Kādā rudens dienā devos uz vienu no Krāslavas novada tālākajiem nostūriem - uz Šķaunes pagastu. Manas zināšanas par pagastu bija minimālas, zināju tikai to, ka tas atrodas Baltkrievijas tuvumā un tajā ir robežsardzes nodaļa, kurā ir iespēja izņemt caurlaidi. Kā izrādījās, Šķaunē ir ko redzēt un ar ko parunāt.
Neliela vēsturiska atkāpe.1945. gadā pagastā izveidoja Krasnopoles, Meikšānu, Muizenieku, Pundoru, Šķaunes un Šuškovas ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. 1960. gadā Šķaunes ciemam pievienoja daļu likvidētā Pundoru ciema. 1973. gadā Šķaunes ciemam pievienoja Muizenieku ciemu, bet daļu Šķaunes ciema iekļāva Bērziņu ciemā. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 2009. gadā pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Dagdas novadā. Bet no 2021. gada 1. jūlija tas ietilpst Krāslavas novada administratīvajā teritorijā.
Šķaunes pagasta platība ir 123,3 km2, gandrīz pusi no šīs teritorijas, t.i., 44%, klāj meži. Pagasts ir bagāts ne tikai mežiem, bet arī ar ūdens resursiem. Teritorijā ir desmit upes, trīspadsmit ezeri un deviņi purvi. Turklāt pagasta teritorijā atrodas valsts nozīmes pieminekļi - Landskoronas Romas katoļu Svētās Trīsvienības baznīca ar diviem zvanu torņiem, kas tika uzcelta 1828. gadā par muižnieka Mārtiņa Karņicka līdzekļiem. 1959. gadā tā tika atjaunota un paplašināta.
Šķaunē vēsture sadzīvo ar mūsdienīgumu. Piemēram, pie pagasta pārvaldes ēkas ir piestiprināta piemiņas plāksne, kurā teikts, ka 1940. gada 9. oktobrī šajā ēkā arestēta un vēlāk Gulaga nometnēs līdz nāvei nomocīta Šķaunes rotas robežsargu brigāde. Otrā pusē ir vēl viena piemiņas plāksne “Šķaune – pirmā apdzīvotā vieta Latvijas PSR teritorijā, atbrīvota 1944. gada 18. jūlijā”.
Pie iebrauktuves Šķaunē, labajā pusē ir vairākas trīsstāvu mājas, bet bijušajā ēdamzālē atrodas veikals, pie kura ik pa brīdim piebrauc dažādi spēkrati. Vietējie pulcējas vairāku cilvēku grupās un apspriež jaunākās ziņas. Uzsāku sarunu ar vienu no vietējiem iedzīvotājiem, kurš stāstīja, ka pierobežas zonā iedzīvotāju skaits neglābjami samazinās. Vīrietis ratiņkrēslā sūdzējās, ka nevar visur nokļūt. Piemēram, uz veikalu ved kāpnes, bet bez citu palīdzības tās pārvarēt nav iespējams. Vīrietis stāsta, ka jau ir vērsies pie sociālā darbinieka ar lūgumu palīdzēt šī jautājuma risināšanā, taču nekas nav mainījies. Pie pagasta ēkas ir uzstādīta uzbrauktuve, bet problēma ir tāda, ka, to lietojot, nevar atvērt ārdurvis, jo zvana poga atrodas iekšā, nevis ārā... Tāda, lūk, situācija.
Mani uzrunāja cita vietējā iedzīvotāja, kura, jautāta par iespēju atrast darbu, teica, ka “darbs ir tikai pagastā, robežnodaļā un pagaidu darbos”, kur viņa periodiski arī strādā.
Vienā no daudzstāvu ēkām pirmajā stāvā pamanīju logus, kas dekorēti Latvijas karoga krāsās. Jau vairākus gadus Šķaunē darbojas Māmiņu centrs, kuru jau 4. gadu vada Iveta Muravska.
– Ar ko nodarbojas Māmiņu centrs?
- Mēs organizējam brīvā laika aktivitātes bērniem, pārsvarā pusaudžiem. Mūsu nosaukums, ko jau pārrunāju ar vadību, ne visai atbilst mūsu darbošanās specifikai, un 2023. gada sākumā tas būs jānomaina. Mūsu centrs atrodas trīsistabu dzīvoklī, kur nāk jaunieši, kuri vēlas šeit pavadīt laiku. Kad sāku strādāt, te bērnu bija daudz vairāk, visas telpas bija pilnas. Tagad daži no apmeklētājiem jau paaugušies, kāds aizbraucis. Galvenā problēma šogad ir tā, ka tika slēgta skola. Ja agrāk mans darba laiks sākās 14.00, tad tagad gaidu viņus no autobusa un darbu sāku 16.00.
