvāja iet uz deju nodarbībām. Tobrīd es jau sapratu, ka jebkurš eksperiments ir interesants, tāpēc piekritu. Dejas virzienā sāki virzīties jau skolas laikā. Bija arī tāds eksperiments. Tas radās mūsu skolas teātra vai JAK dzīlēs. Mēs gribējām pamēģināt kaut ko plastisku. Tā nebija deja vārda tiešā nozīmē, drīzāk joks skolas aerobikas sacensībās, mēģinājums parodēt mūsu meitenes. Apkopojām kustības no četriem klipiem un kaut ko izveidojām. Izskatījās komiski, bet arī forši, jo visu darījām nopietni. Tā sanāca, ka gandrīz visi toreizējā priekšnesuma dalībnieki kādu dzīves daļu veltīja mūsdienu dejām.
Kā izvēlējies savu ceļu pēc 12. klases?
Es biju pilnībā pārliecināts, ka iestāšos Pedagoģijas Universitātē. Vidusskolā es jutu, ka spēju kādam kaut ko iemācīt, paskaidrot, pārliecināt. Tajā pašā laikā es jau toreiz sapratu, ka nevēlos būt noteikta mācību priekšmeta skolotājs, bet gribu strādāt ar jauniešiem, bērniem. Es izvēlējos psiholoģiju, jo tobrīd tas man bija aktuāli, šī joma interesēja vairāk nekā citas. Taču visu veiksmīgi nokavēju. Atbraucu iesniegt dokumentus, kad visi eksāmeni jau bija beigušies un grupa izveidota. Man piedāvāja fizikas-matemātikas vai sporta fakultāti. Protams, es izvēlējos sportu, sāku studēt Daugavpils Universitātē, lai iegūtu sporta skolotāja diplomu. Tad sākās arī dejošana. Sākumā tas bija mūsdienu sporta balles deju pulciņš. Tad radās iespēja iegūt papildu specialitāti “deju skolotājs”. Absolvēju universitāti uzreiz ar divām specialitātēm.
Vai augstskolas absolvēšanas brīdī Tev jau bija darbs?
Pirmajā kursā sāku strādāt kā deju skolotājs. Tobrīd dejoju jau trīs mēnešus. Mani aicināja strādāt Krāslavā, manā skolā “Varavīksne”. Strādāju ar visiem interesentiem, ieskaitot tos, kuriem kādreiz bija teikts, ka viņi nevarēs dejot. Es ilgi biju pārliecināts, ka dejošanu var iemācīt jebkuram.
Tagad Tu vairs tā nedomā?
Domāju. Bet domāju arī, ka tas nav svarīgākais. Iemācīt nav grūti, ir svarīgi, lai cilvēks pats to vēlētos. Tagad ir cits laiks, ar citām iespējām. Kad nebija interneta, vajadzēja meklēt pasniedzēju, kolektīvu utt. Bet tagad tas nav nepieciešams. Tagad, ja vēlas, visu var iemācīties paša spēkiem.
Tu pabeidzi universitāti, sāki strādāt Krāslavā. Kas notika tālāk?
Deja mani pilnībā pārņēma. Pavisam neilgi strādāju par sporta skolotāju. Darbs skolā ir saistīts ar dažādām programmām, kuras ievērojot var un vajadzētu sasniegt rezultātus. Taču man gribējās izdomāt kaut ko savu, īpašu, pašam sasniegt rezultātus. Skolā es ilgi neuzkavējos, sāku strādāt par deju skolotāju. Pārgāju uz Bērnu un jauniešu centru, kur apmēram desmit gadus radoši strādājām. Pulciņš lēnām, bet pārliecinoši pārvērtās par studiju. Pamazām sapratu, ka vēlos darboties citā līmenī. Nodarboties ar pašdarbību es negribēju. Kas ir pašdarbība? Tas ir tad, kad durvis ir atvērtas visiem, bet cilvēki pastāvīgi mainās, kāds aiziet, kāds atnāk. Pulciņš - skrējiens pa apli, nav mērķa sasniegt profesionālus rezultātus. Gribējās, lai tā būtu deju skola: lai radošais process noritētu nepārtraukti, lai to varētu izprast, izklāstīt perspektīvas, sajust apkārtējās pasaules reakciju uz attīstību. Kādu laiku viss noritēja paralēli - pulciņš un studija. Studijā es nodarbojos ar vairāk sagatavotiem jauniešiem, tur bija pamatā nemainīgs sastāvs, kas nemitīgi strādāja pie rezultātu sasniegšanas, gatavojās konkursiem, sacensībām, veidoja priekšnesumus.
Tā bija “Stoptime” studija, kas radās Krāslavā, pēc tam pārcēlās uz Daugavpili, parādījās filiāle Rēzeknē. Mēģināsim atminēties veiksmīgākos projektus pēdējo desmit gadu laikā.
Lielākais un veiksmīgākais projekts ir mūsu deju studija. Es saku “mūsu”, jo studija šādā formā neeksistētu, ja nebūtu manas lieliskās sievas, arī krāslavietes, Evitas. Kopā ar viņu mēs uzsākām šo darbu, un pēdējos desmit gados mēs kopā plānojam un realizējam visus projektus. Mums izdevās daudz ko paveikt. Šodien “Stoptime” ir īsts mūsdienu horeogrāfijas centrs Daugavpilī, Latgalē, Latvijā, kas darbojas vairākos virzienos, ir iespēja strādāt ar augstākā līmeņa skolotājiem Baltijā un pat Eiropā. Centrā var iegūt labu pamatu, lai turpinātu izglītību Latvijas Kultūras koledžā vai Kultūras akadēmijā, lai deja kļūtu par profesiju. Mūsu jaunieši jūtas pārliecināti ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs, daži ir atvēruši savas deju studijas un pasniedz, daži profesionāli dejo. Tie ir mūsu lielākā projekta – “Stoptime” studijas - galvenie rezultāti. Vairāki veiksmīgi projekti, kas īstenoti studijā, saistīti ar starptautisku konkursu un festivālu organizēšanu. Viens no tiem bija veltīts ielu kultūrai, piemēram, “Urban style”. Mēs apvienojām deju, mūziku, grafiti un ekstrēmos sporta veidus. Šo pasākumu rīkojām piecus gadus, piedalījās komandas no Čehijas, Rumānijas, Polijas, Latvijas, Lietuvas, Baltkrievijas un Igaunijas. Tāpat mūsu lielākais starptautiskais turnīrs “Daugavpils Open”, kas tagad pulcē dalībniekus no deviņām valstīm: Baltijas valstīm, Krievijas, Baltkrievijas, Polijas, Vācijas, Lielbritānijas un Zviedrijas. Šis turnīrs norisinās divas dienas un ir Eiropas līmenī. Par veiksmīgajiem projektiem varu dēvēt mūsu dejotāju piedalīšanos dažādos pasākumos: izrādēs, pilsētas svētkos (Pilsētas dienās, Rīgas ielas svētkos, jauniešu festivālā “Artišoks”), citos konkursos un čempionātos. Pilsētas pasākumos mums vienmēr ir savs koncerta laukums, kur uzstājamies vairākas stundas vai pat visu dienu. Skatītāju mums netrūkst. Kopš 2009. gada mēs pastāvīgi iegūstam Latvijas čempionu statusu. Esam uzvarējuši Baltijas čempionātos Lietuvā un Igaunijā. Arī turnīri Baltkrievijā veiksmīgi attīstās. Pēdējos piecos vai sešos gados mēs aktīvi piedalāmies Eiropas un pasaules čempionātos. Mūsu bērnu grupas ir kļuvušas par šo turnīru finālistiem, bet pieaugušo komandai ir Eiropas un pasaules čempionu tituls. Tie ir nozīmīgi panākumi gan mums, gan Latvijai, jo pirmo reizi mūsu valsts pasaules kausa izcīņā sasniedza tik augstu rezultātu.
Atlika pastāstīt par ģimeni. Tas, iespējams, ir svarīgākais projekts Tavā dzīvē?
Ģimene - tas nav projekts, “ģimene ir visa pamats.” Tas pamats, kas ļauj stingri stāvēt un visu celt. Mūsu ģimenē aug divi bērni: meita Nikola - 6 gadi, dēls Emīls - 9 gadi. Šogad meita uzsāks skolas gaitas, bet dēls ies trešajā klasē. Savu lielisko sievu Evitu es jau minēju. Mūsu dzīve ir pakārtota deju studijai. Bērni dejo, viņi mūs iedvesmo, jo viņiem tas izdodas. Protams, mīlestība, kas ir mūsu ģimenē, ir vissvarīgākais. Kādā brīdī bērniem bija grūti samierināties ar to, ka mēs visu laiku esam studijā. Bet citādi nesanāk. Arī mūsu bērni tur pavada visu laiku. Mēs bērniem netraucējām, un pēc kāda laika viņi paši pielāgoja sev šo telpu. Tagad viņiem ir laiks, ko viņi velta nodarbībām un treniņiem, taču ir arī tādi stūrīši, kas viņiem kļuvuši par laukumu spēlēm un dažādām iecienītām aktivitātēm. Ģimenē cenšamies visus darbus darīt kopā. Bērnus ņemam līdzi braucienos. Viņi aug ļoti atvērti, sabiedriski - tas ievērojami atvieglo mūsu dzīvi. Bet viņi ir arī ļoti radoši, un tas sarežģī mūsu dzīvi. Viņiem ir arī smalka humora izjūta, jo katra diena pie mums ir kā “comedy club”, tas mūs dara laimīgus. Mēs bērnus ļoti mīlam.