Rakstām projektus, lai dotos pārgājienos, iegādātos nepieciešamo inventāru un visādi dažādotu piedāvājumu. Mēs rīkojam radošās darbnīcas, izgatavojam daudz ko interesantu. Piemēram, valsts svētku pasākumu ietvaros kopā ar bērniem veidosim piespraudes, izmantojot Latvijas karoga krāsas. Piedalāmies dažādās sacensībās un pasākumos, par ko liecina neskaitāmie diplomi un kausi.
Šogad īstenojām projektu, lai apzinātu un pētītu Šķaunē sastopamos retos augus. Bija gan interesanti, gan jautri no bērniem bija liela atsaucība.
– Vai pēc pievienošanas Krāslavas novadam jutāt kādas izmaiņas?
– Nē, nekas īpašs nenotika. Nekļuva ne sliktāk, ne labāk. Vienīgais negatīvais ir tas, ka skola ir slēgta, kas apgrūtina mūsu darbu.
Par kultūras dzīvi Šķaunes pagastā rūpējas Ilona Kozlovska . Viņa stāstīja par sava darba niansēm.
– Kādi radošie kolektīvi darbojas Šķaunes Tautas namā?
- Mums ir divi kolektīvi – folkloras kopa "Gaiļupeite", kura sastāvā ir arī trīs vīri, kas mūsu grūtajos laikos ir zelta vērts. Otrais ir sieviešu vokālais ansamblis "Atpūtai ", kurā dzied desmit dalībnieces. Nākamgad abi kolektīvi svinēs savu jubileju – 10 gadus kopš dibināšanas. Kopš 2014. gada ar folkloras kopu piedalāmies festivālā Baltica.
Nevaru nepieminēt, ka mūsu kolektīvos ir cilvēki 50+, taču jebkurā gadījumā, lai ko arī viņiem lūgtu, viņi vienmēr palīdz. Kolektīvi ir ļoti draudzīgi un ar tiem ir viegli strādāt.
Papildus folkloras un vokālajiem kolektīviem Šķaunē ir arī parodiju grupa "Pasmaidi". Ja ar pirmajiem diviem kolektīviem apceļojam ne tikai visu Krāslavas novadu, bet arī Latviju, tad ar parodiju komandu cenšamies vairāk uzstāties tepat, piemēram, “Humora svētkos”, kas tiek rīkoti jau otro gadu.
Tāpat arī apmēram reizi divos mēnešos organizējam izstādes, kas ir pieprasītas un cilvēkiem patīk. Šobrīd ir sagatavota Latvijas neatkarības 104. gadadienai veltīta izstāde. Daudzi atceras Mātes dienai veltīto izstādi, kas bija saistīta ar kāzu tēmu. Cilvēki nāca, skatījās, atcerējās.
Šogad kopā ar Māmiņu centru rīkojām pasākumu bērniem ar rotaļām un dejām. Šis pasākums piesaistīja arī bērnus no Bērziņu pagasta.
– Cik aktīvi ir iedzīvotāji? Vai kolektīviem pievienojas jauni dalībnieki, kā apmeklē pasākumus?
– Divi pandēmijas gadi, protams, lika par sevi manīt. Gada sākumā bija grūti pulcēt cilvēkus uz pasākumiem , bet jau Lieldienās viss bija daudz labāk. Par pasākumu apmeklētību varu teikt, ka atsaucība ir ļoti laba. Cilvēki labprāt dodas uz pasākumiem. No savas puses cenšos, lai piedāvājums būtu interesants un daudzveidīgs. Aicinām ne tikai vietējās grupas, bet arī grupas no kaimiņu pagastiem un novadiem. Vispirms noskaidroju, kurš konkrētajā datumā ir brīvs, tad aicinu tuvākos. Garš ceļš ir ļoti nogurdinošs, un degviela manāmi sadārdzinājusies. Pavisam nesen mums ir bijuši kolektīvi (deju) no Kaunatas, kā arī no Zilupes.
– Kā jūs informējat par plānotajiem pasākumiem?
- Ar afišām. Drukājam un līmējam pagastā, ievietojam sociālajos tīklos - Dagdas kultūras centra lapā, sociālajā interneta vietnē Facebook , mūsu novada mājas lapā un drukātajā izdevumā..
Šogad mums ir bijuši jau deviņi pasākumi. Vēl paredzēts Valsts svētku pasākums, kas notiks 19. novembrī, Ziemassvētkos ir ieplānota balle ar groziņiem. Adventes laikā rīkosim radošās darbnīcas.
– Kā dzīvojāt šogad Krāslavas novada sastāvā? Vai jutāt kādas izmaiņas?