Kādu nākotni Tu viņiem vēlētos: lai viņi turpina Tavu darbu, vai tieši otrādi?
Viņi sāka dejot ne tāpēc, ka viņiem tas patika. Mums vienkārši nebija iespējas palikt ar viņiem, nevarējām viņus atstāt ar kādu. Tagad viņi ne tikai ar dejām nodarbojas. Emīls vairākus gadus nodarbojas ar karatē. Agrāk viņam bija slikta veselība, tāpēc pieņēmām lēmumu - iesaistīt viņu karatē pulciņā. Šis sporta veids disciplinē, stiprina imunitāti (treniņš notiek basām kājām un uz cietas virsmas). Viņš nodarbojās divus gadus. Ne tāpēc, ka viņam tas ļoti patika, bet viņš pēc dabas ir psiholoģiski elastīgs un plastisks, vienmēr māk atrast plusus jebkurā situācijā. Divi gadi karatē uzlaboja veselību, kā arī ļāva izbaudīt pirmos panākumus sacensībās, lai arī ikdienas treniņu process viņam nepatika. Tagad viņš spēlē futbolu, patīk komandu sporta veidi. Nikolai patīk dejot, kaut arī viņa sāka ar vingrošanu. Meita dejo gan mūsu studijā, gan bērnudārzā. Viņas raksturs gan ir tāds, ka viņai nepatīk publiski demonstrēt savus sasniegumus. Cenšas sasniegt labāku rezultātu. Ar sievu vēlamies, lai viņi izjustu, kas ir deja, lai tā būtu patīkama un saprotama. Viņiem ir viss: dzirde, ritma izjūta, mūzikas uztvere. Viņi tikai sāk gūt gandarījumu no procesa. Gandarījums ir labākais, uz ko mēs ceram. Pagaidām ir grūti pateikt, ar ko viņi nodarbosies dzīvē. Emīlu saista datorspēles. Turklāt viņš jau var man palīdzēt ar dažām programmām. Nikola labi zīmē, rada interesantas formas, lieliski izjūt krāsas. Viņa veido, līmē, konstruē. Dejošana ir dvēselei, turklāt lieliska iespēja uzturēt veselību un uzlabot darbošanās komandā prasmes. Viņi aug ļoti radošā, draudzīgā vidē, kur nav agresijas.
Noslēgumā... Kas tālāk?
Es esmu optimists. Pat šajā vīrusu laikā. Vienmēr cenšos virzīties uz priekšu. Visa mūsu ģimene ir tāda. Kad sākās karantīnas ierobežojumi, mēs sākām aktīvi pētīt jaunas attālinātā darba formas. Filmējām video, strādājām ar auditoriju, izmantojot sociālos tīklus. Pielāgojāmies jaunajiem apstākļiem, vadījām konkursus un sacensības tiešsaistē. Es patiesi ceru, ka nebūs “otrā viļņa” un mēs varēsim atgriezties ierastajā darba ritmā. Tagad apsveram jaunus projektu formātus, kas saistīti ne tikai ar deju, bet arī ar tūrismu, darbu mediju jomā. Mēs dzīvojam, attīstāmies, virzāmies uz priekšu.
Liels paldies par sarunu. Veiksmi it visā!
Aleksandra Lukša veiksmes recepte ir diezgan vienkārša: ģimene ir visa pamats, vēlme iepazīt sevi un apkārtējo pasauli, neatlaidība mērķu sasniegšanā, optimisms un mīlestība. Lai arī šķietami vienkārša formula, tajā ietverts intensīvs darbs, kas sniedz gandarījumu. Lai Aleksandram, viņa draudzīgajai ģimenei un studijai “Stoptime” viss izdodas!
Andrejs JAKUBOVSKIS
Autora foto un no Aleksandra LUKŠA personīgā arhīva
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Pierobežas veiksmes stāsti” rakstu saturu atbild to autori. #SIF_MAF2020