– Īpašas pārmaiņas nejutu. Strādāju piešķirtā budžeta ietvaros. Protams, gribētos, lai finansējums palielinātos, lai vismaz reizi gadā būtu iespēja pieaicināt profesionāļus. Cenas, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir krietni pieaugušas, tāpēc rūpīgi jādomā, uz kuru pasākumu aicināt muzikantus. Bet tas nav tikai Šķaunē, tas tā ir visā novadā. Galvenais, lai cilvēki nāk un atbalsta pasākumus.
– Es nevaru nejautāt par ārkārtas situācijas pagarināšanu pierobežas zonā. Vai jūtaties aizsargāti? Vai bēgļi ir notverti?
– Mums par to nestāsta. Cilvēki runā savā starpā, ja kāds kaut ko ir redzējis. Tuvumā atrodas Šķaunes robežsardzes nodaļa, dokumentus var pārbaudīt uz ceļa. Man bieži nācās gādāt par robežcaurlaidēm radošo komandu dalībniekiem, jo dzīvojam ļoti tuvu Baltkrievijas robežai. Man tas ir papildu slogs, bet bez caurlaides neiztikt. Problēma ir tā, ka ne visi vēlas izpaust datus, lai es tos ievadītu un varētu saņemt nepieciešamos dokumentus. Bieži redzam valsts policijas ekipāžas, kas patrulē teritorijā. Mēs jūtamies apsargāti. Nav baiļu sajūtas, uztraukuma.
Pēc tam devos uz Šķaunes pagasta bibliotēku, kura ir Jeļenas Jermakovičas pārziņā.
- Jeļena, esmu pirmo reizi Šķaunes bibliotēkā. Lūdzu, pastāstiet par to.
- Robežsargu celtajā ēkā ir pagasta pārvaldes telpas. Celtniecība sākās pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, īsi pirms Otrā pasaules kara. Pēc kara beigām šeit strādāja ciema padome, un bibliotēka, saskaņā ar dokumentiem, durvis apmeklētājiem vēra 1957. gadā. Tā vienmēr ir bijusi šajā ēkā, tikai tā bija nedaudz mazāka. Tagad bijušās bibliotēkas telpās atrodas galvenā grāmatu kolekcija, un tur, kur atrodas datori, bērnu stūrītis, mana darba vieta ir lasītava, kas savulaik tika izmantota sapulcēm. Tagad fonda rīcībā ir 5563 eksemplāri, no kuriem šogad iegādātas 215 grāmatas, kā arī 13 dažādu laikrakstu un žurnālu izdevumi.
Šogad, pēc statistikas, bibliotēkas pakalpojumus izmantojuši 136 lietotāji, no tiem 31 ir bērni un jaunieši vecumā līdz 18 gadiem.
– Ko bez literatūras varat piedāvāt lasītājiem?
- Mūsu bibliotēkas ''rozīnīte'' ir piemiņas istaba par godu Marijai Andžānei. Izcila dzejniece, kas rakstījusi galvenokārt latgaliski, taču ir arī darbi latviešu valodā. Esam prezentējuši ne tikai Marijas Andžānes dzejoļu krājumus, bet arī darbus, kas nav publicēti. Pēdējo gadu laikā ir izveidojušās labas attiecības ar Marijas brāļameitu Elizabeti Leitāni. 9. septembrī apmeklējam piemiņas akmeni Mačos, kur dzimusi Marija Andžāne. Parasti mēs noliekam ziedus, pēc tam lasām viņas dzejoļus un apspriežam viņas darbus pie tējas tases ar svečturī iedegtām svecēm.
Kopā ar bērniem vadām dažādas radošās darbnīcas, veidojam pastkartes, kaut ko dekorējam. Diemžēl šogad pamatskola Šķaunē tika slēgta. Tagad bērni brauc mācīties uz Ezerniekiem, ierodas ap četriem vakarā un steidzas mājās. Kopumā skolēni līdz 12 gadu vecumam ir mūsu čaklākie lasītāji. Taču tendence ir tāda, ka jo vecāki viņi kļūst, jo mazāk lasa.
Kura vecuma grupa lasa aktīvāk? Kādā valodā?
– Mūsu lasītāji ir dažādi. Nāk skolotāji, pensionāri, bērni un bezdarbnieki. Aktīvākie, manuprāt, ir seniori. Vairākums lasa latviski, bet ir tādi, kas literatūru ņem krievu valodā. Vietējie iedzīvotāji interesējas par notiekošo, labprāt lasa avīzes. Kāds atnāk un izmanto datorus, bet tie ir gados jaunāki cilvēki.
– Vai pēc pievienošanās Krāslavas novadam kaut kas ir mainījies?
Man personīgi nekas nav mainījies. Ja runājam par darbu, tad ar Krāslavu vienmēr esam strādājuši. Kā Šķaunes iedzīvotāja, arī nejutu nekādas izmaiņas. Nekļuva ne sliktāk, ne labāk, tikai novadam cits nosaukums. Kā dzīvojām, tā dzīvojam.
Pēc sarunas ar bibliotekāri devos pie Šķaunes pagasta pārvaldes vadītājas Romualdas Demidas, kura šeit strādā kopš 2014. gada.
– Kādas iespējas ir Šķaunes pagastā?
- Tā kā esmu vadītāja divos pagastos, varu teikt, ka Šķaunes pagastā, salīdzinot ar Bērziņu pagastu, ir vairāk iedzīvotāju. Šobrīd deklarēti 440 cilvēki. Pagasta pārvaldē ir bibliotēka, feldšeru-vecmāšu punkts, strādā sociālais darbinieks, kultūras pasākumu organizators, bāriņtiesas locekle. Tāpat Šķaunē darbojas Māmiņu centrs un jauniešu biedrība “Laimis spuorni”.
Šķaune ir viens no retajiem ciemiem, kur ir saglabāta centrālā apkure, ir karstais ūdens. Esam gatavi apkures sezonai, malka sarūpēta - pagasta pārvaldes komunālās saimniecības sezonas strādnieki sagatavoja-160m3, bija krājumi no iepriekšējā gada, pārējo nopirkām.
Diemžēl šogad tika slēgta pamatskola un pirmsskolas grupa, tagad skolēni brauc mācīties uz Ezernieku pamatskolu un Dagdas vidusskolu, bet pirmsskolas bērni - uz Istras pagasta bērnudārzu.
– Vai plānojat kaut kā izmantot bijušo divstāvu skolas ēku?
- Ceram, ka vasaras periodā būs iespēja rīkot atpūtas nometnes skolēniem.
- Kādas ir Šķaunes pagasta priekšrocības?
- Mums ir Landskaronas Svētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca, kuru iedzīvotāji apmeklē. Tas ir kultūrvēsturisks mantojums. Vietējais prāvests Andris Sprukts vada Mises katru nedēļas nogali, kā arī darba dienās.
– Kādi ir plusi vai sasniegumi Šķaunes pagastā?
- Tie nav plusi, tie ir iedzīvotāji, kas veic saimniecisko darbību mūsu pagastā. Neskatoties uz dažādiem nelabvēlīgiem faktoriem, viņi palikuši šeit, lai dzīvotu un strādātu. Būtībā tie ir cilvēki, kas strādā savās zemnieku saimniecībā, lielie lauksaimnieki. Piemēram, gaļas lopkopības nozarē- Juris Pudulis, Andžānu ģimene, Mikola Ļasko, Severjans Kosņikovs, Juris Harčenko, Elmārs Jermaks, un pienkopības saimniecībā - Rita un Aivars Reči. Īpaši vēlos atzīmēt Juri Puduli, kurš labprāt sadarbojas ar pagasta pārvaldi , sniedzot tehniskos pakalpojumus bez atlīdzības.
– Jūsu pārziņā ir pagasts, kas atrodas ļoti tuvu Baltkrievijai. Vai jūtaties droši, jo ārkārtas situācija ir pagarināta līdz 2023. gada februārim?
– Nav nekāda uztraukuma. Bieži redzam robežsargus un policistus, kuri patrulē teritorijā un uztur kārtību.
Pierobežas joslā ir pienākums ziņot Šķaunes robežsardzes nodaļai par plānotajiem darbiem mežā vai kapsētā, ka konkrētā vietā strādās darbinieki.
– Jau vairāk nekā gadu dzīvojam lielajā Krāslavas novadā. Vai jūtat kādas izmaiņas pēc administratīvi teritoriālās reformas?
- Nē. Mainījies tikai novada nosaukums, bet pašvaldības funkcijas pildām budžeta ietvaros .
– Mūsu avīzes numurs iznāks Latvijas neatkarības 104. gadadienas priekšvakarā. Ko jūs vēlētos novēlēt pagasta un novada iedzīvotājiem?
- Sirsnīgi sveicu Šķaunes un Bērziņu pagastu iedzīvotājus valsts svētkos. Šis ir brīdis, kad vēlos sveikt katru iedzīvotāju un uzteikt katra devumu pagasta izaugsmē. Dzīvojot un darbojoties, mēs esam cieši saistīti ar šo zemi, mūsu mīlestība un lepnums ir mūsu valsts attīstības pamatā, lai labas domas un darbi atbalsojas nākotnē. Mūsu valsts dzimšanas dienā novēlu saglabāt pārliecību, ticību saviem spēkiem. Visiem veiksmi un labklājību!
Jeļena AVSJUKEVIČA
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022
Par projekta “Novadu apvienošanas plusi un mīnusi – skats pēc gada kopā būšanas” rakstu saturu atbild to autori.
